Vai Ziemassvētku egle podiņā dzīvos arī pēc svētkiem?
Atpūta

Vai Ziemassvētku egle podiņā dzīvos arī pēc svētkiem?

Eglīte ir viens no svarīgākajiem Ziemassvētku atribūtiem.

Tās rotāšana ir prieks gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Tie, kas uzņem viesus, cenšas pārsteigt ar īpaši krāšņi izrotātu eglīti, bet vienlaikus izskan arī nopūtas par tūkstošiem eglīšu, kas svētkos iet bojā īsā prieka mirkļa dēļ.

Viena no iespējām, kā izvairīties no skumjā brīža, kad eglītei nobirušas skujas un tā dodas krāsnī vai sliktākajā gadījumā – tiek izmesta atkritumos, ir iegādāties mākslīgo egli, no kuras ik gadus notraukt putekļus un izmantot teju mūžīgi. Cita alternatīva – eglītes podos, kuras pēc svētkiem izstādīt ārā, tā dodot tām otro dzīvi. Tomēr, kā liecina pieredze, “podu eglītes” mēdz nobirt tikpat ātri kā cirstās un, arī iestādītas mežā vai mājas pagalmā, tās neizdzīvo. 

Stādu audzētavas “Dimzas” saimnieks Andrejs Vītoliņš atklāj, ka viņam regulāri kāds pajautā, vai Ziemassvētku laikā nopērkamās eglītes, kas audzētas podā, izdzīvos arī pēc svētkiem. “Eglītes podā var nopirkt daudzās vietās, agrāk tikai stādaudzētavās vai dārzkopības centros, tagad arī celtniecības un pārtikas lielveikalos. Kādam pircējam ir gadījies, ka, pēc svētkiem izstādot eglīti, tās podā atrasts tikai kāts ar dažiem īsiem sakņu stumbeņiem, kāds cits savukārt ir čubinājies ap eglīti visu ziemu, bet, izstādot to laukā, tai momentā nobirušas visas skujas, bet citam – dzīvo jau ceturtā vai piektā iestādītā skaistule.”

Dārzkopis atzīst, ka nav viegli sniegt vienu un vienkāršu atbildi uz jautājumu: “Kāpēc tā notiek?”
“Situācijas var būt dažādas. Ja īsi – biežāk problēmas ir ar ievesto preci, tomēr reizēm grēko arī mūsu Ziemassvētku eglīšu audzētāji. Mēdz būt, ka kāds neprofesionālāks strādnieks apcērt eglītes saknes, citreiz tās sliktāk koptas un iekaltušas. Tomēr Latvijas audzētavas, kas strādā jau gana ilgi un audzē eglītes arī apstādījumiem, tās sagatavo rūpīgi, lai kociņš priecētu ilgāk par dažām nedēļām,” pieredzē dalās Andrejs.


Tomēr ir būtiskas atšķirības atkarībā no tā, kādam mērķim tiek audzētas eglītes

Dārzkopis uzsver, ka eglīte stādīšanai dārzā un Ziemassvētku eglīte podā nav viens un tas pats. Eglītes, kas paredzētas stādīšanai dārzā, parasti intensīvi neapgriež, tās ievieto podos agrāk – pavasarī vai vasaras beigās, turklāt izmanto īpaši lielus podus. Uzsvars tiek likts uz dzīvotspējas nodrošināšanu. Ziemassvētkiem domāto eglīšu gatavošanā lielāka uzmanība tiek pievērsta vizuālajam izskatam. Tie, kas audzē gan vienas, gan otras un gatavo arī zāģētās eglītes, mēģina atrast saprātīgu vidusceļu.

Stādīšanai domātās egles apgriež ļoti saudzīgi, pārsvarā koriģējot vainagu un galotni. Tāpēc šādas eglītes pārsvarā ir ar retāku, bet simetrisku vainagu. Vairums Ziemassvētkiem domāto eglīšu sugu tiek intensīvi apgrieztas, reizēm pat divas reizes gadā. Vainags ir skaists, bet normālai augšanai nepiemērots. Sabiezinājums palielina slimību risku un skuju biršanu, un vēlāk, eglei strauji augot, vainags veidojas nesimetrisks, apakšā blīvāks, ar īsākiem zariem, augša – skraja, izplesta. Tāpēc, lai egle izskatītos vizuāli pievilcīga arī turpmāk, jaunajiem saimniekiem būs jāmēģina to visu laiku veidot. Tas savukārt ir visai apgrūtinoši, it īpaši tad, kad eglīte būs paaugusies virs diviem, trim metriem.

Kā audzē eglītes podos?

Kā stāsta Andrejs Vītoliņš, eglītes parasti neaudzē podos. Teorētiski to var darīt, bet parasti tās audzē uz lauka un tad pārliek podos. Te arī slēpjas viens no āķiem. Egļu ievietošana podos ir jāveic laicīgi, lai tā paspētu ieaugties, atjaunot to sakņu daļu, kas atbild par mitruma un barības vielu uzņemšanu. To parasti dara pavasarī, vasaras beigās vai rudenī. Svaigi iepodotās eglītes parasti nes siltumnīcā (tiem, kam tādas ir), nodrošinot pastāvīgu skuju rasināšanu, tur tās atrodas dažas nedēļas, līdz ir gatavas nešanai laukā.
Vēlu iepodota eglīte ar vāju sakņu sistēmu ir pirmā kandidātos uz iznīkšanu, jo bez labas sakņu sistēmas tām izdzīvot ir grūti, īpaši tik sarežģītos apstākļos, kādi valda telpās, neskatoties uz regulāru liešanu. Intensīvas sezonas laikā stādaudzētavā var gadīties, ka podošana tiek veikta pārāk vēlu. Protams, vienmēr ir savi izņēmumi, bet tas nav labi.

Poda lielums arī ir būtisks. Faktiski – jo lielāka egle, jo lielāks pods, jo labāk. Jo lielāks pods, jo vairāk sakņu un dzīvotspējīgāka egle. Eglei, tāpat kā jebkuram kokam, saknes plešas teju visā vainaga platumā. Viegli vizualizēt, kāds pods ir nepieciešams trīs metrus augstam kokam, ja sakņu sistēmu speciāli negatavo.

Arī tad, kad beidzot ir atrasta eglīte, kas patīk (simetriska, vajadzīgā augumā, vienmērīgi bieza, lielā podā), viss vēl nebeidzas. Jāpārliecinās, ka tirgotājs to nav iekaltējis. Tas diemžēl regulāri gadās lielveikalu darbiniekiem, kuriem būtu nepieciešamas vismaz pamata zināšanas augu laistīšanā.

Kā atpazīt veselīgu eglīti?

Par to, vai augs ir pietiekami laistīts, var pārliecināties, pataustot augsni podā, novērtējot zaru galu elastīgumu un skuju toni. Laužot zarus salā, ir jāuzmanās, jo tad zari ir trauslāki.

Par auga dzīvotspēju var spriest arī pēc skuju toņa, bet jāzina, kāds ir konkrētās sugas dabiskais tonis. Asajai eglei tas var būt gan zaļš, gan sudrabains – līdz teju zilam. Baltegļu skujas var stipri variēt ne tikai izskatā, bet arī krāsā. Kanādas egles un melnās egles ir tik līdzīgas, ka nespeciālistam ir ļoti grūti izvērtēt egles dzīvotspēju tikai pēc skuju toņa.
Arī intensīva skuju biršana var liecināt par eglītes stāvokli. Jāņem vērā, ka rudeņos eglītes dabiski nomet daļu skuju, kas atrodas tuvāk pie stumbra. Kā cilvēkiem atjaunojas mati un āda, tā eglītēm mainās skujas, un nevajadzīgā daļa, kas nepiedalās fotosintēzes procesā, parasti vainaga iekšienē, nobirst teju visa. Tomēr ļoti intensīva skuju biršana, īpaši blāvas vai dzeltenīgas skujas un stīvi zari var liecināt par eglītes ne pārāk veselīgo stāvokli.

Pirms nest eglīti istabā, kociņš soli pa solim ir jāaklimatizē līdz istabas temperatūrai tās faktiskajā ziemas atpūtas periodā (piemēram, vispirms āra temperatūrā ap 0 °C, tad garāžā vai pagrabā ap 10 °C un visbeidzot istabas temperatūrā ap 20 °C). Salīdziniet ar sevi, kā jūs jūtaties, iznākot no pirts un ielecot āliņģī. Eglītei ir tas pats.

Mitrums. Neaizmirstiet saglabāt to mitru! Ienesot egli no lauka siltā istabā, parasti to aplej. Šie apstākļi (siltums un mitrums) eglei saka priekšā, ka ir iestājies pavasaris. Paies nedēļa, un tā intensīvi sāks dzīt jaunos pumpurus – intensīvi augs. Ja esat līdz tam nonākuši, tad to pie dzīvības spēs noturēt tikai intensīva laistīšana. Intensīvai augšanai vajag arī gaismu, ko ziemā ir teju nereāli nodrošināt. Vislabāk, ja eglīte stāvēs maksimāli gaišā istabā. Nesot to ārā no mājas pēc svētkiem un temperatūrai mainoties no +20 °C uz -20 °C, bez aklimatizācijas tā ies bojā ļoti ātri.

Kas vainas ārzemju eglītēm?

Ziemassvētku eglīšu audzētāji gan ārzemēs, gan Latvijā, kas specializējas tikai uz svētku laiku, strādā nedaudz citādi. Viņi parasti eglītes podos ievieto vēlāk, saknes apgriež vairāk un poda lielumu izvēlas mazāku, kā arī intensīvi tās apgriež katru gadu, reizēm pat divas reizes sezonā.
To dara vēlāk, lai pēc iespējas ilgāk egle saglabātu sulīgo skuju toni. Viņi lieliski zina problēmas ar kopšanu, transportēšanu un turēšanu vairumbāzēs vai lielveikalos. Saknes apgriež intensīvāk, jo tad var ielikt mazākā podiņā. To nosaka ekonomikas likumi – ir dārgi vizināt turpu šurpu lieku zemi. Intensīvi apgriezts vainags – tas ir skaisti! Pareizāk sakot, tā tās izskatās un ir ierasts redzēt ārzemju filmās televīzijā. Iespaidi, ko gūstam medijos, ir spēcīgi.

Tātad, ja tiešām gribas iestādīt egli dārzā, vieglāk un drošāk ir to gādāt pavasarī vai vasarā un tad stādīt. Ievērojot eksperta sacīto, var paaugstināt izdzīvošanas procentu Ziemassvētku laikā pirktajām un telpā turētajām eglītēm. Lai vai kā, mums katram ir sava sapratne par pareizo svētku sajūtas radīšanu, un manu ieskatu eglīšu audzēšanas pasaulē nevajag uztvert kā instrukciju. Tā ir informācija, kas var noderēt tiem, kam patīk zināt, kas lācītim vēderā.