Moderna 21. gs. izglītība: kādas prasmes mūsu bērniem būs nepieciešamas nākotnē?

Piedāvājam A. Landsbergienes pieredzē un mūsdienu sabiedrības attīstības tendencēs balstītās pārdomas par 7 prasmēm, kas mūsu bērniem būs nepieciešamas nākotnē pašreizējo skolas standartizēto testu un atzīmju vietā.

“Mūsu skolas joprojām “sagatavo bērnus”, bet – kam? Mēs to nezinām, jo nevaram precīzi paredzēt, kas būs pēc 10 gadiem, kad viņi beigs vidusskolu. Bet mēs varam analizēt tendences un izsvērt, kuras prasmes kļūs arvien svarīgākas un kuras ir jāveicina un jāattīsta jau šobrīd,” uzskata pedagoģijas speciāliste Dr. Austeja Landsbergiene, “6 Senses International” izglītības iestāžu tīkla Latvijā un Lietuvā dibinātāja.

1. Analītiskā un radošā domāšana un spēja kompleksi risināt problēmas.

Mūsdienās skolā viena stunda ir matemātika, nākamā – dabas zinības un tā tālāk, taču mums bērnos jāveido kompleksas pieejas prasmes, viņiem jāmācās adaptēties integrētā vidē, mums jāļauj viņiem risināt īstās dzīves problēmas. Daudzi vecāki sargā bērnus no reālās dzīves problēmām, neļauj bērniem saskarties ar tām un pašiem meklēt risinājumu. Taču, aptaujājot skolēnus, atklājas, ka viņiem nemaz nepatīk uzdevumi, kas nav saistīti ar reālo dzīvi.

2. Visaptverošas komunikācijas spējas, turklāt vairākās valodās un dažādās kultūras vidēs.

Ikvienam ir jāmāk sazināties, jāprot izskaidrot un pareizi saprast informāciju vairākās valodās. Senāk bija viena konkrēta vieta un diezgan noteiktas robežas, bet šobrīd mēs dzīvojam globālā vidē, kas tikai paplašināsies.

3. Spēja vadīt, deleģēt un strādāt komandā.

Katram nav jākļūst par uzņēmuma vadītāju, bet katram ir jābūt līderim! Mēs arvien vairāk darbu, kas nav radoši un neprasa novatorisku pieeju, uzticam datoriem, un nākotnē šī tendence tikai pieaugs. Tāpēc mūsu bērniem būs jāprot vadīt, komunicēt, deleģēt, mācīt citam citu un sadarboties. Turklāt tas viss nebūs iespējams bez pietiekami augstas emocionālās inteliģences. Vecāki nereti apgalvo, ka viņu bērns “ir dzimis līderis” vai tieši pretēji – “nav dzimis vadītājs”, bet šī spēja nav iedzimta, tā ir jāveido un jāattīsta. Laikmets, kad “es visu izdarīju pats”, ir beidzies, mūsdienās ir jāmāk sadarboties!

“Visvairāk es uztraucos tad, kad skolotāji un vecāki apgalvo, ka “gatavo bērnus dzīvei”. Jā, labi, bet es tad saku, ka “dzīve notiek jau tagad!”,” uzsver privāto bērnudārzu un skolu "6 Senses International" dibinātāja Lietuvā un Latvijā, vairāku grāmatu autore un pedagoģijas zinātniece Dr. Austeja Landsbergiene (LT).

4. Digitālās jeb tehnoloģiju prasmes.

“Kad vecāki man jautā: “Kā pasargāt bērnus no tehnoloģijām?”, es atbildu: “Nekā. Ļaujiet viņiem tās apgūt! Bet ar mēru – vecumposmam atbilstošu laika brīdi!”,” stāsta Dr. Austeja Landsbergiene, uzsverot, ka vecāku uzdevums nav izklaidēt un redzēt absolūti laimīgu bērnu visu laiku. “Audzināt – tas ir daudz vairāk par izklaidēšanu!” Mūsdienu bērni ir dzimuši un auguši kopā ar tehnoloģijām, piecgadnieks nereti tās pārvalda labāk nekā piecdesmitpiecgadīgais, un viņiem tas jāļauj, nereti piekāpjoties viņu prasmju un intuīcijas priekšā.

5. Spēja uztvert un domāt globāli.

Mēs esam globālie pilsoņi, mēs redzam, dzirdam un lasām, kas un kā notiek citur, tāpēc nevaram teikt bērnam: “Tas nav pie mums, tas neattiecas uz mums!”, jo esam informēti par visām traģēdijām un pasaules notikumiem. Daudzi vecāki no Eiropas mazajām valstīm baidās zaudēt savu identitāti, baidās, ka viņu bērni pazaudēs savu kultūru un valodu, taču “mēs dzīvojam Eiropā un pasaulē, mums jāmāca saviem bērniem, kā lepoties ar savu rudzu maizi Beļģijas skolās”, pauž A. Landsbergiene. Un tas nebūt neliek mums zaudēt savu identitāti, tieši pretēji – tas atver bērnu kultūru daudzveidībai, caur to bērni saprot un iepazīst savas kultūras identitāti, vēsturi un tradīcijas. Nesaprotot savu un citu Eiropas (un vēlāk arī pasaules) tautu kultūru, vari iekļūt konfliktos, jo emocionālie (bieži – arī kulturālajās atšķirībās balstītie) lēmumi valda pār racionālajiem. Mēs negribam to atzīt, jo gribam būt “labi cilvēki”, taču deviņus no desmit lēmumiem mēs pieņemam emocionāli, nevis racionāli.

6. Spēja adaptēties un uzņemties risku.

Mūsdienās mēs vairs nevaram dzīvot bez spējas uzņemties riskus, mums jābūt fleksibliem un drosmīgiem, saskaroties ar nepazīstamām situācijām, jo pasaule arvien vairāk un vairāk mainās un līdz šim pazīstamā mazā vide kļūst arvien neprognozējamāka. Mazi panākumi un biežas kļūdiņas ik dienas – bez tā mēs netiekam uz priekšu. Diemžēl joprojām skolās ir “viens pareizais veids”, kā pildīt uzdevumus un testus, kā rakstīt un risināt, taču mēs neattīstīsimies, ja bērniem mācīsim “vienu pareizo veidu”, mums jāmāca, ka ir iespējams tikt uz priekšu, arī citos veidos iegūstot pareizo atbildi!

7. Spēja integrēties un ētisku, empātisku lēmumu pieņemšana.

Mums jābūt empātiskiem, jāsaprot, kāpēc citi cilvēki domā tā, kā domā, un kāpēc pieņem lēmumus, kādus pieņem. Sociālo mediju laikmetā dzīve kļūst arvien caurredzamāka, tāpēc mums bērniem jāmāca cieņa un godīgums. Mums jāstrādā ar bērniem, jo īpaši līdz 11 gadu sasniegšanai, pēc tam vari apsēsties un skatīties, ko esi izdarījis, uzskata A. Landsbergiene, uzsverot, ka pēc tam bērni vairs daudz nemainās. “Jūs nebūsiet viņiem aiz muguras, kad viņiem piedāvās alkoholu un narkotikas, jūs nečukstēsiet ausī, ko darīt un ko ne, jo jūs tur nebūsiet! Vērtības, kas ieliktas bērnā viņa agrīnajā vecumā, nekur nepazudīs!”

Arī A. Landsbergiene atzīst, ka darbs ar bērniem skolā un pirmsskolas iestādēs nav viegls un nereti jaunie pedagogi “aplaužas”, jo viņi ienāk skolā, “samācījušies visas gudrības”, un gaida, ka “mūsdienu 21. gs. izglītības programmas strādās viņu vietā un modernie bērni vērps varavīksnes un visur dejos vienradži, bet tā nenotiek”. Arī vecākiem ir jāsaprot, ka “nav vienas maģiskās tabletītes” katrai krīzes situācijai. Tāpēc mums, vecākiem, ir jābūt gana zinošiem un emocionāli inteliģentiem, lai pieņemtu pareizos lēmumus. “Mums par to jāparūpējas, tas ir mūsu darbs! Tagad! Mums par to jāuzņemas atbildība, cik veiksmīgi un laimīgi būs mūsu bērni nākotnē, kuru tagad grūti paredzēt,” saka A. Landsbergiene, iedvesmojot, ka “vienīgais, kā mainīt izglītības sistēmu un rutīnu, ir darīt, jo meditējot nekas nesanāks”.

“Rīgas vecāku konferences” lektoru praktiskie ieteikumi vecākiem:

  • Ja jūsu bērna pirmsskolas vai pamatskolas skolotājs nepārvalda angļu valodu, iztulkojiet materiālus par mūsdienīgas izglītības sakarībām un smalkjūtīgi informējiet bērnu pedagogus par jaunumiem un tendencēm, kuras vēlaties, lai viņi ņemtu vērā.
  • Vienojieties par to, ko tieši jūs vēlaties mainīt/uzlabot sava bērna izglītībā, un kopā ar citiem vecākiem vienoti vērsieties pie izglītības iestādes vadītājiem un pedagogiem.
  • Runājiet ar sava bērna skolotāju, pastāstiet, kā jūs tiekat galā ar savu bērnu, kādas metodes uz viņu iedarbojas, jo skolotājam, kam ir 20 un vairāk audzēkņu grupiņā vai klasē, nav tik daudz iespēju atrast katram individuālu pieeju, tāpēc iedodiet viņiem šo “maģisko tabletīti”, ja jums ir izdevies kaut pusi no tās atklāt.
Aptauja

Kura, tavuprāt, ir tavas finanšu veselības vājākā vieta?