Karjera

„Dzintara siešana mani dara trīskārt laimīgu”

Dzintara sējējas Ilzes Vainovskas Liepājā noķertie akmeņi ne tikai palīdzējuši Ilzei savu darbotiesprieku pārvērst pelnītpriekā, bet arī gūt gandarījumu un sastapt interesantus cilvēkus no visas pasaules.

Lūdzu, pastāstiet par jūsu neparasto nodarbošanos! Kā dzintara siešana var kļūt par pelnītprieku?

Esmu atradusi nodarbošanos, kas mani dara trīskārt laimīgu. Pirmkārt, gūstu gandarījumu un lielu emocionālu piepildījumu, kad noķeru, atrodu dzintaru. Otrkārt, kad atlasu tos dzintarus, kuri „ies tautās”, kad piemeklēju tiem diegus un akmentiņus iesienu. Treškārt, kad tiekos ar cilvēkiem, kuriem šādi — neapstrādāti, dzīvi — dzintari patīk. Man patīk stāstīt un izrādīt, viņiem — klausīties un uzzināt vairāk par dzintaru, iegādāties to valkāšanai kā rotu vai amuletu.

Kā, nebūdama saistīta ar rokdarbiem vai rotu gatavošanu, jūs nonācāt līdz sava pelnītprieka idejai?

Pienāca dzīvē brīdis, kad centos tikt skaidrībā, kā es varētu dzīvot, ko darīt tādu, kas man sagādātu gandarījumu un ļautu izpausties savā īpašā veidā. Mājās bija dzīvesbiedra savulaik salasītie dzintari, sāku tos cilāt un piedomāt, kā varētu viņus padarīt valkājamus bez apstrādes. Izkristalizējās ideja par iemezglošanu, pamazām atradās īstie mezgli. Sarosījās arī manī snaudošais inženieris, kam bija interese atrast tehnoloģisku risinājumu te aizdarei, te jaunam aproču veidam. Sāku kā rušinātājs, kas meklē krastā, līdz kādu dienu vairs nebija pacietības tikai krastā vien ķimerēties, bridu iekšā un noķēru pirmo dzintaru ūdenī — ar roku! Citi dzintara ķērāji paslavēja, veči labsirdīgi pajokoja, ka nu esmu ķērājs, lai vīrs taisa man ķeseli. Tā arī tiku pie savas ķeseles — tiesa, uz pusi mazākas nekā vīriem, jo patiesībā dzintara ķeršana, smelšana ir smags fizisks darbs un ne velti tradicionāli tā ir vīriešu nodarbošanās.

Kādi bija jūsu pirmie soļi — ar ko sākāt, kad nolēmāt, ka dzintara siešana būs ne tikai aizraušanās?

Sāku ar dzintariem, kuri jau bija mājās. Sēdēju, mēģināju novaldīt dzintaru pirkstos un dabūt diegus apkārt, saprast savstarpējās spriedzes mehānismu, lai mezgli notur dzintaru. Agrīnie darbi ļoti atšķiras no tagadējiem. Dzīvesbiedrs bija „kvalitātes kontrole” — es iesienu, un man liekas, ka turas; viņš parauj un — neturas vis... Pie reizes jūrmalā sākām vākt arī izskalotos kociņus — no tiem tapa auskaru turētāji; bija „turīšu” pirmā atnākšana, otrā atnākšana, piekariņi. Iemezgloti tagad tiek arī akmeņi, jo cilvēki novērtē iespēju valkāt savu amuletu, kas nav caururbts. Un ej nu sazini, kas vēl būs. Salīdzinoši nesen Valsts Patentu valdē apstiprināju savu „Noķerts Liepājā. Captured in Liepaja” — esmu sajūsmā par to, kāds izskatās logotips, cilvēkiem ļoti patīk, kā skan „Noķerts Liepājā”, latviešiem tas parasti izsauc smaidu un pozitīvas emocijas.

Vai jūsu rīcībā jau bija visas nepieciešamās zināšanas un prasmes savas pelnītprieka idejas īstenošanai, vai arī nācās kaut ko apgūt no jauna?

Desmit pirksti, mīlestības pilna sirds, atvērts, līdzsvarots prāts man jau bija, pārējo darba gaitā apguvu. Dari, un darbs pats tevi pamācīs, ļaujies patiesai sirds vēlmei, un ceļā gadīsies visa nepieciešamā informācija.

Kā un kur pārdodat vai izplatāt savu produkciju? Ar ko sākāt un kā tas mainījies laika gaitā?

Mazliet ir Liepājas reģiona Tūrisma informācijas birojā, mazliet koncertzāles „Lielais dzintars” infocentrā — tā ir tieši tik neparasta celtne, cik neprastā veidā es darbojos ar dzintariem. Karostas cietuma veikaliņā ir traveleri – jūras izskaloti kociņi kā atslēgu piekariņi, another traveler. Tu nevari paņemt līdzi no Liepājas jūru, bet vari no jūras paņemt sev piemiņai un kompānijai līdzi citu ceļotāju. Šovasar eksperti palaida arī uz lielo gadatirgu jūnija sākumā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā — tas, kā es strādāju, ir kaut kas unikāls; tikai pamazām arī citi sāk mēģināt darīt ko līdzīgu. Tagad katru otro nedēļu būšu Kalnciema kvartāla tirdziņā — man ļoti patīk, ka tajā var tikties ar cilvēkiem, aprunāties.

Kādā formā darbojas jūsu pelnītprieka projekts? Vai līdzās pamatdarbam jums ir savs uzņēmums?

Esmu reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja.

Vai ikdienā ir viegli apvienot pamatdarbu ar papildu ienākumu gūšanu, sienot dzintaru?

Manā situācijā grūti nodalīt, ko saukt par pamatdarbu, ko  — par piepelnīšanos. Tas, ko daru papildus, ne vienmēr ir pelnīšana — mācu mezglus; ja kādam tas interesē, stāstu par dzintaru. Bet, par laimi, dzīvē jau ir tā, ka cilvēka darbi cits citu papildina. Būtu diezgan mokoši sašķelt dzīvi vairākās savstarpēji pretrunīgās daļās un tad censties tās apvienot.

Ja arī jums ir kāda aizraušanās, īpašs talants, zināšanas un prasmes, apdomā iespējas likt tās lietā, lai savu darbotiesprieku īstenotu pelnītpriekā! Par kampaņu uzzini vairāk mājaslapā.