Kāpēc ģimenē būtu jārunā par nāvi un rīcību nelaimes gadījumos, stāsta psiholoģe Kristīne Balode.
Kad uzdodam sev jautājumu, ar ko mums asociējas ģimene, bieži nonākam pie atbildes – ar drošību, atbalstu, lojalitāti, ieinteresētību, rūpēm, iespēju piedāvāšanu, iedrošināšanu un atvērtību paplašināt katra ģimenes locekļa individuālo potenciālu.
Tomēr nevajadzētu piemirst, ka neviena no iepriekš minētajām pieredzēm nav pašsaprotama, bet gan iespējama pie nosacījuma, ka ģimenei ir izdevies attīstīt prasmi pārvarēt grūtības, viedokļu dažādības gadījumā rodot telpu dialogam un kopēju mērķu un interešu izgaismošanai.
Tādi izaicinājumi kā ģimenes locekļu darba nespēja, saslimšana, nāve vai kāds cits pārdzīvojums vai sarežģījums, visbiežāk, atklāj mūsu ģimenes spējas pieņemt un risināt radušos situāciju, savstarpējās attiecības izvirzot kā prioritāti, kas krīzes situācijā stiprina tik nozīmīgo piederības sajūtu.
Tādēļ jebkuru neērto jautājumu aktualizēšana, lai cik biedējoša vai neērta tā arī būtu, ir vienīgā iespēja nonākt pie atklātākas, drošākas un stabilākas ģimenes kā atbalsta sistēmas.
Kā uzsākt sarunu par dzīvības apdrošināšanu?
Balstoties savā ilggadējajā psihologa darba pieredzē gan valsts, gan privātajā sektorā, redzu, ka tādi jautājumi kā darba zaudējums, saslimšana, nāves gadījumi joprojām Latvijā ir tabu tēmas. Kā būtiskāko iemeslu tam saredzu kultūrtradīciju, kura joprojām uztur pārliecību, ka savu grūtību atklāšana un palīdzības lūgšana ir vājuma un nespējas pazīme, tādēļ slēpjama un noliedzama. Es izgaismotu arī preventīvās domāšanas trūkumu, kurš ļautu par šīm izaicinošajām cilvēka dzīves pieredzēm runāt pirms tās kļuvušas aktuālas un emocionāli piesātinātas. Tāpat kā vēl vienu, manuprāt, nozīmīgu iemeslu varētu minēt ģimenes kā sistēmas vienojošo vērtību trūkumu un paļaušanos, ka grūtības ies secen vai atrisināsies pašas no sevis. Pie šī es gribētu uzsvērt konstruktīvu komunikācijas prasmju, kā arī emocionālās inteliģences un stratēģiskās domāšanas neaizstājamo nozīmīgumu.
Ģimenēm ir jārunā par nāvi un rīcību nelaimes situācijās, lai rastu labāko risinājumu no šodien pieejamajiem piedāvājumiem.
Nebūs tik nozīmīgi, vai mums visām dzīves situācijām būs sagatavoti vismaz pāris risinājumu varianti, tomēr kopīgos risinājumu meklējumos, attīstītais potenciāls atklāti un ieinteresēti sadarboties kā komandai, kuru motivē nevis situatīva labklājība, bet ilgtspējība un ieinteresētība rītdienā, kalpos kā nozīmīgs atbalsts aizvien drošākam un atklātākam ģimenes mikroklimatam.
Piemēram, ņemot vērā Latvijas kultūrvēsturisko kontekstu, iespējams, no saviem vecākiem vai vecvecākiem nebūsim varējuši pārmantot attieksmi, ka dzīvība un veselība ir vērtība, kuru ir nozīmīgi ne tikai lietot, lai sagādātu sev nepieciešamo, bet arī saudzēt un aprūpēt, jo tā nav ne mūžīga, ne neizsmeļama. Uzlūkojot veselību un līdz ar to arī dzīvību kā vērtību, ģimene iegūst iespēju paplašināt savus resursus, tomēr tas nebūs iespējams bez jaunizvirzītās vērtības pienācīgas aprūpes, tostarp sarunas par dzīvības apdrošināšanu un attiecīgas rīcības. Lai jaunā vērtība, piemēram, veselība, varētu kļūt par ģimenes pieredzi, ne tikai skaisti skanošu saukli, tas prasīs darbības un ieguldījumus, kuri šo apgalvojumu pārvērtīs drošā un ilgtspējīgā pieredzē.
Sarunā par dzīvības apdrošināšanu jāiesaista arī bērni
Jebkurš mūsu veselību, dzīvību, ilgtspēju un pašrealizāciju skarošs jautājums ir jautājums, kuru, caur to kā paši to piedzīvosim un risināsim, jebkurā gadījumā nodosim kā pieredzi saviem bērniem. Līdz ar to, ja paši par to nerunāsim un nerūpēsimies, to grūtāk būs darīt arī mūsu bērniem. Vecāka pienākums ir nodrošināt bērnam fiziskajai un garīgajai attīstībai labklājīgus apstākļus. Ja vēlamies, lai mūsu bērni savu veselību, dzīvību un dažādus ar to saistītos riskus apzinās, tad konkrētā vecumposma izpratnes līmenim atbilstošs skaidrojums un informācijas pieejamība ir veids, kā varam par to parūpēties. Vajadzētu vien paturēt prātā, ka nevēlamies bērnu sabiedēt vai deleģēt viņa vecumposmam neadekvātu atbildību.
-
Kā liecina Swedbank apdrošināšanas dati, iedzīvotāji visbiežāk izvēlas apdrošināt dzīvību, kad ģimenē piedzimst bērns vai tiek uzņemtas lielākas kredītsaistības, piemēram, hipotekārais kredīts mājokļa iegādei.
Tas varētu būt skaidrojams ar konkrētās ģimenes vērtībām, kuras ģimene prioritizē, pret kurām izturas atbildīgāk, niansētāk izvērtē ar tām saistītos riskus un gatavību veikt preventīvas rūpes šīs vērtības uzturēšanā saglabāšanā un attīstībā. Iespējams, lielākajai daļai ģimeņu šādas vērtības ir bērni, kustamie un nekustamie īpašumi. Apzinoties, ka šo vērtību saglabāšana būs atkarīga no pašu dzīvības, veselības un ilgtspējas, gluži likumsakarīga varētu būt izvēle sevi un savu veselību apdrošināt. Šie dati mudina domāt, ka paša dzīvība un veselība, bez augstāk minētajām vērtībām, pagaidām vēl Latvijas iedzīvotājam nešķiet prioretizējama līdz līmenim, lai savu dzīvību apdrošinātu. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju salīdzinoši zemo iniciatīvu savas fiziskās un garīgās veselības preventīvajā aprūpē, pieļauju, arī šie dati ir likumsakarīgi.
Domājot par ģimeni kā sistēmu, finanšu plānošana ir instruments, kurš stiprina ģimenes spēju atklāt, iepazīt un attīstīt kopīgās vērtības, kurās esam gatavi ieguldīt.
Tā ir sava veida nepārtraukta atkaliepazīšanās iespēja un nepazaudēšanās novecojušos priekšstatos un savu aktualitāti zaudējušos pieņēmumos vai ārējos kairinājumos. Kopīga finanšu plānošana mums piedāvā ne tikai iespēju uzlabot savas komunikācijas prasmes neērtu jautājumu risināšanā, bet atklājot gan mūsu limitētību un ierobežojumus, gan resursus un iespējas, objektīvāk izgaismojot gan esošās situācijas pietiekamību (piemēram, esošo saistību segšanu galvenajam pelnītājam zaudējot darbu u.tml.), gan nākotnes virzību dažādos scenārijos.
