Dzīve bez privātā auto var būt gan ērta, gan izdevīga.
Mans auto, kas nav mans auto
Automašīna vairumam Latvijas iedzīvotāju nav vienkārši pārvietošanās līdzeklis, bet gan sapņa piepildījums un statusa apliecinājums. Salīdzinot ar attīstītajām Eiropas valstīm, kur pilsētu ielas piepilda velosipēdisti un mazlitrāžas auto, Latvijas bedrainos ceļus vago dārgi apvidus auto un lepni mazlietoti limuzīni, kuri dažās sekundēs spēj sasniegt ātrumu, ar kādu Latvijā braukt nav atļauts. Tomēr pasaule mainās un līdzi tai arī cilvēku ieradumi. Aizvien vairāk cilvēku auto iegādājas, izmantojot operatīvo līzingu, kas pēc būtības ir nomas pakalpojums. Līguma darbības laikā auto pieder līzinga kompānijai, bet, kad tas beidzas, klients atdod atslēgas autosalonā un izvēlas nākamo spēkratu. Saprotams, ka cilvēkam, kuram teju gēnu līmenī ir iestrādāts sapnis par savu auto, nav viegli pieņemt to, ka mans vāģītis nemaz nav manējais. Kad šis solis sperts, iespējams, ir vērts apsvērt nākamo – iztikt bez sava auto.
Līzinga maksājums, ikgadējā tehniskā apskate un ceļa nodoklis ir tikai daļa izdevumu, ko mēs maksājam par brīvības sajūtu, ko sniedz sava automašīna. Varbūt šo naudu var iztērēt kam citam vai arī veidot uzkrājumus, jo pārvietoties ar velosipēdu vai taksometru ir izdevīgāk?
Protams, katram no mums ir savi ieradumi un maršruti, ko ikdienā mērojam, tāpēc universālas receptes nav, bet mēs varam aplūkot dažus tipiskus gadījumus, lai saprastu, vai patiešām mums ir vajadzīgs savs auto.
Lai pārbaudītu teoriju, ka dzīve bez savas automašīnas var būt izdevīgāka, aplūkosim trīs dažādus auto īpašnieku tipus. Uzreiz jāteic, ka viņi visi ikdienu pavada Rīgā, jo lauku vai mazpilsētas ļaudīm attiecības ar auto parasti ir lietišķākas. Lai aprēķini būtu vienkāršāki, visi trīs mūsu varoņi ir precējušies un audzina divus skolēnus. Varoņiem mēs piešķirsim vārdus un aplūkosim, cik viņiem izmaksātu pārvietošanās bez auto. Tas, cik daudz viņi ietaupītu vai pārmaksātu, protams, atkarīgs no auto cenas, degvielas patēriņa un citiem izdevumiem. Tiem, kas dzīvo Rīgā, lieliska alternatīva ir velosipēds, bet mēs aplūkosim tikai maksas opcijas, bet pastaigas ar kājām vai velosipēdu atstāsim kā papildu iespējas, kas, protams, ir visizdevīgākās un veselīgākās.
Jānis – dārgie braucieni uz laukiem
Jānis dzīvo un strādā Rīgas centrā, darbdienās ar auto brauc reti, izmanto to tikai brīvdienās, kad dodas ārpus pilsētas uz savu lauku īpašumu, kas atrodas 100 kilometru no Rīgas. Darbdienās viņš ar auto vidēji nobrauc apmēram 100 kilometru mēnesī, kas ir aptuveni piecas reizes no centra līdz Imantai un atpakaļ.
Ja Jānis pilsētas izbraucieniem izvēlēsies taksometru, šie pieci braucieni atkarībā no taksometru kompānijas viņam izmaksās 8–13 eiro katrs. Tātad, mēnesi braucot ar taksometru, viņš iztērēs 40–65 eiro. Braucot ar savu auto, pieņemot, ka tā degvielas patēriņš ir 0,8 litri uz 100 kilometriem, Jānis notērēs aptuveni 10 eiro. Amortizācijas izmaksas un iespējamās maksas stāvvietas mēs neņemam vērā.
Atliek saprast, cik izmaksās nedēļas nogales lauku mājās. Šim braucienam mēs izmantosim autonomas pakalpojumus. Izbrauksim piektdien, bet atdosim auto svētdienas vakarā.
Vidējas klases auto ar mehānisko ātrumkārbu uz nedēļas nogali iespējams iznomāt, sākot no 80 eiro par nedēļas nogali, bet automātisko – sākot no 90 eiro. Nav izslēgts, ka iespējams atrast arī lētākus piedāvājumus. Ar šādiem nosacījumiem jūs saņemsiet relatīvi jaunu apdrošinātu auto un brauksiet bez kreņķiem.
Tātad četras nedēļas nogales kopumā izmaksās aptuveni 240–270 eiro, bet, pieskaitot taksometra izmaksas, – aptuveni 335 eiro. Iegādājoties operatīvajā līzingā jaunu vidējās klases auto, mēneša maksājums būs 200–300 eiro. Tam jāpieskaita apdrošināšanas izmaksas, ceļa nodoklis, obligātās tehniskās apskates, stāvvietas un citi izdevumi. Pērkot lietotu auto, mēneša maksa būs mazāka, bet ir iespējami neplānoti remonta izdevumi.
Skatoties uz sausiem skaitļiem, Jānim savs auto ir izdevīgs, tomēr, ja taksometra vietā parādās velosipēds vai sabiedriskais transports, bet lauku apciemošana nenotiek katrā nogalē, svaru kausi nosliecas par labu dzīvei bez auto.
Vita – auto sēņošanai
Vita dzīvo Pārdaugavā, bet darbs viņai ir centrā. Uz darbu Vita dodas ar auto, dienā nobraucot aptuveni 25 kilometrus abos virzienos. Pa ceļam jāieskrien veikalā, jāpaķer bērni no skolas, vēl šādas tādas darīšanas – tā mēnesī kādi 300 kilometri saskrien. Brīvdienās Vita ar ģimeni mēdz doties pie dabas – makšķerēt, sēņot vai vienkārši atpūsties.
Katru dienu izmantojot taksometru, tas izmaksās, sākot no 140 eiro mēnesī. Nomas auto nedēļas nogalēs – 240–270 eiro.
Pirmajā mirklī atkal izskatās, ka privātais auto ir uzvarējis, bet, ja ikdienā Vita izmantotu sabiedrisko transportu, kas bērniem turklāt ir bez maksas, bet ārpus Rīgas dotos tikai pāris reižu nedēļā, aina mainās.
Viktors – var iztikt, bet var atļauties
Viktoram ir savs bizness, kuru viņš kā moderns cilvēks vada no mājas Mārupē. Viņa sieva Viktorija ir dizainere, kura reizi nedēļā dodas uz Vecrīgu, kur tiekas ar klientiem. Nedēļas nogalēs viņi rīko ballītes savā mājā, dodas uz teātri, koncertu vai restorānu. Viktors un Viktorija nav īpaši lauku romantikas cienītāji, tāpēc auto mēnesī noripo vien 300 kilometru, kas, izmantojot dārgākā taksometra pakalpojumus, izmaksās ap 200 eiro, kas, protams, ir krietni mazāka summa nekā tā, ko viņi maksā par savu limuzīnu. Katrā ziņā, ja gadās krīze, šim pārītim ir iespēja būtiski ietaupīt, pat nesamazinot komforta līmeni.
Rezumējot aprakstītās situācijas, mēs varam secināt vienkāršu lietu – jo vairāk mēs ar auto braucam (ja darām to jēgpilni, nevis tāpēc, ka gribas braukt), jo izdevīgāks tas mums ir. Tomēr ikvienam būtu vērtīgi apsēsties un parēķināt – cik daudz jūs nobraucat, kādas ir alternatīvās iespējas un, kas zina, varbūt auto vietā jūsu budžetā parādīsies ietaupījums, ko iespējams izmantot skaistam ceļojumam, jaunai virtuves iekārtai vai milzu televizoram. Bet visprātīgākie var veidot uzkrājumu, lai tad, kad bērni izauguši, būtu viņiem, ko iedot pūrā.
