2015. gadā veiktie grozījumi Elektronisko dokumentu likumā atceļ jomu ierobežojumus un 2014. gada direktīva 2014/55/ES par vienota e-rēķina standarta izstrādi.
Kopš e-laikmeta pirmsākumiem Latvijas valsts par virsmērķi ir turējusi e-formāta (elektroniskā paraksta, elektronisko dokumentu u.tml.) plašākas lietošanas veicināšanu. Plāns 2014.-2015. gadam (apstiprināts ar Ministru kabineta 2014. gada 28. novembra rīkojumu Nr. 694 „Par uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu 2014. - 2015. gadam) paredz cita starpā vairāk e-pakalpojumu, vairāk e-reģistrāciju, līdz ar to - administratīvo procedūru vienkāršošanu, izmaksu un administratīvā sloga samazinājumu.
Lai arī mērķis ir skaidrs - jo labāki apstākļi tiek radīti uzņēmējiem, jo lielākas investīcijas var sagaidīt tautsaimniecībā, kas savukārt nozīmē jaunu darba vietu rašanos un labklājību iedzīvotājiem, valsts veiktās iedzīvotāju aptaujas liecina, ka joprojām tikai daļa uzņēmēju lieto e-parakstus un e-dokumentus ikdienā.
Tie, kuri neizmanto e-parakstu, parasti atrunājas ar vajadzības trūkumu vai e-paraksta limitētām izmantošanas iespējām, un joprojām ir personas, kas uzskata e-parakstu par pārāk sarežģītu instrumentu.
Darbs ir vēl ieguldāms gan e-dokumentu noformēšanas un grupēšanas iespējās, gan e-dokumentu aprites veicināšanā tiesu iestādēs (iespējai tiešsaistē aizpildīt, elektroniski parakstīt un nosūtīt iesniegumu tiesai, kā arī sekot līdzi nosūtītā iesnieguma statusa izmaiņām), gan elektroniskās identifikācijas savstarpējās atzīšanas sistēmā, kas attiecīgi veicinātu pārrobežu darījumu elektronisku parakstīšanu (piemēram, Eiropas Komisija ir izstrādājusi elektroniskā paraksta programmatūru (Digital Signature Software (DSS)), kas nodrošina Eiropas Savienības dalībvalstīm kopēju vietni, kur būtu iespējams pārbaudīt citas dalībvalsts personas elektroniskā paraksta autentiskumu) u.tml.
Zināms laiks jau pavadīts kopā ar e-lietām, un dokumentu pasaule kopumā Latvijā arvien vairāk pamet papīra lapu, taču viegli neiet. Latvijas normatīvo aktu prasības un cilvēka subjektīvais skatījums neļauj mums pagaidām pilnībā pāriet uz e-vidi, līdz ar to mēs dzīvojam vienlaikus divās paralēlēs – elektroniskajā un papīra.
Samazināti ierobežojumi lietot e-dokumentus
2015. gada 5. martā Saeimā tika pieņemti un 19. martā stājās spēkā grozījumi Elektronisko dokumentu likumā. Visvairāk gaidītās izmaiņas šeit ir grozījumi likuma 3. panta sestajā daļā, proti, ir dzēsts ierobežojums noformēt elektroniskā veidā šādus dokumentus:
▪ līgumus, ar kuriem tiek radītas vai nodotas tiesības uz nekustamo īpašumu, izņemot nomas tiesības
▪ līgumus, kuri saskaņā ar likumu nav spēkā, ja tie nav apliecināti likumā noteiktajā kārtībā
▪ galvojuma līgumus, ja galvojumu piešķir, un ķīlas nodrošinājumus, ja tos sniedz personas, kuras darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šo personu arodu, uzņēmējdarbību vai profesiju un
▪ darījumus ģimenes tiesību un mantojuma tiesību jomā.
Līdz ar to turpmāk persona var visas un jebkuras savas tiesiskās attiecības dibināt un noformēt elektroniskā veidā, taču ar nosacījumu, ka citi normatīvie akti (piemēram, speciālais regulējums kādā tiesību nozarē) nenosaka citu dokumentu noformēšanas kārtību.
Tiesa, paliek atklāts jautājums, vai Latvijā izmantotie elektronisko dokumentu formāti ir savietojami ar dokumentu sistēmām, ko, piemēram, izmanto citās valstīs. Un papildus ir būtiski atcerēties, ka ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs veidoto elektronisko dokumentu patiesumam un derīgumam ir jābūt pārbaudāmam, proti, ir jābūt zināmai interneta vietnei/saiknei, kur dokumenta saņēmējs var pārliecināties par elektroniski parakstītā dokumenta spēkā esamību.
Publiskie iepirkumi pēc trim gadiem - e-vidē
Savukārt 2014. gada 26. maijā spēkā stājās direktīva 2014/55/ES par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās, kuras prasības dalībvalstīm jāievieš nacionālajos tiesību aktos līdz 2018. gada 27. novembrim. Skatot šo direktīvu, galvenais uzsvars gan būtu liekams uz to, ka publisko iepirkumu sistēma kopumā tiks pārcelta elektroniskā vidē, rēķini šeit ir tikai viens elements. Šīs rēķinu direktīvas mērķis ir novērst tos tirgus ierobežojumus un šķēršļus tirdzniecībai, kurus rada atšķirīgu valsts noteikumu un standartu pastāvēšana, un nodrošināt sadarboties spēju. Direktīva piemērojama elektroniskajiem rēķiniem, kas izdoti to līgumu izpildes rezultātā, kuriem piemēro direktīvu 2009/81/EK, direktīvu 2014/23/ES, direktīvu 2014/24/ES vai direktīvu 2014/25/ES, taču būtiski atcerēties, ka šīs direktīvas mērķis un piemērošanas joma nav gluži nodokļu segments, tādēļ tā neskar PVN direktīvā (2006/112/EK) ietvertos noteikumus par elektronisko rēķinu izmantošanu PVN nolūkos.
Elīna Girne, zvērināta advokāte, zvērinātu advokātu birojs AmberLaw, speciāli Bilancei
Visu rakstu varat izlasīt žurnāla BILANCE 2015. gada maija 9. numurā (357)
