Vispirms iepazīsimies! Mani sauc Telma, un es jau vidusskolā zināju, ar kādu nozari vēlos saistīt savu dzīvi – tās ir sabiedriskās attiecības un digitālais mārketings.
Vairākus gadus strādāju sabiedrisko attiecību aģentūrā par algotu darbinieci, stabilā darba vidē ar ierastu darba laiku. Tomēr bieži vien prātā ienāca doma par nevēlēšanos būt padotajam un iespēju uzņemties pilnu atbildību par savu darbu un finansēm, strādājot neatkarīgi no kāda cita.
Jāatzīst, ka tieši pieradums pie regulāriem ienākumiem bija lielākais šķērslis, kas kavēja sākt savu biznesu.
Neziņa, vai spēšu samaksāt visus rēķinus, izmaksāt sev algu, kā arī nomaksāt nodokļus, lika rūpīgāk apdomāt lēmumu par aiziešanu no algota darbinieka pozīcijas.
Lielais vilinājums – brīvība
Vienmēr, domājot par stabilu darbu, visvairāk mani kaitināja darba laiks. Pirmkārt, es neesmu rīta cilvēks – darba laiks no pulksten 08:30 līdz 17:30 mani izsmeļ, jo vislabāk varu pastrādāt, kad esmu labi izgulējusies. Otrkārt, mani uztrauca pazaudētais laiks, ik dienu ceļoties agri un dodoties uz biroju, bet pēc darba braucot mājās sastrēgumstundā. Treškārt, man ir suns, ar kuru vēlos pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Protams, suni var ņemt līdzi uz biroju, tomēr visu darba dienu paralēli darbam suns jāpieskata un jānodarbina, kas sapulču laikā nav vienkārši.
Jau pandēmijas laikā, sākot strādāt attālināti, sapratu, ka attālinātais darba režīms no mājām nāk par labu ne vien manai mentālajai, bet arī fiziskajai veselībai.
Netērējot laiku ceļam uz biroju, varēju vairāk laika veltīt ikvakara velobraukšanai, pastaigām ar suni vai citiem hobijiem.
Iespēja strādāt pašai sev man galvenokārt nozīmēja brīvību pašai veidot savu darba dienu un pavadīt vairāk laika mierīgā vidē, kuras noteikumus izvirzu es pati. Bet finanses? Šis jautājums bija vienīgais, kas mani uztrauca, lecot iekšā jaunajā izaicinājumā.
Pārrunas ar sevi – vai man izdosies?
Lai pieņemtu lēmumu, ilgi diskutēju ar sevi, aprunājos arī ar sev tuviem cilvēkiem, kas jau aizgājuši no algota darbinieka pozīcijas un sākuši savu biznesu. Vēlējos noskaidrot, ar ko rēķināties un vai mana izsapņotā fantāzija par priekšnieku pašai sev patiešām ir tas, ko vēlos. Jāatzīst, ka lēmuma pieņemšanas laikā īpaši svarīgs bija arī tuvinieku atbalsts, kuri iedrošināja spert soli nezināmās jaunās dzīves virzienā.
Zinot, ka mani tuvākie mani atbalsta, lielās bailes no neizdošanās tika vismaz nedaudz kliedētas. Bet, protams, tāpēc vien nevar atslābt un jāsāk doties mērķa virzienā!
Drošības spilvena sagatavošana
Kopš doma par “savu lietu” ienāca manā ikdienas pārcilājamo jautājumu sarakstā, sapratu, ka man ir nepieciešams drošības spilvens, lai neuztrauktos par finansēm darba dzīves pārkārtošanas laikā. Šī iemesla dēļ labprāt piekritu dažādām haltūrām papildus darbam, kas ļāva ne vien nopelnīt, bet arī iegūt tik ļoti nepieciešamos kontaktus nākamajai uzņēmējdarbībai. Jāatzīst, ka sagatavošanās laiks nebija viegls: lielākoties mana diena sastāvēja no 8 stundu darba dienas pamatdarbā un 2–4 stundu darbiem vakarā, pēc darba laika. Turklāt tas sakrita ar manu piedalīšanos kvalifikācijas celšanas kursos.
Atskatoties uz savu pieredzi, tieši šī “kājas ielikšana durvīs” un sevis pierādīšana jomā, kurā arī turpmāk esmu nolēmusi veidot uzņēmējdarbību – sabiedriskajās attiecībās un mārketingā –, ļāvusi ne vien uzkrāt pieredzi un “portfolio”, bet arī nodibināt attiecības ar sadarbības partneriem un potenciālajiem klientiem.
Cik lielam jābūt drošības spilvenam? Tas, visticamāk, ir atkarīgs no katra personīgajiem tērēšanas paradumiem. Man drošības sajūtu sagādāja iespēja pirms došanās prom no darba sakārtot visu, kas līdz šim bija atlikts: veikt dažādas skaistuma, veselības procedūras, nopirkt sen kārotas, bet dārgākas lietas. Tā teikt, lai mazais tērēšanas velniņš nebaksta mani tad, kad ar naudu jāsāk apieties īpaši uzmanīgi. Galu galā mans drošības spilvens bija aptuveni 3 mēnešalgu apmērā, un papildus tam pārejas procesā rēķinājos arī ar bezdarbnieka pabalstu (līdz aktīvai uzņēmējdarbības sākšanai).
Atlūgums un atpakaļceļa vairs nav
Mirklī, kad drošības spilvens finansiāli ļāva doties projām no iepriekšējā darba, spēru, šķiet, nozīmīgāko soli savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Proti, esošajā darbavietā iesniedzu atlūgumu. Kopš tā brīža aizvien aktīvāk pievērsos praktiskai plānošanai, domājot par to, kāda turpmāk būs mana dzīve manis pašas uzņēmumā: “TKG Pario”. Izsvēru dažādus aspektus, kā veiksmīgāk juridiski noformēt uzņēmumu un sākt strādāt pa īstam. Ir dažādas institūcijas, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas piedāvā grantu programmas jaunajiem uzņēmējiem, bet tad, kad dibināju savu uzņēmumu, atbilstošu programmu manas nozares uzņēmējiem nebija, tāpēc nācās pašai domāt, kā sakārtot nepieciešamos dokumentus, lai uzņēmums varētu sākt darboties pēc iespējas ātrāk.
Lai arī šis varētu šķist bažu pilns laiks, pāreja bija viegla un nesāpīga, pateicoties iepriekšējiem gatavošanās posmiem, – un tagad varu pati plānot savu laiku, prioritāros darbus un izmantot katras dienas sniegtās iespējas.
Saprotams, ka šāds traks lēciens, nonākot “otrā pusē” jeb pašam kļūstot par uzņēmēju, varētu likties biedējošs. Bet, laikus tam sagatavojoties gan emocionāli, gan praktiski, viss ir izdarāms! Sapņi piepildās, ja mēs liekam tiem piepildīties, tādēļ iesaku atmest bailes un uzdrošināties iegūt jaunu pieredzi.