Pusaudžu gadu līkloči un izaicinājumi nav sveši nevienam pieaugušajam – īpaši tiem, kuri paši audzina bērnus šajā vecumā. Swedbank Klientu pieredzes vadības daļas vadītājs un MOT Latvija treneris Jānis Paiders pie jauniešiem klasē nonāca brīdī, kad apzināti sāka meklēt veidu, kā līdzsvaroti paplašināt gan savu profesionālo ikdienu, gan personīgo pieredzi. Viņš vēlējās dot savu pienesumu sabiedrībai un vienlaikus labāk izprast jauniešus – arī savus bērnus.
Jānis MOT trenera gaitas uzsāka 2022. gadā Rīgas Teikas vidusskolā, kur viņš vada nodarbības 7.–9. klašu skolēniem.
Rāmis, nevis instrukcija
Tāpat kā citu MOT treneru nodarbībās, arī Jāņa darbam klasē pamatā ir rūpīgi izstrādāts manuskripts jeb tēmas, laika plāns un vingrinājumi. Tomēr ar laiku viņš iemācījies uz to raudzīties drīzāk kā uz saturisku rāmi, nevis stingru instrukciju.
“Sākumā tas pat mazliet biedē – viss ir sarakstīts pa minūtēm, un tu redzi, ka esi piecas minūtes priekšā. Pirmajās reizēs tas radīja lieku spriedzi. Tagad saprotu, ka dzīvē viss ir daudz plūstošāk, un nav jācenšas būt ideāli precīzam.”
Jānim svarīgi, lai nodarbībās parādās arī viņš pats, viņa piemēri, pieredzes stāsti, pat humors. “Man liekas, ka tas, ko saku, ir patiesāks, ja varu atsaukties uz savu dzīvi, nevis tikai nolasīt tekstu. Arī jaunieši to jūt, viņi nereaģēs uz stāstiem, kuros nav īsta cilvēka,” viņš uzsver.
Ar katru nākamo klasi, ko Jānis pavada MOT ciklā, sajūta ir daudz brīvāka. “Tagad varu vadīt stundu plūstoši, ar savu piesitienu. Protams, manuskripts ir pamats, bet es vairs nebaidos pielāgoties tam, kas konkrētajā brīdī notiek klasē,” viņš piebilst.
Spēles, kas patīk arī “nopietniem” pusaudžiem
Ikdienas darbā ar 7.–9. klašu skolēniem Jāni joprojām pārsteidz, cik spēcīgi var iedarboties šķietami ļoti vienkārši uzdevumi. Īpaši 8. klasē liela daļa vingrinājumu ir kustību un sadarbības spēles, kas ārēji atgādina bērnības rotaļas; tās, kurās svarīgākais ir kopīga darbība, nevis rezultāts.
“Man tas likās interesanti – tu atnes klasē pavisam vienkāršu, vieglu spēli, un pusaudži tajā iesaistās ar pilnu atdevi,” stāsta Jānis. “Tas atgādina, ka arī šajā vecumā viņiem vajag telpu, kur atļauts būt nenopietniem un nav jāspēlē loma.”
Īpaši spilgti atmiņā palikušas noslēdzošās tikšanās 9. klasē, kad MOT cikls tuvojas beigām. Tad jaunieši atskatās uz trim kopā pavadītajiem gadiem: daļa sarunas ir par kopīgajiem piedzīvojumiem kā klasei, daļa – par to, ko katrs novērtē citos. Katram skolēnam tiek veltīti konkrēti, personiski labie vārdi.
“Daudzi jaunieši par savu klasi mēdz teikt: ‘mēs neesam nekāds kolektīvs’, ‘mums nav nekā kopīga’. Taču brīdī, kad jānosauc, ko viņi novērtē klasesbiedros, pēkšņi kļūst skaidrs, ka kopīgu pieredžu un labu atmiņu ir krietni vairāk, nekā viņi paši līdz tam bija apzinājušies.”
Jāni pozitīvi pārsteidz arī jauniešu gatavība godīgi runāt par sarežģītām attiecībām. “Kāds pasaka – agrāk mēs bijām labākie draugi, tagad vairs neesam. Bet tiek atrasti īstie vārdi, kā to pateikt bez pārmetumiem. Manā skolas laikā es neesmu pārliecināts, ka mēs to būtu spējuši,” viņš piebilst.
“Izstumtais” klasesbiedrs, kurš kļuva par labo piemēru
Viens no spilgtākajiem gadījumiem, ko Jānis atceras, saistās ar puisi, kurš pirmajās nodarbībās izcēlās ar savu individualitāti. Viņam bija savdabīgs humors, izteikts viedoklis un uzvedība. Bija jūtams, ka citi izvairās sēdēt viņam blakus vai iesaistīt kopīgās aktivitātēs.
“Viņš nebija nedz kluss, nedz kautrīgs – drīzāk ar izteiktu raksturu,” stāsta Jānis. “Tomēr bija skaidri jūtams, ka pārējie viņu īsti neuztver kā ‘savējo’.”
Laika gaitā aina pamazām mainījās. Pēdējā mācību gadā, kad klasei bija jābalso par tiem, kurus uzskata par “labu piemēru” vai īpaši drosmīgiem, tieši šis puisis tika nosaukts kā viens no pirmajiem.
“Man tas šķita ļoti zīmīgi – viņš nebija kļuvis ‘ērtāks’ vai pielāgojies vairākuma gaumei, savu individualitāti viņš saglabāja,” uzsver Jānis. “Taču klase uz viņu jau raudzījās citām acīm, kā uz cilvēku, ar kuru rēķinās un kuru respektē. Manuprāt, tas ir gan viņa paša ieguldījums, gan klases kopīgs sasniegums.”
Padoms tiem, kuri domā par trenera ceļu
Tiem, kuri tikai apsver iespēju kļūt par MOT treneri, Jānis iesaka uz šo pieredzi raudzīties kā uz drošu veidu pārbaudīt sevi jaunā vidē.
Par nozīmīgu ieguvumu Jānis uzskata arī sarunas ģimenē. “Ja mājās ir pusaudži, MOT kļūst par vēl vienu dabisku sarunu tēmu. Jaunieši daudz vieglāk atveras, ja pieaugušais patiesi interesējas par to, ko viņi redz internetā, ko piedzīvo skolā vai kā jūtas. MOT nodarbības palīdz pieaugušajam atrast vārdus šādām sarunām un sākt tās īstajā tonī.”
Viņš ir pārliecināts, ka svarīgākais priekšnoteikums darbam ar jauniešiem nav nevainojama oratora meistarība, bet gatavība mācīties kopā ar viņiem. “Neviens treneris nav ideāls. Bet, ja tu vari atzīt, ka arī tev mēdz būt bail un ka tu pats vēl mācies, jaunieši to ļoti respektē. MOT ļauj piedzīvot, ka šķietami neliela saruna klasē var kļūt par nozīmīgu punktu gan viņu, gan mūsu pašu dzīvēs.”
Kopumā MOT treneru kopienā aktīvi darbojas 33 Swedbank darbinieki, kuri ik mēnesi dodas uz skolām, lai vadītu MOT nodarbības, iedvesmotu jauniešus un uzklausītu viņu pieredzi par skolā piedzīvoto. Swedbank ir viens no MOT Latvija programmas lielākajiem atbalstītājiem, ik gadu palīdzot īstenot to vairāk nekā 70 skolās un sasniedzot vairāk nekā 12 000 jauniešu visā Latvijā. Šī sadarbība palīdz stiprināt pusaudžu drosmi dzīvot, drosmi rūpēties un drosmi pateikt “nē”, tādējādi veidojot drošāku un atbalstošāku sabiedrību.
