Kad Arina Rozentāle sāka strādāt Swedbank kā klientu konsultante, viņa vēl nezināja, ka kādreiz kļūs par vadītāju. Izšķirošu lomu šajā attīstības ceļā spēlēja kāds cilvēks, kurš viņā pamanīja potenciālu, kas ietekmēja ne tikai Arinas karjeras virzienu, bet arī veidoja izpratni par to, ko viņai pašai nozīmē būt labam vadītājam.
Drošības sajūta kā sarunas priekšnoteikums
Arina uzsver, ka būtiskais karjeras izaugsmes ceļš sākās nevis ar piedāvājumu uzņemties lielāku atbildību, bet ar pavisam vienkāršu, taču ne vienmēr pašsaprotamu lietu – iespēju runāt un tikt sadzirdētam.
Viņas tā brīža vadītāja bija radījusi atvērtu un drošu vidi dažādām sarunām. Tika runāts arī par šaubām, nenoteiktību, bailēm.
“Es varēju atklāti pateikt, ka nezinu, ko gribu. Un tas netika uztverts kā vājums. Vadītāja klausījās bez vērtēšanas. Ar interesi,” atceras Arina.
No šīs cilvēcīgās sarunu telpas izauga uzticēšanās – vispirms attiecībās, tad arī profesionāli. Vadītāja saskatīja Arinas potenciālu brīdī, kad viņai pašai vēl nebija par sevi pārliecības. Piedāvājums kļūt par vadošo klientu konsultanti kļuva par pirmo lielo pagriezienu. Jaunais amats nozīmēja ne tikai vadīt kolēģu apmācības un aizvietot filiāles vadītāju prombūtnes laikā, bet arī pārkāpt ierasto komforta zonu.
"Man nebija skaidras pārliecības, ka to spēšu. Taču vadītāja man ticēja. Viņas zvans ar šo piedāvājumu bija kā signāls – varbūt tiešām es varu vairāk, nekā domāju,” viņa saka.
Uzticēšanās, kas ļauj augt
Turpmākajā attīstības posmā būtiska nozīme bija regulārai un atklātai atgriezeniskajai saitei. Formālas darba snieguma novērtēšanas vietā Arinas pieredzē bija sarunas ar vadītāju gan par darba rezultātiem, personīgo iesaisti un sajūtām komandā, gan savu nākotnes lomu un jaunām iespējām, kuras viņa vēlētos izmēģināt. Vadītājas jautājumi un vērojumi ļāva paskatīties uz sevi no malas, palīdzot ieraudzīt nianses, kas ikdienas skrējienā viegli paliek nepamanītas.
“Cilvēks no malas dažkārt redz vairāk. Ja vadītājs spēj to pateikt cilvēcīgi, korekti un ar mērķi palīdzēt, tas ļoti strādā,” viņa saka.
Arina īpaši novērtē, ka attīstība viņas pieredzē nekad nav bijusi mehāniska vai atrauta no ikdienas. Tās pamatā bija reāli uzdevumi, jauni pienākumi, dalība projektos un iniciatīvās. Vadītāja prata pamanīt brīdi, kad iedrošināt, un ieteikt arī Swedbank pieejamās iekšējās attīstības iespējas – mentoringu, mācības, pieredzes apmaiņu. Tomēr galvenā vērtība nemainīgi bija viņas patiesā vēlme radīt pārliecību, ka Arina spēj un būt blakus brīžos, kad nepieciešams padoms.
Tagad, pašai ieņemot vadītājas lomu, Arina pie šīs pieredzes atgriežas arvien biežāk. Viņa saka: “Labs vadītājs nav tas, kurš zina atbildes uz visiem jautājumiem, vai vienmēr ir soli priekšā. Labs vadītājs ir tas, kurš redz. Redz darbinieka potenciālu, raksturu, tempu, intereses. Spēj pielāgot pieeju, netraucējot komandas kopējai virzībai. Un, pats svarīgākais – saglabā spēju domāt ilgtermiņā, arī tad, ja uzreiz nav redzams rezultāts.”
Viņa uzsver — vadītājs, kurš grib palīdzēt saviem darbiniekiem augt, nevar būt tikai plānotājs vai motivators. Viņam jābūt cilvēkam ar iekšēju mieru, empātiju un prasmi veidot attiecības, kas balstās uzticībā.
Mēraukla turpmākajai lomai
Šobrīd Arina pati vada komandu. Un, lai arī viņa uzņēmusies šo lomu ar pārliecību, skaidri jūt – tas nav tikai nākamais karjeras solis vai jauns uzdevumu kopums, bet gan attiecību māksla un iekšējas noturības treniņš vienlaikus.
“Tagad pati izjūtu, cik daudz elastības, pacietības un iekšējā līdzsvara šis darbs patiesībā prasa. Ir tik vienkārši pateikt – nav laika, parunāsim vēlāk. Taču īstā vadīšana sākas tajos brīžos, kad spējam būt klātesoši, pat ja esam noguruši,” viņa saka.
Viņa arī piebilst – viss sākas ar vadītāja attieksmi, taču ilgtermiņā to stiprina arī uzņēmuma kultūra. Swedbank vide, viņasprāt, dod vadītājiem iespēju būt ne tikai rezultātu mērītājiem, bet arī attīstības iedvesmotājiem.
