Marta Luste, Swedbank Ilgtspējas jomas vadītāja
Ar ilgtspēju saistīto risku vērtēšana kļūst par arvien vairāk integrētu darījuma novērtēšanas sastāvdaļu aizdevuma izsniegšanas brīdī. Šogad publicētajā Eiropas banku iestādes (EBI) ziņojumā lielākā daļa aptaujāto banku savā darbā ir iekļāvušas metodes, lai novērtētu klientu klimata riskus – ap 80% banku attiecībā uz lielo uzņēmumu segmentu, ap 60% banku attiecībā uz mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) segmentu. Pašā pamatā tam ir nepieciešamība novērtēt, vai kāds no ESG (no angļu valodas – environmental, social, governance – vides, sociālie, pārvaldības) riskiem varētu ietekmēt darījuma kredītrisku. Ja uzņēmums darbojas fosilā nozarē, tad ar klimata pāreju saistītie riski varētu kredītrisku paaugstināt, jo uzņēmumam var būt strauji jāīsteno darbības emisiju samazinājumam. Eiropas banku regulators ļoti nopietni uztver iespēju, ka sistēmiski riski varētu rasties tieši no neapzinātajiem ESG riskiem. Praksē tas nozīmē, ka, lai gan Omnibus priekšlikumi ilgtspējas regulējuma vienkāršošanai ienes atvieglojumus uzņēmumu ziņošanas prasībās, banku pusē prasības pieaug. Skatoties uz finanšu sistēmu kopumā, iespējamie zaudējumi, ja riski paliek neaplēsti, ir pārāk lieli, lai risku pārvaldību atliktu.
Kā šobrīd bankas novērtē ilgtspējas jautājumus?
Ieskatoties tuvāk, kādas ir šī brīža prakses, jautājums jāsadala trīs daļās – kādus ar ilgtspēju saistītos datus ir iespējams iegūt, kā tiek veikts novērtējums un kā novērtējums tiek pielietots.
Lai bankas vispār veiktu novērtējumu, ir jābūt pieejamiem datiem. Šeit mēs pārsvarā runājam par uzņēmuma ietekmes rādītājiem vides, sociālo un pārvaldības jautājumu ziņā - uzņēmumu emisijām, enerģijas patēriņu, nodarbinātības statistiku, veselības un drošības rādītājiem un citiem (vairāk par rādītājiem raksta pēdējā sadaļā).
Kopumā datu pieejamība ir nepilnīga. Jau minētā Eiropas banku iestāde (EBI) izpētījusi, ka lielākoties atbilstoši dati ir pieejami lielo uzņēmumu segmentā, un visvairāk saistībā ar klimata riskiem. Dati būtiski trūkst MVU segmentā, jo uzņēmumiem trūkst kapacitātes to apkopot augstu izmaksu un resursu sloga dēļ. Datu trūkst arī par sociālajiem un pārvaldības riskiem, un šāda veida informācija lielākoties līdz šim tikusi apkopota nestandartizētā veidā.
Attiecībā uz ilgtspējas risku novērtējuma metodoloģijām arī šeit bilde nav vienmērīga. Visattīstītākās pieejas tiek pielietotas lielo uzņēmumu vērtēšanai, kamēr MVU sektorā vēl joprojām ir būtiski trūkumi augstāk minēto datu izaicinājumu dēļ. Kā tad izskatās šāda veida novērtējumi? Vislabāk pilnveidotās metodoloģijas atrodamas vides, un it īpaši, klimata risku vērtēšanā, jo šeit ir iespējams strādāt ar kvantitatīviem rādītājiem. Savukārt, sociālie un pārvaldības jautājumi tiek vērtēti lielākoties kvalitatīvi, veicot klientu reputācijas monitoringu, vērtējot darba tiesību ievērošanu vai politiku atbilstību cilvēktiesību principiem.
Visbiežāk vērtējumi no trim ESG kategorijām tiek apkopoti vienā uzņēmuma snieguma “ESG atzīmē”. Atzīmei būtu jāvērtē, cik labi uzņēmums pārvalda tieši savus ESG riskus – un kādam atlikušajam riskam tas ir pakļauts. Stabila puse no EBI aptaujātajām bankām veido pašas savas iekšējās ESG atzīmes, taču daļa (30-40%, atkarībā no nosegtā riska tipa) izmanto ārējus pakalpojumus vērtējuma jeb reitinga aprēķināšanai. Jāsaka, ka ar ārējiem vērtējumiem ir divi izaicinājumi. Pirmkārt, esot Baltijas tirgū, lielajiem ārējo reitingu piegādātājiem (Sustainalytics, MSCI, Moody’s ESG) praktiski nebūs datu par vietējā tirgus uzņēmumiem. Otrkārt, aprēķinu metodoloģijas lielākoties netiek atklātas, kā arī nonāk pie gana dažādiem secinājumiem par uzņēmumu sniegumu – to rezultāti, atšķirībā no lielajiem kredītreitingiem, savā starpā neuzrāda spēcīgu korelāciju.
Papildus ESG atzīmēm, risku novērtējuma rezultāti tiek lietoti, lai definētu izslēgšanas kritērijus (riska līmeni, virs kura banka vairs nepiešķirs finansējumu), kā arī, lai veidotu “siltuma kartes” (heat maps) kopējā bankas portfeļa vērtēšanai. Viens no EBI secinājumiem ir, ka šobrīd šīs metodoloģijas vēl ir pārāk atšķirīgas, lai varētu uz to pamata izveidot vienotu, standartizētu metodoloģiju – tātad, atšķiras ne tikai ārējo reitingu pieejas, bet arī tās, ko savā iekšienē attīsta bankas.
Dati un ESG riska novērtējums nav pašmērķis – tas kalpo iespējamās ietekmes uz kredītrisku aplēšanai un darbam ar klientiem risku mazināšanā. Ja, piemēram, klimata riski ietekmē uzņēmuma ienākumu plūsmu vai aktīvu vērtību, tad arī kredītriska aprēķinam būtu jāmainās.
Domājams tieši tādēļ, ka datu pieejamība un ESG risku novērtēšanas metodes vēl ir atšķirīgās attīstības stadijās, ir tikai daļa banku, kas modeļos jau sasaistījušas ESG risku ar saistību neizpildes varbūtību (probability of default). Apvienoto Nāciju Organizācijas vides programmas Finanšu iniciatīvas veiktā globālā aptauja secina, ka 70% no aptaujātajām bankām vēl nav integrējušas ESG atzīmes savos kredītreitingos. Šim ceļam esam tikai sākumā, jo klasiski vērtējot risku iestāšanās varbūtību, ir nepieciešami vēsturiski dati par ESG risku iestāšanos un saistību neizpildi. Lai gan ir citi, kas uzskata, ka lielāka izpratne nepieciešama otrā virzienā, skatoties uz nākotni, nevis pagātni – nepieciešams izmantot klimata zinātni par emisiju trajektorijām un regulējuma scenārijiem, lai saprastu, kāda ir ESG risku iestāšanās varbūtība nākotnē?
Tomēr, lai arī paies laiks līdz nonāksim pie precīziem modeļiem, bankas izmanto šīs ESG atzīmes, lai strādātu ar savu klientu loku. Šīs atzīmes tiek izmantotas kredīta lēmumu pieņemšanā, lai vērtētu riskus kopumā, lai arī kvalitatīvā veidā. Tās tiek izmantotas, lai uzraudzītu kopējo portfeļa attīstību un vadītu stratēģiju. Atzīmes tiek izmantotas arī, lai atlasītu tos klientus ar īpaši augstu ESG risku, kuru ilgtspējas prakses būtu jāvērtē paplašināti. Viens no veidiem, kas tuvākajos gados kļūs arvien populārāks, ir pārejas plānu novērtējums klimata jomā. Pārejas plānā būtu jāiekļauj ticama emisiju samazināšanas stratēģija, kuru atbalsta gan plānotās investīcijas, gan skaidri definēta atbildība par šo mērķu sasniegšanu uzņēmuma vadībā. Jāatceras, ka pirmie, kam tiks pievērsta šāda padziļināta uzmanība no banku puses, būs lielie uzņēmumi un uzņēmumi ar lielāko ietekmi uz vidi vai sabiedrību.
Kas banku vērtējumā sagaidāms nākotnē?
Sākotnēji Ilgtspējas ziņu sniegšanas direktīvai vajadzēja būt vienam no risinājumiem, kas uzlabotu ESG datu pieejamību un risku novērtējumu, vismaz lielo uzņēmumu segmentā. Tomēr apspriestās jaunās “lielo” uzņēmumu definīcijas ir tik šauras, ka Baltijas valstīs tās izslēgtu ap 80% vai pat vairāk kā 90% uzņēmumu, bet arī Eiropā ļoti apgrūtinātu datu pieejamību. Tādēļ arī Eiropas Centrālā banka savā viedoklī par Omnibus aicina saglabāt 500 darbinieku slieksni, un kopumā vienkāršot, bet ne atcelt ziņošanas prasības tik lielam skaitam uzņēmumu.
Tikmēr gaidas no banku sektora risku pārvaldības ziņā netiek mazinātas. Janvārī publicētās EBI vadlīnijas ESG risku pārvaldībai paceļ latiņu tam, kas tiek sagaidīts. Tieši attiecībā uz klientiem, tiek definēts, kāda informācija būtu jāievāc un jāvērtē. Jāatzīmē, ka šīs prasības attiecas tieši uz lielajiem uzņēmumiem, tiesa vēl pēc Grāmatvedības direktīvas definīcijas (50m apgrozījums, 25m aktīvi, 250 darbinieki), kas līdz šim tika lietota Ilgtspējas ziņu sniegšanas direktīvā. Vadlīnijas sagaida, ka lielo uzņēmumu segmentā bankām padziļināti jāvērtē SEG emisijas un to samazinājuma mērķi, fosilo degvielu lietojums, enerģijas un ūdens patēriņš, nekustamā īpašuma energoefektivitātes līmenis, vides risku un iespēju esošā un gaidāmā finanšu ietekme uz uzņēmuma finanšu sniegumu un naudas plūsmu, kā arī ar klimata pāreju saistītie stratēģiskie plāni. Papildus, balstoties uz galveno klientu aktīvu atrašanās vietām, bankām jāveic vides risku, it īpaši fizisko klimata risku, ietekmes novērtējums.
Attiecībā uz sociālajiem un pārvaldības riskiem, uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomas standarts nemainās. Pat, ja ziņošanas vai rūpības pienākuma regulējums Eiropā mainīsies, uzņēmumu atbildība attiecībā pret cilvēktiesībām definēta ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos un OECD Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību, kam pamatā ir ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Rūpības principus, kas izklāstīti šajās vadlīnijās OECD ieviesa jau 1976. gadā, kamēr ANO pamatprincipi tika pieņemti 2011. gadā – krietni pirms ES regulējuma parādīšanās. Uz šiem dokumentiem atsaucas arī jaunākās EBI vadlīnijas bankām, kas lielajiem uzņēmumiem prasa vērtēt atbilstību abu dokumentu pamatprincipiem, kā arī pēc būtības saprast, vai uzņēmums ir aplēsis negatīvo ietekmi uz savu darba spēku, darba spēku vērtības ķēdē, ietekmētajām kopienām, kā arī patērētājiem un gala lietotājiem. Papildus jāvērtē, kādas ir rūpības procedūras, lai novērstu un atlīdzinātu jeb labotu šādu ietekmi. Lai labāk izprastu labo praksi, Tiesībsarga mājas lapā iespējams iepazīties ar skaidrojošiem materiāliem latviešu valodā.
Brīdī, kad metodes ESG risku vērtēšanai un to sasaistei ar kredītrisku būs gana nobriedušas, tās sāks tiešāk ietekmēt arī darījuma cenu. Un visdrīzāk būs sagaidāma augsta ESG riska darījumu un augsta ESG riska uzņēmumu aizņemšanās sadārdzināšanās, bet iespējams ne vienmēr lētāki zaļie darījumi. Lai gan apskatīti tika lielākoties lielie un biržā kotētie uzņēmumi, neseni pētījumi parāda, ka augsts ESG risks ir gana bieži saistīts ar lielākām aizņemšanās izmaksām, bet retāk sastopamas atlaides, kas dotas zema ESG riska uzņēmumiem.
Būtiski piebilst, ka ilgtspējas jautājumi nevarēs arī kalpot par īsāko ceļu pie finansējuma, ja kārtībā nebūs pamata finanšu jautājumi. Drīzāk ilgtspējas prakšu ieviešana ir kritisks elements ilgtermiņa vērtības nodrošināšanai un risku pārvaldībai, kam ir jāiet roku rokā ar labiem finanšu rādītājiem.
Kam var ķerties klāt jau šodien?
Lai arī kādas ziņas par Omnibusa ieviestajām izmaiņām obligātajās ziņošanas prasībās saņemsim šoruden, arvien vairāk ekspertu norāda, ka brīvprātīgais ziņošanas standarts kļūs par centrāli svarīgu dokumentu. Nupat jūlijā arī Eiropas Komisija to apstiprināja, nākot klajā ar ieteikumu MVU segmentā izmantot šo standartu, kā arī aicinot lielos uzņēmumus un finanšu iestādes savus ilgtspējas informācijas pieprasījumus citiem tirgus dalībniekiem balstīt šajā standartā.
Brīvprātīgās ziņošanas standarts ir pieejams jau šodien, un pat, ja arī tajā iespējams sagaidāmi kādi labojumi, pamata pieeja nemainīsies. Ja uzņēmumi spēs sagatavot informāciju, kas ir nosegta standartā – pirmā puse no mājas darba būs praktiski pilnībā izdarīta, un ļoti iespējams lielākajā daļā gadījumu bankām pat nebūs papildu jautājumu.
Otrā puse, protams, ir pati darīšana. Kad ir noteikts izejas punkts, ir nepieciešams saprast, vai un kurās jomās nepieciešamas izmaiņas un uzlabojumi, vai arī kurās jomās uzņēmums var atrast sev jaunas iespējas. No bankas perspektīvas ir svarīgi saprast, kādas investīcijas uzņēmumam būs jāveic un kā tas varētu ietekmēt kopējo biznesa modeli. Bankas gribēs redzēt skaidrus plānus, ieviestās darbības, kā arī datos atspoguļotus rezultātus. Pats svarīgākais ir no šī procesa nodalīt uzņēmuma filantropiskās un korporatīvās sociālās atbildības aktivitātes, un skatīties uz ilgtspējas riskiem un iespējām paša uzņēmuma ilgtermiņa attīstības un stratēģijas kontekstā.
