2016. gadā stundas likme darbiniekiem būs nosakāma savādāk, nekā tas bija ilgus iepriekšējos gados.
Vairākus gadus pēc kārtas mūsu valstī tiek izmantots termins "minimālā mēneša alga", kuru darba devējam ir jānodrošina darbiniekam, kas veltīja darbam (saskaņā ar noslēgto darba līgumu) normālo mēneša darba laiku. Atkarība no līguma noteikumiem, šis normālais darba laiks varētu būt nostrādāts tieši no pirmdienas līdz piektdienai (citreiz līdz sestdienai), dažos gadījumos normālais darba laiks tiek ievērots vidēji pārskata periodā (ir arī citi varianti).
Tik pat ilgu laiku par normālo darba laiku (biežāk) tika uzskatītas astoņas stundas darba dienā un 40 stundas nedēļā. Protams, pastāvēja daudzveidība: tās pašas 40 stundas sešās darba dienās un saīsinātais normalais darba laiks ar 35 stundām nedēļā un piecām vai sešām darba dienām nedēļā. Turklāt arī Darba likumā normālais darba laiks bija šādi bija definēts.
Tomēr "dabā" (praksē) izveidojās mazliet savādāka situācijā, un par normālo darba laiku sāka uzskatīt tādu 40 stundas ilgu nedēļu, no kuras bija izslēgtas svētku dienu stundas un pirssvētku vismaz viena nenostrādātā stunda. Arī tas notika it kā likuma rāmjos, jo Darba likums nosaka, ka svētku dienās nav jāstrādā, bet pirmssvētku dienā jāstrādā vismaz par vienu stundu mazāk. Šajā brīdī tika sajaukti divi jēdzieni: cik liels ir normālais darba laiks un atļauja atsevišķās dienās strādāt mazāk vai vispār nestrādāt.
Bet DL bija vēl viena it kā nepamanīta prasība: apmaksāt svētku dienu, ja tā sakrita ar darbiniekam noteikto darba dienu. Turklāt pilnīgi visu sugu darbiniekiem (ar lielu un ar mazu algu). Vai šāda apmaksa ir algas ietvaros, vai būtu jāmaksā papildus algai? Kā iespējams ievērot normu un nodrošināt, lai neciestu abas puses?
Detalizēta informācija - žurnāla "Bilance" 2015. gada decembra numurā Nr. 24 (372).
