Termiņiem līgumā ir būtiska loma, jo parasti pusei ir svarīgi saņemt no otras puses līguma saistību izpildījumu noteiktā laikā. Šī iemesla dēļ par termiņu neievērošanu tiek paredzētas arī sankcijas, norāda juriste Karīna Ozerska.
Termiņiem līgumā ir jābūt noteiktiem katrai darbībai un jābūt reāli izpildāmiem. Nereti līguma parakstītājs, lasot līgumu, termiņiem nepievērš īpašu uzmanību, neaizdomājoties, vai vispār spēs izpildīt savu saistību norādītajā termiņā. Gadās arī, ka kādai saistībai termiņu aizmirst noteikt (īpaši blakussaistībām, piemēram, pienākumam iesniegt informāciju otrai pusei, lai tā varētu saistību izpildīt), un tad puse, ja vēlas, var to izmantot, ar nodomu novilcinot šīs saistības izpildi.
Termiņu nosaka gan kā konkrētu datumu, līdz kuram saistības jāizpilda, gan arī kā laika periodu, piemēram, 10 dienas. Nosakot termiņu kā konkrētu datumu, jāņem vērā, ka, tikko kaut viena darbība aizkavējas, visi sekojošie datumi kļūst neatbilstoši. Pirmais aizkavējums bieži vien rodas jau ar līguma parakstīšanu – sastādot līgumu, saistību izpildes datumi tiek ierakstīti, paļaujoties, ka līgums tiks parakstīts tajā pašā dienā vai vismaz tuvāko pāris dienu laikā, taču līguma saskaņošana var ievilkties uz vairākām nedēļām, kā rezultātā līguma parakstīšanas brīdī visi datumi būs neatbilstoši. Turklāt daudzām saistībām izpildes laiks var svārstīties, piemēram, parakstot līgumu, tiek plānots, ka konkrētās saistības izpildei būs nepieciešamas 10 dienas (un tiek norādīts attiecīgs datums), taču, ja faktiski šo saistību izpildīs piecās dienās, nākamās saistības izpildei būs liekas piecas dienas, kas nevajadzīgi pagarinās līguma izpildi. Tāpēc labāk noteikt izpildes laiku kā konkrētu laika periodu, ne datumu.
Nosakot termiņu kā konkrētu laika periodu, ir skaidri un nepārprotami jānorāda, no kura brīža sākas termiņa tecējums. Vislabāk ir termiņu noteikt no iepriekš izpildāmas saistības pabeigšanas brīža. Piemēram, preču piegādes termiņam kā atskaites brīdi noteikt avansa maksājuma saņemšanas brīdi.
Izplatīta prakse ir termiņu skaitīt no līguma parakstīšanas brīža. Pirmajai saistībai, kas izpildāma pēc līguma parakstīšanas, šāds atskaites punkts būtu piemērots, taču, nākamo saistību izpildei nosakot tādu pašu atskaites punktu, pastāv risks, ka otras puses aizkavējuma dēļ faktiskais izpildes termiņš būs mazāks, nekā sākotnēji plānots. Aprakstītajā piemērā ar avansa maksājumu un tam sekojošu preces piegādi, ja piegādei tiek noteikts termiņš 20 dienas no līguma parakstīšanas brīža (plānojot, ka avanss tiks samaksāts 10 dienu laikā), bet avansu šajā termiņā nesamaksā, rodas situācija, ka preces piegādātājam atliek mazāk laika preces piegādei, nekā piegādātājs bija plānojis. Protams, līgumā var iekļaut punktu, ka, ja otra puse laikus neizpildīs savas saistības, minētais termiņš tiek pagarināts par tik, cik ilga otras puses kavējums, tomēr tas rada zināmas neskaidrības, kas savukārt noved pie strīdiem starp pusēm.
Tāpēc praktiskāk būtu sākt katra termiņa atskaiti nevis no līguma parakstīšanas brīža, bet no iepriekš izpildāmas saistības pabeigšanas brīža. Tad arī būtu skaidrs, kādā secībā saistības jāpilda un kuru saistību izpilde ir priekšnoteikums tām sekojošu saistību izpildei. Tas arī motivētu otru pusi ātrāk pildīt savas saistības, piemēram, pircējs, lai ātrāk saņemtu preci, avansa maksājumu veiks uzreiz, kad saņems rēķinu, nevis gaidīs līdz līgumā noteiktai apmaksas pēdējai dienai.
Juristes K. Ozerskas rakstu „Zemūdens akmens līgumā – termiņi” pilnā apjomā var lasīt žurnālā "Bilances Juridiskie Padomi"
