Lai arī pēdējo gadu laikā pamazām esam iemācījušies sadzīvot ar dažādiem alternatīviem pārvietošanās līdzekļiem, tomēr nereti arvien gājējiem un autovadītājiem ikdienā ir jāuzmanās arī no pārgalvīgiem velosipēdistiem un motorolleru braucējiem. Lai arī ar šiem transportlīdzekļiem nereti pārvietoties ir vieglāk un ātrāk nekā ar automašīnu, tomēr arī uz velosipēdistiem un motorolleriem attiecas tie paši satiksmes noteikumi, kas uz visiem citiem.
Piemēram, kur drīkst un kur nedrīkst ar motorolleri?
Noteikumi ir līdzīgi, kā automašīnā, – drīkst braukt pa ielas brauktuvi, ievērojot visu satiksmes noteikumus, bet pa ietvi un veloceliņiem braukt nedrīkst. Dažas priekšrocības tomēr ir:
- drīkst braukt pa sabiedriskā transporta joslu,
- motorollerus drīkst novietot uz ietves ar noteikumu, ka tas netraucē gājējiem,
- sastrēguma laikā drīkst pa koridoru starp mašīnām aizbraukt līdz krustojumam.
Taču jāatceras, ka motocikliem, mopēdiem un motorolleriem ir atļauts šādā veidā braukt starp joslām, ievērojot drošu intervālu no blakus esošajām automašīnām.
Arī uz velosipēdistiem kā transportlīdzekļu vadītājiem arī attiecas Ceļu satiksmes noteikumu prasības. Līdz ar to braukšana bez tiesībām ir pārkāpumus, par kuru draud arī sods, – brīdinājums vai naudas sods 7− 30 eiro apmērā.
Savukārt, braucot kopā ar bērniem, jāatceras, ka bērnam no 7 līdz 12 gadu vecumam atļauts braukt pa brauktuvi vai nomali pilngadīgas personas pavadībā.
Tikai dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu namu pagalmos bērniem neatkarīgi no vecuma ar velosipēdu atļauts braukt patstāvīgi.
Arī elektriskajiem skrejriteņiem ir atsevišķas Ceļu satiksmes noteikumu prasības
Latvijā populāri ir kļuvuši elektroskrejriteņi, un, palielinoties elektroskrejriteņu skaitam, pieaug arī riski satiksmes drošībai, īpaši gājējiem. Tāpēc svarīgi zināt, ka likums nosaka - elektroskrejriteņus ceļu satiksmē drīkst izmantot no 14 gadu vecuma. Vienlaikus, ja persona nav sasniegusi 18 gadu vecumu, lai vadītu elektroskrejriteni, tai jābūt iegūtām velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām. Tāpat ceļu satiksmē ir atļauts izmantot skrejriteņus ar konstruktīvo ātrumu līdz 25 kilometriem stundā. Turklāt ar elektroskrejriteni ir aizliegts pārvadāt kravu un pasažieri. Taču diemžēl pilsētu ielās arvien redzam, ka vecāki uz elektro skūteriem ved savus bērnus, kas ir bīstami no potenciālo traumu aspekta.
Elektrisko skrejriteņu īpašniekiem svarīgi atcerēties, ka gājējiem, pārvietojoties pa ietvi, ir priekšroka.
Turklāt savai drošībai, arī elektrisko skrejriteņu braucējiem galvā jābūt uzliktai aizsprādzētai aizsargķiverei.
Gājēju drošība gājēju galvās
Gājējiem ir jāsaprot, ka ar katru dienu parādās aizvien vairāk braucamrīku – velosipēdi, elektriskie skrejriteņi un citi –, kuriem ir atļauts pārvietoties pa gājēju ietvēm. Līdz ar to ir jābūt vērīgiem un uzmanīgiem arī uz ietves. Otrs aspekts, kas gājējiem jāņem vērā, ir divriteņu transporta līdzekļi – arī motocikli, kas pārvietojas starp automašīnu rindām. Tātad, ja šķērsojam ielu, nepietiek paraudzīties, ka mašīnas stāv sastrēgumā vai pie luksofora, un skriet pāri ceļam – tas var itin bēdīgi beigties.
Mocis var parādīties pēkšņi. Saprotams, ka ielu vispār nevajadzētu šķērsot vietā, kur tas nav atļauts, bet dzīvē tā notiek. Turklāt, piemēram, Rīgā gājēju pārejas ne vienmēr ir labi pārskatāmas – jāuzmanās arī uz tām.
Jādomā ne tikai par savu, bet arī transportlīdzekļa drošību
Swedbank apdrošināšanas 2020. gada gadījumu statistikas dati rāda, ka, iestājoties siltākam laikam, pieaug ceļu satiksmes negadījumu, kuros iesaistīti velobraucēji un motobraucēji, skaits. Visbiežāk notiek negadījumi, kuros zaudējumi tiek nodarīti velosipēdam vai moto transportam un braucēju ekipējumam. Taču, ņemot vērā, ka velosipēdisti un motobraucēji ir krietni neaizsargātāki satiksmes dalībnieki, bieži ir negadījumi, kuros cieš arī paši braucēji, un atveseļošanās var prasīt ilgu laiku. Pagājušajā gadā lielākā izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība par negadījumu, kurā cieta velobraucējs, bija pat 18 800 eiro.
Visa pamats – savstarpējā cieņa
Drošas Braukšanas skolas direktors Jānis Vanks uzskata, ka labu attiecību un drošības pamatā ir savstarpējā cieņa:
“Ja salīdzinām situāciju uz ceļa patlaban ar to, kāda tā bija, piemēram, 90. gadu sākumā, tad autovadītāju savstarpējās attiecības ir nesalīdzināmi uzlabojušās. Mēs protam cits citu palaist joslā, pateikt paldies, mazāk ir agresīvu braucēju. Līdzīgi ir arī ar citām satiksmes dalībnieku grupām."
"Motociklisti ar cieņu izturas pret citiem motobraucējiem, arī velosipēdistu vidū nav nesaskaņu. Problēmas rodas šo grupu mijiedarbībā. Ik pavasari mums no jauna ir jāmācās citam citu pieņemt, bet tas neiet tik gludi, kā gribētos. Tā ir lieta, pie kuras vērts piestrādāt, lai satiksme kļūtu patīkamāka un pats galvenais – drošāka.”
