Ar to, kā šobrīd visā pasaulē mainās izglītības pamatuzstādījumi un kādi ir tās izaicinājumi kopumā un katram no mums, “Swedbank” rīkotajā ilgtspējas konferencē “Zinātgriba” iepazīstināja UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģeneralsekretāre Baiba Moļņika.
- Sarunu par to, kā iemācīties mācīties, kopā ar nozares profesionāļiem turpināsim arī sarunu festivāla “Lampa” notikumā “Zinātgriba: mācīties, lai kļūtu par sevi!” 9. jūnijā plkst. 17.00–18.00 Cēsīs.
Mainās redzējums par izglītības lomu
“Ir divas lietas, kas dvēseli piepilda ar apbrīnu: zvaigžņotās debesis virs manis un morālais likums manī,” pārfrāzējot Imanuelu Kantu, izceļ Baiba Moļņika. “Iespēja vērot, kā šīs abas pasaules – pasaule ap mums un pasaule mūsos – vienojas izglītībā, kultūrā un zinātnē un kā izaug domas par mieru, ir tas, kas mani noturējis UNESCO jau vairāk nekā 10 gadus. Un dažkārt tā tiešām ir kā maldīšanās pa tumsu, jo par ko gan var vienoties gandrīz 200 valstis ANO kultūras, izglītības un zinātnes institūcijā? Taču, sarunājoties, sadarbojoties, diskutējot un meklējot labākos risinājumus vai kompromisus, rodas gan jaunas konvencijas kultūrā, gan jauni dokumenti zinātnē (piemēram, viens no pēdējiem – par mākslīgā intelekta ētiskajiem aspektiem), gan arī stratēģiskie dokumenti izglītībā.”
Jaunākais no tiem ir UNESCO ziņojums “Pārdomas par mūsu kopīgo nākotni. Jauns sabiedriskais līgums izglītības jomā”, kas, iesaistoties miljoniem cilvēku, tapis 2021. gadā un kura izstrādi uzraudzījuši 17 eksperti no visas pasaules, tostarp arī Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. “Kopš dibināšanas UNESCO ir lūgusi sagatavot vairākus globālos ziņojumus, lai pārvērtētu izglītības lomu nozīmīgos sabiedrisko pārmaiņu laikos. Pirmais no tiem bija Edgara Fora vadītās komisijas 1972. gadā sagatavotais ziņojums “Mācīties būt. Izglītība pasaulē šodien un rīt”, kam 1996. gadā sekoja Žaka Delora vadītās komisijas ziņojums “Mācīšanās ir zelts”. Tajos tika runāts par tiesībām uz izglītību kā cilvēktiesībām, kā arī par kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības nozīmi. Jaunākais dokuments – Etiopijas Federatīvās Demokrātiskās Republikas prezidentes Sahles Vorkas Zevdes vadībā izveidotais starptautiskais ziņojums – tapis sarežģītā laikā, kam raksturīgi globāli izaicinājumi vidē, sabiedrībā, ekonomikā, kuru dēļ jāpārskata arī uzskati par izglītību. Tas aicina uz diskusiju par tādu izglītību, kas uzlabotu visu šīs planētas dzīvo būtņu pastāvēšanu un tiktu uztverta kā visas sabiedrības kopīgais labums,” saka UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre.
Paplašinās izglītības laiktelpa
Mācīšanās mācīties – tā ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu cilvēka kompetencēm. “Cilvēka mūža ilgums pagarinās, un iespēja, ka mums jāmācās atkal un atkal, aizvien pieaug. 50 gadi vairs nav dzīves vakars, bet pusdienlaiks. Tam līdzi nāk atziņa, ka vienā izglītības laiktelpā var atrasties četras paaudzes. Mainās koncepts par pieaugšanu un nobriešanu, jo ir jomas, kurās bērni māca vecvecākus. Vēl viena būtiska pārmaiņa vērojama pilsoniskajā un politiskajā dzīvē. Mēs saprotam, ka dzīves laikā varam piedzīvot dažādas politiskas, uzskatu un vērtību izmaiņas, un ar to ir jāmācās sadzīvot,” saka Baiba Moļņika. Tāpat eksperte uzsver mācīšanās kopienu nozīmi, iekļaujot gan formālo, gan neformālo izglītību. Šajā kontekstā vērtīga ir UNESCO Izglītības pilsētu iniciatīva, kurā iesaistījušās arī divas Latvijas pilsētas – Valmiera un Ventspils.
Pārmaiņas jaušamas arī izglītības vidē. Aizvien biežāk dzirdam aicinājumu domāt par skolu arī ārpus tās fiziskās telpas. Piemēram, mācīties dabā vai mācīties, izmantojot digitālās tehnoloģijas. “Mācīties dabā ir ļoti svarīgi, domājot par klimata pārmaiņām un vides izaicinājumiem. Svarīgi uztvert dabu kā vietu, kuru ne tikai norobežojam un aizsargājam, bet no kuras paši varam mācīties, tostarp iepazīstot un pielietojot nemateriālā kultūras mantojuma glabātās zināšanas,” citādu pieeju uzsver Baiba Moļņika.
“Runājot par tehnoloģisko vidi, visticamāk, neviens vairs nav jāpārliecina, ka mēs šajā telpā dzīvojam, taču UNESCO norāda uz risku, kas slēpjas skriešanā un savas astes ķeršanā pēc iespējas vairāk un ātrāk. No vienas puses, mums ir vairāk laika, ko veltīt sev, savai izaugsmei, no otras puses, tehnoloģija elpo pakausī un visu laiku liek domāt, vai tikai tu neesi ar kaut ko nomaināms,” secina Baiba Moļņika. “Ir jāiet prom no zināšanu un prasmju apgūšanas uz to radīšanu. Ja mēs izglītībā zināšanas ne tikai patērējam, bet arī radām, tad izglītības telpa tiek nostādīta tādā pašā pozīcijā kā ekonomikas telpa. Un tas piešķir mūžizglītībai dziļumu, un mēs varam atbildēt uz jautājumu, kāpēc mācīties.”
Kāpēc mācīties?
“Lai mums būtu karjera, emancipācija un lai mēs justos līdzvērtīgi sabiedrībā,” saka Baiba Moļņika, piebilstot – šajā domā nav nekā ļauna, izņemot to, ka šobrīd pastāv liels spiediens mācīties atkal un atkal. “Tas nozīmē, ka skatupunkts “izglītība ir tiesības” ir mainījies uz “izglītība ir pienākums”. Un tam seko jautājums, kurā brīdī tu kļūsti par darba tirgus skrūvi, kurai ir pienākums strādāt un strādāt. Un, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī tu nekad neesi gatavs. Tas liek vēlreiz jautāt – kas tad ir izglītība? UNESCO saka, ka izglītībai ir jābūt tai, kas nevis seko, bet iet pa priekšu un rāda ceļu līdz ar zinātni, kādā veidā būtu jāattīstās sabiedrībai un videi. Izglītībai jāpalīdz mums augt”.
Vai es spēju kļūt par labāko sevis versiju?
Ar ko šie izglītības pamatuzstādījumi atšķiras no tiem, kas bija minēti iepriekšējos ziņojumos? “No iepriekšējiem izglītības ziņojumiem mēs zinām uzstādījumu: mācīšanās ir zelts. Tam atbilst četri mācīšanās pīlāri: mācīties zināt, mācīties dzīvot kopā, mācīties būt, mācīties darīt. Žaks Delors, kurš savulaik vadīja komisiju, kas šos pīlārus izstrādāja, 2013. gadā, uzstājoties kongresā, teica, ka savā ziņā dalībvalstis komisiju ir mazliet pārpratušas. Pirmais apsvērums: tie visi ir vienlīdzīgi izglītības pīlāri, tie nestāv kā slāņi tortē, un kāds no tiem nav svarīgāks par citiem. Taču pat tad, ja teorētiski tam piekrītam, dzīvē resursu sadalījums rāda, ka “mācīties zināt” bijusi prioritāte. Otrs apsvērums: visiem šiem pīlāriem ir jāaug kopā, un uzminiet, kas, pēc Žaka Delora domām, ir tas patiesais zelts? Delors saka – zelts ir cilvēks. Visi šie pīlāri domāti, lai audzinātu cilvēku izglītības telpā; ja tas tā nenotiek, tad no šiem pīlāriem nav nekādas jēgas. Tāpēc nāk šie trīs jaunie principi – mācīties mācīties, mācīties pārveidot un mācīties kļūt. Vispirms jau kļūt par cilvēku un tikai tad par profesionāli. Ko mēs katrs gribam, kādi ir mūsu mērķi, ko mēs gribam sasniegt? Proti, vai mēs katrs varam un spējam kļūt par sevis labāko versiju? Runājot par dažādām transformācijām, kas mainīsies no tā, ko es daru? Un tad rodas vienkāršs jautājums: ko tu gribi atstāt pasaulē aiz sevis? Tikai tas var motivēt kaut ko pārveidot,” saka Baiba Moļņika.
Vai Latvijā formālā izglītības sistēmā ir adaptējusi līdzšinējos četrus izglītības pīlārus?
“Lielākais izglītības izaicinājums Latvijā ir vārds “sacensība”. Nemitīgā vēlēšanās sacensties ar izmērāmiem rādītājiem. It kā mēs piekrītam, ka svarīgi ir būt kopā, taču katram personiski ir svarīgi sasniegumi, un visi grib, lai viņu bērni mācītos 1., 2. vai 3. ģimnāzijā. Tāds ir sabiedrības pieprasījums. Un kāds ir pasūtījums, tāds ir piedāvājums. Taču “Skola 2030” ir būvēta tā, lai visi šie četri pīlāri tiktu iekļauti,” saka Baiba Moļņika, piebilstot, ka katram jāsāk ar savas zeķes salāpīšanu. “Sāc nevis sacensību ar citiem, bet sacensību pats ar sevi. Ja mēs skatītos, kā augam paši, nevis uz citiem, lai skrietu viņiem līdzi, atrisinātos daļa problēmas, jo šobrīd mēs Latvijā slimīgi konkurējam. Paņemam pāris lomu modeļus un akli gribam tiem līdzināties. Bet ko saka Delors? Tev nav jāskrien pakaļ pieciem, sešiem lomu modeļiem, bet jāatklāj tas zelts, kas ir tieši tevī, un jāmēģina attīstīt savus talantus. Skolai ir jāļauj cilvēkam sevi izmēģināt daudz un dažādās lomās, un tam būtu jāturpinās arī neformālajā izglītībā. Tu vari aizrauties ar peonijām, tamborēšanu, un tas rada tavu pievienoto vērtību un dažkārt var arī aizvest līdz savam uzņēmumam.”
Viņa min, ka arī šī brīža diskusija par iestājeksāmenu kārtošanu Rīgas ģimnāzijās būtu jāskata no citas puses. “Skolotājs mazā lauku skolā un skolotājs ģimnāzijā – viens, kurš saņem jau augsti kvalificētu produktu, otrs, kurš saņem bērnus, kuri nav šīs zemes prinči, bet viņos ir zelts. Un arī skolotājs mazajā lauku skolā spēj atklāt bērna zeltu, lai arī pēc reitingiem šī skola nav izcēlusies, tomēr bērns uzmirdzēs. Domāt un pieļaut, ka vieni ir apdāvināti, bet otri nav, ved pie jautājuma – kāpēc pasaulē ir tik daudz bēdu? Tāpēc, ka tu vispār kaut uz brīdi pieļauj, ka neesi apdāvināts. Mēs visi esam apdāvināti. Un lielākā laime, ja ir kāds pieaugušais, vecāks, skolotājs, draugs, kurš palīdz atklāt to, kas tevī ir īpašs. Tai būtu jābūt valsts pieejai – apzināties, ka mēs visi esam īpaši un talantīgi katrs savā veidā, nevis likt visiem skriet pa vienu trasi,” skaidro eksperte.
Nebaidīties kļūdīties
“Vai zināt, kāpēc bērniem patīk skolotājs Jāps (literārs tēls Žaka Frīnsa stāstu grāmatā par aizrautīgu 3. klases skolotāju)? Tāpēc ka bērni nezina, ko viņš darīs tālāk. Latvijā mēs baidāmies no kļūdīšanās, baidāmies būt atšķirīgi, bet tu nevari kļūt par labu uzņēmēju, ja nekļūdies,” saka Baiba Moļņika, uzsverot, ka svarīgi gan skolā, gan neformālajā izglītībā attīstīt zinātkāri un atklājējprieku. “Kad tu kļūsti par pasaules atklājēju, vajadzētu rasties arī priekam. Režisors un domātājs Oļģerts Kroders savulaik teica, ka dzīvē nav nemaz tik daudz lietu, par ko priecāties, bet uzvar tas, kuram izdodas pašam sevi piečakarēt. Atrast to, kas sagādā prieku, ir svarīgi! To ir viegli pateikt, bet grūti piepildīt, jo varbūt tas, kas sagādā prieku man, apkārtējiem šķiet muļķīgi. Un jo vairāk mēs augam, jo vecāki kļūstam, jo grūtāk iekāpt studenta kurpēs, bet no tā ir jāiet prom, lai spētu augt, nebaidīties kļūdīties un priecāties par to, ko dari,” min eksperte. “Kad mēs spējam noņemt no sevis sabiedrības gaidu žņaugu, kļūst vieglāk saprast, ko paši varam, un dot tam spēku.”
