Velosportists Toms Alsbergs: kā krāt, bēdu nezinot?

“Mans plāns nav sagaidīt pensiju un mierīgi pavadīt vecumdienas savā meža būdā.

Plāns ir uzdzīvot arī vecumdienās, turpināt ceļot pa pasauli un baudīt tās vecumdienas!” tā Toms Alsbergs, “Mini Drome” sacīkšu čempions, dēvēts arī par fiksīšu pavēlnieku, kā arī viens no Veselā saprāta izaicinājuma dalībniekiem, kurš cenšas atrast veidus, kā šodien gudri ietaupīt to, ko forši tērēt vecumdienās.

Vai pirms Veselā saprāta izaicinājuma biji aizdomājies par dzīvi vecumdienās un kādas tās gribētu sev?

Pa retam šādas domas ir piezagušās pat man! Tā sajūta ir, ka tikko man taču vēl bija 21, un tagad, pieķerot sevi par ko tādu aizdomādamies, pats sev jautāju, no kurienes man tādas domas? Bet situācijā, ka ģimenē mums jau ir divas atvases un šobrīd paralēli intensīvajai pilsētas dzīvei lēnām iekārtojam arī savu lauku māju meža vidū, domas par vecumdienām laikam ir tikai normāli. Jo plāns nav sagaidīt pensiju un mierīgi pavadīt vecumdienas savā meža būdā. Plāns ir uzdzīvot arī vecumdienās, turpināt ceļot pa pasauli un tās vecumdienas baudīt!

Vai līdz šim biji iedziļinājies Latvijas trīs līmeņu pensiju sistēmā?

Līdz šim izpratne par pensiju sistēmu ir bijusi vairāk virspusēja. Visbiežāk interese par to kaut kā ātri ir izkūpējusi gaisā. Domāju, tas raksturīgs lielākajai daļai manas paaudzes, taču skaidrs ir viens – domā un dari! Tas attiecas arī uz vecumdienām – domāsi tagad, vecumdienās varēsi darīt (lai ko arī vēlētos). 

Turklāt šobrīd arī uzkrājums vecumdienām jau sāk šķist kā kaut kas sasniedzams, jo tirgū tiek piedāvāti dažādi ērti un vienkārši instrumenti, kas ļauj ilgtermiņā atlikt un uzkrāt. Vajag tik atrast sev piemērotāko risinājumu un kaut pa mazām summām, bet galvenais saņemties un sākt krāt.

Kā pats saprati, ka ir jākrāj?

Man ir ļoti veiksmīgs piemērs, ar ko labprāt dalos. Jau divus gadus pēc kārtas mēs ģimenē katru dienu atliekam divus eiro, vienkārši šo naudu liekot bundžā un to attaisot tikai 1. janvārī. Bundžai klāt pievienojam kalendāru, kur katrs no ģimenes locekļiem atzīmē dienu, par kuru ir attiecīgie divi eiro. Šādu mehānismu izveidojām, jo ne katru dienu atceras tos divus eiro ielikt. Tad nereti kādā citā dienā ieliec lielāku summu, kompensējot citu dienu iztrūkumu. Šādi krājot, pēc pirmā gada ar ģimeni aizbraucām ceļojumā uz Meksiku, bet nākamajā – uz Taizemi. Šis stāsts apliecina, ka, atrodot savu sistēmu, kas strādā jūsu ģimenē, un arī izvirzot konkrētu uzkrājuma mērķi, novirzot pat nelielas naudas summas, ir iespējams īstenot lielas lietas.

Kā tu sevi ikdienā motivē krāt?

Ikdienā bieži vien aizdomājos un mēģinu sevi mobilizēt neizdarīt liekus un nevajadzīgus tēriņus, jo šobrīd mums apkārt ir tik daudz kairinājumu, kas bieži mudina tērēt līdzekļus lietām, kas, visticamāk, būs īslaicīgi mirkļa pirkumi, bez kāda jēdzīga lietojuma ilgtermiņā. Dažreiz tās summas ir niecīgas, bet, summējot tās mēneša šķērsgriezumā, veidojas jau solīds cipars jeb liekā nauda, kas iztērēta.


Kāpēc, tavuprāt, būtu jāsāk krāt vecumdienām jau šodien, nevis jāatliek lēmums uz rītdienu?

Elementāra matemātika – jo ātrāk sāksi krāt, jo saldākas un bezrūpīgākas būs vecumdienas! Un es tādas patiešām vēlos! Domāju, ka lielākā problēma mūsu sabiedrībā ir tā, ka pastāv aizspriedums –  “Man taču nav liekas naudas, ko atlikt un krāt”, bet vajag tikai izkāpt no šīs komforta domas, un pat nemanīsiet, cik ātri var pielāgoties savam veselajam saprātam un krāt, bēdu nezinot!

Kāda ir viena būtiskākā atziņa, ko šī izaicinājuma laikā esi sapratis par vecumdienām?

Jāteic, ka šī atziņa laikam ir diezgan skarba. Redzot mūsu valstī esošo pensijas sistēmu, apzinos – ja pats par sevi nesākšu domāt un rūpēties, tad nav pilnīgi nekādas garantijas, ka vecumdienās man būs cienīga pensija. Un ļoti iespējams, ka šis fakts ir mans lielākais dzinulis patiešām krāt savām vecumdienām.

Aptauja

Kura, tavuprāt, ir tavas finanšu veselības vājākā vieta?