Es tik tikko paspēju paiet malā

Annas pieredze, kas mainīja attieksmi pret drošību tumsā.

Vēlā rudens vakarā Anna pa neapgaismotu ceļu devās mājās, kad viena no garām braucošajām automašīnām pietuvojās tik tuvu, ka ar mašīnas priekšējo malu aizķēra viņas iepirkumu maisiņu. Anna pati paguva paiet malā, taču maisiņš saplīsa un produkti izbira uz ceļa. Lai gan fiziski viņa necieta, piedzīvotais lika pavisam citādi paskatīties uz savu redzamību tumšajā laikā, bērnu drošību un to, cik negaidīti ikdienā var pienākt bīstama situācija.

Ceļš, kur nebija ne ietves, ne apgaismojuma

Šobrīd Anna dzīvo Ventspilī, bet savulaik dzīvojusi Kuldīgā. Lai nokļūtu mājās, viņai bija jāmēro diezgan garš posms pa neapgaismotu ceļu bez gājēju ietves. Automašīnas tur mēdza braukt ātri, tāpēc nereti nācās atkāpties ceļa malā vai pat iekāpt zālē. Atstarotāji Annai bija, taču pie somām piestiprinātie mēdza palikt aizsegti zem rokas vai aiz pašas somas. Līdz ar to ne vienmēr varēja paļauties, ka autovadītāji viņu laikus pamanīs.

Kādā vēlā rudens vakarā Anna bija atbraukusi no Ventspils uz Kuldīgu, iepirkusies un devās mājās. Viena pēc otras garām brauca automašīnas, līdz viena no tām pietuvojās īpaši tuvu.

“Ar priekšējā bampera malu automašīna aizķēra maisiņu. Es tik tikko paspēju paiet malā,” atceras Anna.

Maisiņš saplīsa un produkti izbira, bet Anna bija paspējusi spert dažus soļus dziļāk grāvmalā. Viņa pieļauj, ka šoferis viņu pamanījis tikai pēdējā brīdī.

Tajā mirklī Annai cauri izskrējis karstuma vilnis. Apzinoties, cik maz bija trūcis līdz daudz nopietnākam iznākumam, pirmā doma bijusi par mājās palikušajiem bērniem. “Sapratu, ka man pašai ir tumšas drēbes, kādas parasti valkā rudenī un ziemā. Ja automašīna būtu aizķērusi mani pašu vai, nedod Dievs, uztriekusies virsū… Mājās taču bija mazi bērni,” saka Anna.

Automašīna neapstājās. Tās gaismas Annu bija apžilbinājušas, tāpēc viņa nepaspēja saskatīt ne numuru, ne citas pazīmes. Tobrīd svarīgākais bija piezvanīt vecākiem, lai viņi pabrauc pretī, un nokļūt mājās pie bērniem.

Vēlāk, kad pirmais šoks bija pārgājis, Anna sāka domāt par to, cik citādi šis vakars varēja beigties – un ko viņa pati var darīt, lai turpmāk uz ceļa būtu labāk pamanāma.

No telefona lukturīša līdz atstarojošai šallei

Pirms incidenta Anna bija mēģinājusi padarīt sevi redzamāku ar telefona lukturīti. Ejot pa tumšo ceļu, viņa to ieslēdza gan tāpēc, lai pati redzētu, kur iet, gan lai tuvojošās automašīnas pamanītu viņu. Taču tas nebija uzticams risinājums – piemēram, ienākoša zvana laikā lukturītis varēja izslēgties.

Vēlāk Anna uzzināja par atstarojošām šallēm, cimdiem un cepurēm. Internetā viņa vispirms pasūtīja šalli, pēc tam cepuri un citus aksesuārus. Kad uz tiem uzspīdēja automašīnas gaismas, cilvēku varēja pamanīt jau pa gabalu.

Ar laiku šādi aksesuāri parādījās visai ģimenei. Arī bērniem, kļūstot vecākiem, tradicionālie pie apģērba stiprināmie atstarotāji vairs nešķita pievilcīgi. Atstarojošie aksesuāri izrādījās praktiska alternatīva – tie pildīja drošības funkciju, bet vienlaikus bērni varēja izvēlēties sev tīkamus modeļus un krāsas.

Drošība, par kuru sāk domāt citādi

Piedzīvotais Annai lika aizdomāties ne tikai par redzamību uz ceļa, bet arī par to, kas notiktu, ja viņa tomēr būtu cietusi. Traumas varētu nozīmēt ārstēšanos un nespēju kādu laiku parūpēties par ģimeni, bet smagākajā gadījumā apdraudēta varētu būt arī dzīvība.

“Kamēr pats nenonāc šādā situācijā, ikdienā par to tik daudz neaizdomājies,” saka Anna.

Pēc notikušā viņa lielāku uzmanību sāka pievērst bērnu drošībai, kā arī domāt par finansiālu aizsardzību – izvēlējās iegādāties dzīvības apdrošināšanu, domāja par bērnu apdrošināšanu un sāka veidot uzkrājumus neparedzētām situācijām.

“Es nenoliedzu, ka pati dzīvē mēdzu būt pārgalvīga un domāt: es jau visur tikšu, viss būs kārtībā, nekas nenotiks. Bet reizēm pārgalvība var arī sabojāt dzīvi. Šajā gadījumā, paldies Dievam, viss beidzās labi,” saka Anna.

Viņas pieredze atgādina – par drošību vērts domāt ne tikai tāpēc, lai izvairītos no nelaimes, bet arī tāpēc, lai būtu gatavi tās sekām, ja neparedzētais tomēr notiek.