Sarunā ar Swedbank Rūta pastāstīja par savu dejošanas ceļu, kā to turpina viņas meitas un cik svarīga loma tajā ir kopienas atbalstam un sava “latviskā koda” mīlestībai.
Uzaugt deju zālē
Rūtas ģimenē dejošana ir aicinājums, kas skāris visus – vecākus, vecvecākus, brāļus, krustvecākus, un tagad arī pašas meitas. Viņas vecāki tautas deju kolektīvā sadejojušies jau skolas laikos un turpinājuši dejot arī bērniem augot, tāpēc pavisam dabiski to šķitis turpināt arī bērniem.
“Mani neviens nemudināja dejot. Es pati gribēju to darīt, jo uzaugu deju zālē. Mani vecāki dejoja, un mēģinājumi vienmēr bija vēlos vakaros. Es tos pavadīju Siguldas kultūras namā kopā ar citiem bērniem, kuri arī nāca līdzi vecākiem. Man tas šķita absolūti loģiski, ka arī pati vilkšu pastalas, pīšu bizi, likšu kroni galvā,” Rūta atceras.
Tā arī noticis. Rūta sākusi dejot jau divu ar pusi gadu vecumā. Kā pati atceras, tajā laikā vēl nav varējusi sasist rokas virs galvas, jo bijusi vēl pārāk maza. Savukārt Rūtas vecāki stāstījuši, kā meitene mēģinājumos īsti nesekojusi skolotājas norādījumiem – kad pārējie bērni pietupās, viņa stāvējusi, bet, kad citi piecēlušies, viņa savukārt tupējusi.
"Es tajā brīdī maz ko sapratu, bet izbaudīju visu to procesu deju zālē. Mani pirmie koncerti un uzstāšanās bija ārkārtīgi agrā vecumā. Man vēl nebija matu, tikai kā bēbītim tāda balta pūciņa. Visi teica, ka labi, ka man jāvelk svārki, citādi nevarētu saprast, kurā rindā man jāstāv," Rūta smejas.
Bērnības atmiņas un pirmie Dziesmu un Deju svētki
Tā, dažus gadus patrenējoties un meklējot saskaņu starp savu un deju kolektīva “Vizbulīte” vadītājas Indras Ozoliņas radošo redzējumu, Rūta drīz vien posās uz saviem pirmajiem Dziesmu un Deju svētkiem.
"Tas bija liels pārdzīvojums un piedzīvojums. Mēs kā bērni no Siguldas pirmo reizi dzīvojām Rīgā, un daudziem tā noteikti bija pirmā pieredze prom no vecākiem, turklāt uzreiz tik milzīgā notikumā," Rūta atceras.
Savos pirmajos deju svētkos Rūtai ar deju partneri tika dots arī pavisam īpašs uzdevums – solo numurs, kurā viņi cauri visam Daugavas stadionam pie rokas izveduši cauri “Eža kažociņa” svītu.
“Man bija rožu vainadziņš, kuru mamma uz katru koncertu gādāja svaigu, izlaisti mati un īpašs tērps. Tajā brīdī nesapratu, cik liela atbildība tā bija. Tikai tagad, skatoties uz bildēm, saprotu, ka tas bija īsts solo uzvedums tādā vecumā, tik milzīgai auditorijai. Bet toreiz es vienkārši jutos labi un priecīgi, ejot cauri stadionam,” Rūta stāsta, piebilstot, ka tā deju kolektīvā “Vizbulīte” nodejojusi līdz pat 12. klasei.
Tradīcijas nodošana nākamajām paaudzēm
Arī Rūtas vecākās meitas Grieta un Dora jau uzsākušas savas dejotāju gaitas. Vecākā meita, kura šobrīd gatavojas arī pirmajiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, šobrīd ir līdzīgā vecumā, kādā pati Rūta bijusi savos pirmajos svētkos. Gluži kā Rūta, arī viņas meitas pašas, bez vecāku pamudinājuma, agri izrādījušas interesi dejot.
“Es par to ļoti priecājos,” Rūta atzīst, “priecājos, ka viņām patīk un ka viņas to dara ar prieku. Kamēr tas tā ir, tikmēr es to atbalstīšu, cik vien varēšu. Tik labi, ka tradīcija arī mūsu ģimenē turpinās paaudžu paaudzēs!”
Viņa uzsver, ka liela loma šādu iespēju radīšanā ir ģimenei un paplašinātajai ģimenei, kas iesaistās audzināšanā un palīdz nodrošināt bērniem interesējošās aktivitātes. Piemēram, Rūtas tētis divas reizes nedēļā ved mazmeitas uz deju mēģinājumiem no Siguldas uz Rīgu:
“Viņš ļoti labi “zina drēbi” un saprot, ko nozīmē deju pasaule, tāpēc es viņam pilnībā uzticos. Viņš zina ne tikai to, kad un kā ir jāuzvelk čībiņas vai pastalas, bet arī citas nianses, kas svarīgas mēģinājumos, jo mēs visi nākam no šīs vides un arī tā varam bērnus atbalstīt.”
Arī Rūtas vecmāmiņa, kura gan vairāk dziedājusi korī, agrāk katras ballītes kulmināciju pagodinājusi ar nosēšanos špagatā. Lai gan pēdējos gados viņa to vairs nedarot, viņas entuziasms un dejas mīlestība iedvesmojis arī Rūtu un viņas meitu Grietu ikdienas vingrinājumos – arī viņas ik dienu velta vismaz pāris minūtes špagatam, lai uzturētu sevi formā.
Dejas ietekme uz personīgo izaugsmi
Pēc Rūtas domām, amatiermākslas kolektīviem un tā vadītājiem cilvēka dzīvē un ir tikpat liela nozīme kā skolotājiem skolēnu izaugsmē:
“Kolektīvs veido tevi kā cilvēku, un tā vadītājs savukārt veido kolektīvu. Esmu ļoti pateicīga Indrai Ozoliņai, deju kolektīva “Vizbulīte” vadītājai, un Gintam Baumanim, tautas deju ansambļa “Rotaļa” vadītājam, jo viņi patiesībā ir ļoti lielā mērā grozījuši un veidojuši manu likteni.”
Viņa atzīst, ka grūti iedomāties, kā pamatot Dziesmu un Deju svētku un ar to saistīto aktivitāšu svarīgumu, jo tas viņas ģimenes un apkārtējo cilvēku dzīvē vienmēr licies kas pašsaprotams, kā savs latviskais kods, kas dabiski un “līdz kaulam” ietiecas viņu būtībā.
“Mans aicinājums visiem – lai kā mēs izjustu piederības sajūtu šai zemei un kultūrai, katram atrast savu veidu, kā šo kodu spodrināt. Mēs to esam atraduši dejā, kāds cits to atradīs dziesmā, folklorā vai ārkārtīgi skaisti iemūžinot Latvijas dabu. Lai ko mēs darītu, manuprāt, tas viss ir no sirds novērtējams,” viņa noslēdz, piebilstot, ka arī pati turpinās ik reizi piedalīties svētkos caur bērniem, veidojot reportāžas par tiem vai piedaloties tajos kādā citā veidā.
- Vairāk stāstus par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmi un tās pēctecību dažādās ģimenēs lasi šeit
