Kādas atmiņas par Dziesmu un deju svētkiem ir dažādās ģimenēs un kā panākt, lai šī tradīcija turpinātos no paaudzes paaudzē? Par to pieredzē dalās TV personība Rūta Dvinska, režisore un raidījumu vadītāja Marta Selecka, dziedošās māsas Kareles, kā arī pasākumu vadītājs Arvis Zēmanis un svētku lieldrauga Swedbank valdes priekšsēdētājs Lauris Mencis.
Lauris Mencis: Dziesmu svētkos šķiet laiks uz brīdi apstājas
Lauris Mencis, Swedbank valdes priekšsēdētājs kā jauktā kora dalībnieks dziedājis trīs Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, taču kopā ar ģimeni tos ik reizi apmeklē arī kā skatītājs. Kā stāsta Lauris, viņam Dziesmu svētki saistās ar divējādām sajūtām: “No vienas puses, ar gadiem pastiprinās kopējais līdzpārdzīvojums – dziesmas kopkorī izskan ar jaudu, kādu var piedzīvot vien Mežaparka estrādē. No otras puses, atceros savus dalībnieka gadus, un no skatītāju rindām cenšos ieraudzīt sevi toreiz. Tas padara iepriekšējo svētku pieredzi vēl vērtīgāku.”
Starp viņa mīļākajiem Dziesmu svētku skaņdarbiem ir “Jāņu vakars”, “Mūžu mūžos skan dziesma” un “Pūt, vējiņi!”, ar ko saistās īpašākās svētku atmiņas: “Tajās piecās sekundēs, kad “Pūt, vējiņi!” pēdējais akords rumbalsī izskan Mežaparka debesīs, šķiet, ka laiks uz brīdi apstājas. Tas ir emocionāli ļoti spēcīgs mirklis.”
Lauris uzsver, ka pastāv risks, ka dziesmu un deju kustība sabiedrībā var mazināties, tāpēc to ir apzināti jāatbalsta un jāattīsta. Viņš norāda, ka, lai arī skatītāji izjūt spēcīgas emocijas, dziedātāji dziesmas spēku piedzīvo pat vēl intensīvāk un dziļāk. Īpaši tas jūtams tautasdziesmu apdarēs. “Mēs dzīvojam citā laikmetā nekā šo tradīciju radītāji – informācijas, mediju un mūzikas patēriņa laikmetā. Tāpēc mūsdienās ir vēl lielāka nozīme tam, kā dziesmu svētki var dot sabiedrībai iespēju izjust kopā muzicēšanas brīnumu, kas rodas a capella dziedāšanā, dejošanā vai spēlēšanā orķestrī, piedzīvojot latviešu tradīcijas “pirmajā personā”,” Lauris uzskata. “Nonākšana korī vai deju kolektīvā bērniem ir arī veids, kā pavērt iespējas iegūt jaunas pieredzes, draugus, emocijas, uz ko viņi ar laika distanci atskatīsies kā uz pilnīgi citu vērtību,” Lauris norāda, piebilstot, ka arī viņam pašam šīs ir mīļas atmiņas, ko nest līdzi un par ko priecāties visu atlikušo dzīvi.
-
Vairāk par Laura Menča svētku pieredzi lasi šeit.
Rūtas Dvinskas ģimenē deja tiek ielikta jau šūpulī
Līdzīgas sajūtas ir arī Rūtai Dvinskai, TV raidījumu vadītājai, kura, kā pati saka, ir uzaugusi deju dinastijā un pirmos Dziesmu un deju svētkus pieredzēju būdama vien astoņus gadus veca.
“Es nāku no ģimenes, kur deja tiek ielikta jau šūpulī. Mani vecāki visu mūžu ir dejojuši un turklāt sadejojušies kā pāris tieši deju kolektīvā. Dejoja arī mani krustvecāki, un, protams, arī es un brālis. Savus bērnības vakarus atceros pavadām Siguldas kultūras namā vecāku deju mēģinājumos, līdz ar pati sāku dejot jau divarpus gadu vecumā, kad, šķiet, īsti pat rokas virs galvas vēl nevarēju salikt kopā. Deja mani aizrāva un man apkārt bija brīnišķīgs piemērs tam, cik daudz skaistu emociju tā var sniegt,” stāsta Rūta.
“Atceros, ka tik mazai būdamai dalība svētkos bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums vienlaikus, taču tās ir atmiņas mūžam. Tāpēc priecājos, ka šobrīd atkal caur meitu varu piedzīvot to prieka un satraukuma brīdi, gatavojoties nākamajiem svētkiem. Mēs deju mīļojam līdz kaulam,” atzīmē Rūta.
Viņa aicina arī citus rūpēties par šīs tradīcijas turpinājumu. “Lai kā mēs izjustu piederības sajūtu šai zemei un kultūrai, mums katram ir iespēja atrast savu veidu, kā spodrināt latvisko kodu. Mana ģimene to ir atradusi dejā, bet kādam citam tā būs dziesma vai folklora. Galvenais, lai tas turpinās arī nākamajās paaudzēs.”
-
Vairāk par Rūtas Dvinskas
svētku pieredzi lasi
šeit.
Marta Selecka svētkus atceras kā gaišu un priecīgu notikumu
Režisore un raidījumu vadītāja Marta Selecka Dziesmu un deju svētkos ir piedalījusies četras reizes, no kuriem pirmie bija Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 1995.gadā. Viņa spēlē flautu, un visos svētkos ir piedalījusies pūtēju orķestra sastāvā.
“Nāku no muzikālas ģimenes, vecākā māsa sāka iet mūzikas skolā un jau spēlēja klavieres, un mēs ar vecākiem nolēmām, ka es varētu spēlēt kādu citu no instrumentiem. Tā 10 gadu vecumā sāku spēlēt flautu, savukārt svētkos piedalījos ar orķestri un izjutu lepnumu būt daļai no tā, īpaši svētku gājiena laikā,” atceras Marta.
Viņai par svētkiem un gatavošanās procesu ir gaišas atmiņas. “Man ļoti patika gatavošanās svētkiem, bet paši svētki palikuši atmiņā kā ļoti gaišs un priecīgs bērnības notikums. Manuprāt, tas ir viens no veidiem, kā definējam savu piederību Latvijai. Man ir būtiski, ka caur svētku norisi bērni apgūst mūsu kultūru, mūziku un tradīcijas.”
Marta uzskata, ka bērniem ir jāļauj piedalīties svētkos. “Tas ir vecāku un skolas uzdevums ievirzīt bērnus dziesmu svētku kustībā. Tomēr arī pašiem Dziesmu svētkiem un muzikālajai izglītībai Latvijā jāiet līdzi laikam. Mūzikas skolām jākļūst daudz modernākām, jo diemžēl daudzi citi pulciņi šodien konkurē ar mūzikas izglītību. Tāpēc Dziesmu un deju svētku veidotājiem novēlu domāt mūsdienīgi par svētku tradīcijas saglabāšanu un turpināšanu, bet dalībniekiem novēlu - baudīt svētku raibos notikumus un ļauties kopā muzicēšanas priekam!”
-
Vairāk par Martas Seleckas
svētku pieredzi lasi
šeit.
Māsām Karelēm folklora ir sirdslieta, nevis piespiešanās
Muzikālās māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles, kuras folkloras tradīcijā iesaistītas jau no dzimšanas un šobrīd rūpējas arī par tās nodošanu nākamajām paaudzēm, uzsver: “Folklora mums nekad nav bijusi nodarbe, kas ir jādara caur piespiešanos vai asarām. Bet no pusaudža vecuma un uz augšu tā jau kļuvusi par sirdslietu, ko mēs gribām darīt arī citos kolektīvos un mazākās grupiņās. Šobrīd esam izveidojušas arī savu folkloras grupu, kurā darbojamies brīvāk. Tas ir dzīvesveids, kas satuvina visu mūsu ģimeni, jo folkloras kopā esam ne tikai mēs, bet arī mūsu brālēni un māsīcas, mana krustmāte – visa ģimene!”
Katrīna, daloties iespaidos par svētkiem, teic: “Folklorā ir ģimeniska sajūta - jūs visur virzāties kopā - gan svētkos, gan ikdienā, gan arī lielajos notikumos, kādi ir Dziesmu un deju svētki. Noslēguma koncerti ir brīdis, kas ļauj sajust, ka mēs, visa Latvija, esam savienojušies kopā milzīgā notikumā. Tas dod ticību un motivāciju nākotnei, kā arī stiprina mūsu patriotismu un vēlmi rūpēties par tradīcijas turpināšanos arī nākamajās paaudzēs.”
-
Vairāk par māsu Kareļu
svētku pieredzi lasi
šeit.
“Būt uz viena kultūras viļņa,” – tā par Dziesmu un deju svētkiem saka Arvis Zēmanis
Pasākumu vadītājs Arvis Zēmanis atzīst, ka deja ir palīdzējusi veidot viņu kā personību un stiprinājusi gan disciplīnu, gan radošumu.
Viņam deja ir vienmēr bijusi kā svētki, kā izpausmes forma un radoša sevis apzināšanās. Arvis ir dejojis tautiskās dejas no agras bērnības, kad dzīvoja Gaiziņkalna apvidū, un turpināja to darīt arī pārnākot dzīvot uz Rīgu, kur ilgus gadus dejoja tautas deju ansamblī “Līgo”, līdz ar to latviskās tradīcijas ir iemantojis tieši šādā veidā.
“Dejojot kolektīvā “Līgo”, mums bija ļoti daudz skatuves priekšnesumu, daudz uzstāšanās un konkursu. Līdz ar to deja bija daļa no manas ikdienas. Savukārt dalība Dziesmu un deju svētkos bija visa ieguldītā darba kulminācija, jo tad svētki ienāk ne tikai pilsētā, bet tu saproti, ka arī pats esi daļa no šiem svētkiem,” stāsta Arvis.
Viņš aicina un iesaka bērnus un jauniešus iesaistīties svētku kustībā. Tas nozīmē – vest bērnus dziedāt, dejot, apgūt folkloru. “Atskatoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka es noteikti būtu priecīgs, ja vecāki mani arī šodien aizvestu uz kori vai deju kolektīvu. Tur veidojas ļoti spēcīgas draudzības, tā ir kā komūna. Esmu dzirdējis, ka citi pat saka, ka tā ir mafija. Jā, ir mēģinājumi, uz kuriem nereti jāpiespiežas aiziet, bet ir arī skaisti pasākumi un superīgas ballītes, kas man pat pietrūkst. Kopumā varu teikt, ka deja un dziesma ļoti satuvina. Turklāt mums Latvijā ir ļoti lieliska vide, lai šo mūzikas un dejas mākslu apgūtu.”
Dziesmu un deju svētki ir kulminācija tam ikdienas procesam, kurā apgūstam tautas tradīcijas dažādos veidos. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī bērni un jaunieši tajā saredz vērtību un iesaistās. Vēl ir laiks to pagūt arī līdz nākamajiem svētkiem un būt daļai no šīs tradīcijas jau nākamajā vasarā!
-
Vairāk par Arvja Zēmaņa
svētku pieredzi lasi
šeit.
