Dziesmu un deju svētki – tie nav tikai grandiozi koncerti un krāšņi gājieni. Tiem piemīt spēja savienot paaudzes, apvienot ģimenes stāstus un caur dziesmu nodot tālāk to, kas vārdos bieži vien paliek neizsakāms.
Viena no šiem stāstiem pieder izcilajai latviešu aktrisei Olgai Dreģei, kura sarunā ar svētku lieldraugu “Swedbank” atklāj, kā Dziesmu un deju svētku gars ir caurvijis viņas dzīvi no pašas bērnības līdz šodienai, dzīvodams tālāk viņas bērnos un mazbērnos. Nu jau kopumā četrās paaudzēs.
„Manas atmiņas par Dziesmu un deju svētkiem sniedzas ļoti tālā bērnībā, jo kā bērni gājām līdzi mammai uz kori,” ar siltu smaidu saka Olga, atceroties, kā bērnībā mamma pēc lauku darbu darīšanas nomazgāja kājas un devās uz Sarkaņu skolas mēģinājumiem. Dziesma ģimenē skanējusi nepārtraukti – tēvs spēlēja klarneti, brāļi apguva instrumentus pēc dzirdes, pati Olga iemācījās spēlēt akordeonu, bet māsa pēc kara iestājās konservatorijā un visu mūžu dziedāja akadēmiskajā korī pie diriģenta Jāņa Ozoliņa. Un šis mantojums dzīvo arī šodien – viņas meita dzied korī kopā ar savu vīru, un nu jau arī mazdēls Justs turpina šo dzimtas kora stāstu.
Dziesma – tautas dvēseles valoda
Olga ar sajūsmu stāsta par bērnības un jaunības Dziesmu svētkiem – sākot ar vietējiem Madonas svētkiem līdz lielajiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Viņa dziedājusi gan Sarkaņos, gan Dārziņa skolā, pieredzējusi koncertus kopā ar izciliem diriģentiem – Medni, Kokaru, Sirmo, Teterovski. Viņa smejas, ka pirmos Dziesmu svētkus pat neatceras – tie ir bijuši vienmēr. Un vienmēr ar pilnu sirdi.
„Latvietis vienmēr ir dziedājis, sākot jau ar tautasdziesmām. Ne velti mūsu dziesmas vēsta: “Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju, liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Dziesma ir mūsu spēks.”
Olga emocionāli atceras pēdējos Dziesmu svētkus – kā viņas meita dziedājusi pirmajā rindā ar Ogres kori, mugurā tamborēti lakati. Kā pati ar mazbērnu Justu stāvējusi pie Brīvības pieminekļa un vērojusi gājienu.
„Tas latviskais spēks, kad dziesma sapinas kamolā. Tie košie brunči, lielie lakati – tas viss stiprina tautas pašapziņu.”
Viņas balsī virmo lepnums, kad viņa runā par skaņdarbiem, kas vienmēr aizskar dvēseles dziļumus: “Gaismas pils”, “Saule. Pērkons. Daugava”, “Manai dzimtenei” – kad viss Mežaparks vienojas vienā balsī, tas ir neaprakstāms brīdis. Šis dziesmu gars – tas mūs vieno, tas mūs ir glābis."
Tradīciju uguns liesmo tālāk
Dziesmu un deju svētki Olgai ir vairāk nekā tikai pasākums – tie ir dzīves ceļš. Viņa redz, kā viņas mazdēls Justs turpina šo ceļu, dziedot harzimātiskā Edgara Vītola vadītajā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas korī. „Dziedot bērni kļūst labāki. Mūzika atraisa dvēseli. Un tas viss sākas no šūpuļdziesmas. No “Aijā žūžū”, līdz “Pūt, vējiņi” un “Gaismas pilij”.”
Viņa uzsver: „Lai tas turpinātos, ir jāsāk no bērnudārziem, skolām. Ir jāved bērni uz kori, jārada vide, kurā mūzika ir dzīves daļa. Jo tikai tā var saglabāt mūsu tautas spēku, to garīgo spožumu, kas mūs raksturo.”
Olga Dreģe savā dzīvē izdziedājusi gan skatuves lomas, gan kora partijas, gan tautas dziesmas. Bet viņas visdziļākā loma, iespējams, ir tieši šajā – būt par tiltu, kas savieno paaudzes ar dziesmas spēku. Viņas stāsts ir pierādījums tam, ka Dziesmu un deju svētki nav tikai reizi piecos gados. Tie ir ikdienas dzīves daļa, kas mūs veido, vieno un stiprina kā tautu.
„Es esmu laimīga. Laimīga, ka esmu dzīvojusi šai laikā, šai zemē. Un laimīga, ka dziesma mani ir nesusi cauri dzīvei – un tagad nes arī manus mazbērnus. Tā ir mana vislielākā dāvana un mantojums. Jo dziedot tu turpini latvietības svinēšanu, tu godini savu identitāti, kultūru un piederību tautai. Dziedot tu turpini dzimtas stāstu un pats kļūsti par daļu no kultūras mantojuma,” noslēdz Olga.
- Vairāk stāstus par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmi un tās pēctecību dažādās ģimenēs lasi šeit
