Mantojuma jautājumi gandrīz vienmēr nāk līdz ar emocionāli sarežģītu dzīves brīdi. Taču līdzās zaudējumam ģimenei nereti ļoti ātri jārisina arī praktiski un juridiski jautājumi – kas tieši ietilpst mantojumā, kādas saistības jāuzņemas un kā rīkoties, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem.
Pēdējos gados veiktās izmaiņas mantojuma tiesību regulējumā ir būtiski mainījušas līdzšinējo kārtību, padarot procesu strukturētāku un skaidrāku gan mantiniekiem, gan kreditoriem. Vienlaikus jaunā pieeja paredz arī lielāku iesaisti no pašiem mantiniekiem un aktīvāku notāra lomu.
Ko tas nozīmē praksē un kam pievērst uzmanību, lai mantojuma lietas noritētu pēc iespējas pārskatāmi un saprotami, skaidro advokātu biroja Ellex Kļaviņš partnere un zvērināta advokāte Daiga Zivtiņa.
Skaidrāki termiņi un aktīvāka notāra loma
Viens no būtiskākajiem jaunā regulējuma mērķiem ir padarīt mantojuma procesu skaidrāku un pārskatāmāku. Agrāk mantiniekiem Civillikumā bija noteikts viena gada termiņš, kurā izteikt gribu mantot, taču tagad šī pieeja ir mainīta un daudz lielāka nozīme ir konkrētajā lietā notāra noteiktajiem termiņiem.
Kā skaidro Daiga Zivtiņa, līdz ar izmaiņām notārs kļuvis par centrālo procesa virzītāju: “Notāra loma ir krietni pieaugusi, jo viņš ne tikai organizē mantošanas lietu, bet arī apkopo informāciju no publiskajiem reģistriem, apzina mantu un saistības un nosaka termiņus. Faktiski notārs ir tas, kurš vada visu procesu un palīdz mantojuma lietu sakārtot.”
Praksē tas nozīmē, ka pēc mantojuma lietas uzsākšanas notārs publicē uzaicinājumu mantiniekiem, kreditoriem un citām ieinteresētajām personām pieteikties. Vienlaikus likumā noteikti arī minimālie termiņi: kreditoriem tie ir ne mazāk kā divi mēneši, savukārt mantiniekiem – ne mazāk kā trīs mēneši no publikācijas dienas.
Šī atšķirība nav nejauša. Tā veidota, lai mantiniekiem būtu laiks ne tikai pieteikties, bet arī saprast, kas tieši ietilpst mantojumā. Agrāk publikācijas termiņi kreditoriem un mantiniekiem bija vienādi, tāpēc nereti veidojās situācijas, kurās mantinieks lēmumu par mantojuma pieņemšanu pieņēma, pilnībā nezinot, kādas saistības vēl var parādīties.
“Šobrīd kreditoriem ir divu mēnešu termiņš, bet mantiniekiem minimālais termiņš ir trīs mēneši. Tas nozīmē, ka mantiniekiem vēl ir laiks iepazīties pie notāra ar to, kas ir pieteikts un kādas ir šīs parādsaistības. Attiecīgi tas ir labvēlīgi mantiniekiem,” norāda Zivtiņa.
Manto ne tikai īpašumu, bet arī saistības
Mantojumā var ietilpt gan īpašumi un uzkrājumi, gan arī saistības, tostarp aizdevumi, hipotēkas, komunālie parādi un citi pienākumi. Tieši šī iemesla dēļ mantiniekiem ir svarīgi saprast pilnu mantojuma sastāvu, pirms pieņemt galīgo lēmumu.
Būtisks jaunā regulējuma ieguvums ir tas, ka mantinieka atbildība par saistībām ir ierobežota ar mantojamās mantas vērtību. Praktiski tas nozīmē: mantinieks neatbild par aizgājēja parādiem ar savu personīgo mantu, pārsniedzot to, ko viņš saņēmis mantojumā.
Lai šo principu varētu piemērot praksē, svarīga loma ir mantojamās mantas sarakstam. Tas tagad ir neatņemama mantojuma lietas sastāvdaļa. Sarakstā tiek apkopota gan kustamā un nekustamā manta, gan vērtspapīri, mākslas priekšmeti un citi aktīvi, gan arī visas saistības. Notārs šo informāciju iegūst no publiskajiem reģistriem, papildus iesaistot arī mantiniekus, bet nepieciešamības gadījumā – arī tiesu izpildītāju, kurš var apsekot īpašumu un precizēt mantojuma sastāvu.
“Šim sarakstam ir liela nozīme arī attiecībās ar kreditoriem. Ja kreditori ir pieteikuši savus prasījumus, viņi var iepazīties ar mantas sarakstu un iebilst pret novērtējumu, jo viņu interesēs ir, lai manta būtu novērtēta iespējami precīzi un pilnā apmērā. Tāpēc tieši mantas apzināšana un novērtēšana kļūst par vienu no svarīgākajiem posmiem visā procesā,” norāda zvērināta advokāte.
Ja saistības pārsniedz aktīvus, tad kreditoru prasījumi tiek segti noteiktā kārtībā un samērīgi. Kā norāda Daiga Zivtiņa, šeit ir saskatāmas līdzības ar maksātnespējas procesu – vispirms tiek ņemti vērā noteikti prioritārie maksājumi, bet pēc tam pārējie prasījumi tiek apmierināti proporcionāli iespējām.
Sarežģītākos gadījumos jādomā par mantas pārvaldību
Mūsdienās mantojums arvien biežāk nav tikai viens dzīvoklis vai lauku īpašums. Tā sastāvā var būt uzņēmumi, ieguldījumi, vairākas nekustamās mantas, saimnieciskā darbība vai sarežģītas līgumiskās attiecības. Šādās situācijās īpaši svarīga kļūst mantojuma masas pārvaldība.
“Ja mantinieki ilgstoši neko nedara, cieš ne tikai viņi paši. Tas var radīt sarežģījumus arī kreditoriem, kopīpašniekiem, pašvaldībai un citiem, kuriem ir svarīgi, lai šī situācija tiktu sakārtota,” norāda Zivtiņa.
Tādēļ nepieciešamības gadījumā var tikt iecelts mantojuma masas aizgādnis, kas rīkojas kā rūpīgs saimnieks un nodrošina, lai mantojuma vērtība šajā pārejas laikā nesamazinātos. Tas var nozīmēt gan īpašumu ikdienas uzturēšanas jautājumu risināšanu, gan līgumu slēgšanu, gan lēmumu pieņemšanu par īpašumu apsaimniekošanu.
Vienlaikus jaunais regulējums veidots tā, lai mantojuma lietas neiestrēgtu beztermiņa neskaidrībā un ar tām saistītos jautājumus varētu sakārtot daudz savlaicīgāk. Tādēļ būtisks ir fakts, ka tagad mantojuma lietu var ierosināt ne tikai mantinieki. To var darīt arī citas ieinteresētās personas, piemēram, kreditors, kopīpašnieks vai pašvaldība, ja ir svarīgi, lai mantojuma jautājums tiktu savlaicīgi sakārtots un būtu persona, kas var pārstāvēt konkrēto īpašumu, piemēram, dzīvokļu īpašnieku lēmumu pieņemšanā.
Ko cilvēks var izdarīt jau dzīves laikā
Lai arī jaunais regulējums padara procesu sakārtotāku, zvērināta advokāte uzsver, ka vislabākais risinājums ir tad, ja par pārmantojamību domā savlaicīgi, vēl dzīves laikā. Tieši neskaidrība, nepārrunāti jautājumi un informācijas trūkums bieži rada lielākos konfliktus pēc cilvēka nāves.
Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad cilvēkam pieder uzņēmums, vairāki īpašumi vai ir būtiskas kredītsaistības. Mantiniekiem būtu vēlams jau iepriekš zināt, kas cilvēkam pieder, kādas ir saistības, kā šie īpašumi tiek pārvaldīti un kurš no tuviniekiem būtu gatavs vai vairāk piemērots tos pārņemt un turpināt tos uzturēt vai attīstīt.
Daiga Zivtiņa norāda, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku, īpaši uzņēmēji, sāk pragmatiski domāt par īpašumu un biznesa pēctecību.
“Daļa izvēlas daļu mantas pārdot vēl dzīves laikā, lai nākotnē mantiniekiem būtu vieglāk to sadalīt. Citi savlaicīgi iesaista bērnus uzņēmuma darbībā, pakāpeniski nododot viņiem atbildību un zināšanas.”
Svarīgākais secinājums ir vienkāršs: mantojuma lietās klusēšana un vilcināšanās vairs nav neitrāla izvēle. Ja mantojuma lieta ir uzsākta, mantiniekam ir jāreaģē, jānoskaidro situācija un jāpieņem lēmums noteiktajā laikā.
Jaunais regulējums mantiniekiem dod vairāk aizsardzības un lielāku skaidrību, bet tas vienlaikus arī prasa aktīvāku iesaisti. Tas nozīmē laikus vērsties pie notāra, noskaidrot mantojuma sastāvu, saprast saistību apmēru un vajadzības gadījumā iesaistīt arī kreditorus, lai novērstu turpmākus sarežģījumus.
