“Dziesmu un deju svētki mūsu ģimenē nav notikums – tas ir dzīves stils,” – tā saka Jānis Pētersons, grupas ‘”Citi Zēni” solists un viens no tiem tūkstošiem dejotāju, kuru dzīves ritmu jau no bērnības nosaka mēģinājumi, koncerti un svētku laukumu enerģija.
Kā Jānis atzīst sarunā ar svētku ilggadējo atbalstītāju “Swedbank”, Dziesmu un deju svētku tradīcija viņa ģimenē ir kā dzīvības asinsrite – sākusies sen pirms viņa dzimšanas un turpinās vēl šodien. Viņa mamma, pazīstama kā vairāku deju kolektīvu vadītāja – “Auseklītis”, “Zeperi”, “Daiļrade” – ir bijusi šīs kustības sirds un dzinējspēks ģimenē. "Mums mājās vienmēr ir bijuši tautastērpi. Un vienmēr ir kāds koncerts vai pasākums, kur jābūt klāt. Dzīve bez tā šķiet pat neiedomājama," stāsta Jānis
Svētki kā dāvana
Jānis uzsver, ka Dziesmu un deju svētki nav tikai vienas nedēļas notikums jūlijā. Tā ir četru gadu ciklā veidota virsotne, uz kuru kāpj visi iesaistītie. Katru nedēļu – mēģinājumi, katru mēnesi – koncerti, katru gadu – skates.
"Tas ir dzīvesveids, kurā tu ieaudz. Tu kļūsti par daļu no kopienas, un šī komūna kļūst par otro ģimeni. Savukārt Dziesmu un deju svētki ir tā dāvana, kuru tu beigās nopelni par ieguldīto darbu un laiku."
Tā nav tikai deja – tā ir arī dzīves skola. Spēja sadarboties, izjust ritmu ar partneri, pielāgoties un reizēm – arī ziedoties. "Tu iemācies būt daļa no kaut kā lielāka, kas veido vienotu veselumu. Tikai tad, kad visi precīzi dara savu daļu, rodas skaistais kopattēls," viņš saka.
No bērna ratiņiem līdz fināla skatei
Jāņa pirmie svētki aizvadīti ratiņos – burtiski. "Es tur vienkārši ripinājos apkārt pa laukumu, kamēr mamma vadīja kolektīvu. Mani pieskatīja visi pārējie," viņš smejas. No tā brīža svētki kļuvuši par viņa dzīves daļu – sākot ar bērnu deju ansambli “Dzintariņš” Mazajā Ģildē, turpinot Franču liceja “Auseklītī”, līdz uzvarai fināla skatē ar deju kolektīvu “Daiļrade”.
"Uzvara skatē bija kā zelta medaļa sportā – mēs svinējām līdz rītam. Septiņos no rīta uz laukumu gāju negulējis, bet ar laimes pilnu sirdi," viņš atceras ar smaidu. "Bet tas nav tikai par uzvaru. Tā ir sajūta – gandarījums, ka esi daļa no kaut kā lielāka un skaistāka."
Jānis kopumā uzskata, ka dejotāji spēj paveikt šķietami neiespējamo: "Es viņus raksturotu kā vispozitīvākos psihopātus Latvijā – vislabākajā nozīmē. Dejotāji spēj nostrādāt pilnu darba dienu, pēc tam skriet uz mēģinājumu, vēl izgludināt tautastērpu un jau nākamajā rītā septiņos sēsties autobusā, lai dotos uz koncertu. Un tas viss viņiem ir ikdiena – normāla, pašsaprotama diena. Tieši šajā normālībā slēpjas kaut kas patiesi īpašs un iedvesmojoši pozitīvs."
Tautas tērps kā identitātes simbols
Pētersonu ģimenē katram ģimenes loceklim ir savs tautastērps, un tas ir pats par sevi saprotams. Jānis uzskata, ka tautastērps nav tikai skatuves kostīms – tas ir lepnuma simbols.
"Būtu skaisti, ja Latvijā būtu tā – ikvienam mājās ir savs tautastērps, ko uzvilkt īpašos brīžos, pat ja viņš nepiedalās svētkos kā dalībnieks. Tas būtu kā otrā āda – sava latviskuma apliecinājums."
Nākotnē Jānis sevi atkal redz svētku virpulī – varbūt kopā ar saviem bērniem vai plecu pie pleca ar tēvoci kādā vidējās paaudzes kolektīvā.
"Ceru, ka kādu dienu mani bērni arī dejos, ka viņiem būs šī privilēģija – būt daļai no kaut kā tik īpaša. Un, protams, es noteikti atgriezīšos – varbūt ne šogad, bet nākamajos svētkos noteikti."
Viņš ir pārliecināts – pietiek vienreiz būt tur – laukumā vai skatītāju rindās – lai saprastu, kāpēc šie svētki ir tik īpaši. Un kāpēc, gadu pēc gada, desmitiem tūkstošu cilvēku tajos atkal un atkal atgriežas.
Dziesmu un deju svētki nav tikai mantojums – tie ir dzīvs organisms, kas elpo caur katru, kas dejo, dzied vai vienkārši jūt līdzi. Jāņa Pētersona stāsts ir pierādījums tam, ka šī kustība ir vairāk nekā tradīcija – tā ir mīlestības forma, kas vieno paaudzes.
- Vairāk stāstus par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmi un tās pēctecību dažādās ģimenēs lasi šeit
