Sarunā ar svētku ilggadējo lieldraugu Swedbank, Marta Selecka pastāstīja par savām atmiņām no pieredzētajiem Dziesmu un deju svētkiem un kāpēc, viņasprāt, ir svarīgi, lai šī svētku tradīcija tiktu nodota no paaudzes paaudzēm.
Svētki kā gaišs un priecīgs notikums
Marta Dziesmu un deju svētkos ir piedalījusies četras reizes, no kuriem pirmie bija Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 1995.gadā. Viņa spēlē flautu, un visos svētkos ir piedalījusies pūtēju orķestra sastāvā.
“Nāku no muzikālas ģimenes, vecākā māsa sāka iet mūzikas skolā un jau spēlēja klavieres, un mēs ar vecākiem nolēmām, ka es varētu spēlēt kādu citu no instrumentiem. Tā 10 gadu vecumā sāku spēlēt flautu, savukārt svētkos piedalījos ar orķestri un izjutu lepnumu būt daļai no tā, īpaši svētku gājiena laikā,” atceras Marta.
Viņasprāt, pūtēju orķestri ir vieni no svarīgākajiem dalībniekiem svētkos, jo nav iedomājams svētku gājiens bez pūtēju orķestra. “Tas ienes pilsētā svētku skaņas, gājiena ritmu, un ikviens jau no tālienes var dzirdēt, kā orķestris maršē cauri pilsētai. Orķestris, manuprāt, ir tāds svētku gājiena mugurkauls,” atzīmē Marta.
Kopumā Martai spilgtākās atmiņas saistās ar mēģinājumu procesu, jo svētki, viņasprāt, nav tikai to norises dienās, bet gan gatavošanās gada garumā vai pat piecu garu garumā, kad kori un orķestri dodas uz skatēm, pucējās, skatās, kā citiem iet un paši cenšas būt labāki.
“Man ļoti patika gatavošanās svētkiem, bet paši svētki palikuši atmiņā kā ļoti gaišs un priecīgs bērnības notikums. Šķiet, ka Dziesmu svētki vienmēr pazib ļoti lielā ātrumā, visi svētku pasākumi savijas lielā raibā jūklī un tad, kad tie beigušies, vēl kādu laiku esi šīs lielās enerģijas apņemts līdz pārņem gaidas pēc nākamajiem svētkiem.”
Mīlestības apliecinājums Latvijai
Marta uzskata, ka svētki definē viņas piederību Latvijai. “Man liekas, ka Dziesmu svētki ir mūsu mīlestības apliecinājums Latvijai, vienlaikus tā ir liela patriotisma deva, gan katram svētku dalībniekam un gan skatītājiem. Skolu jaunatnes dziesmu svētki bija mani pirmie svētki, bet nekad neaizmirsīšu savu sajūsmu un laimīgās sajūtas ko man šie svētki deva. Atceros, kāds lepnums man bija ka varējām nēsāt svētku dalībnieka zīmi, ka citu kolektīvu dalībnieki māja mums no saviem autobusiem, ka varējām braukāt bez maksas Rīgas sabiedriskajā transportā un pēkšņi, kā bērni, justies arī drusku svarīgi un īpaši! Tā ir arī liela kopības sajūta un, manuprāt, tas ir viens no veidiem, kā definējam savu piederību Latvijai. Man ir būtiski, ka caur svētku norisi arī šodien skolēni apgūst mūsu kultūru, mūziku un tradīcijas.”
Arī Martas dēli ikdienā apgūst mūziku. Vecākais dēls Knuts, kuram ir 17 gadi, dzied korī un piedalīsies nākamajos jauniešu Dziesmu svētkos ar savas skolas kori, savukārt jaunākais puika Gusts šogad uzsāka mācības Rīgas Doma kora skolā.
Marta uzskata, ka bērniem ir jāļauj piedalīties svētkos. “Tas ir vecāku un skolas uzdevums ievirzīt bērnus dziesmu svētku kustībā. Tomēr arī pašiem Dziesmu svētkiem un muzikālajai izglītībai Latvijā jāiet līdzi laikam. Mūzikas skolām jākļūst daudz modernākām, jo diemžēl daudzi citi pulciņi šodien konkurē ar mūzikas izglītību. Tāpēc Dziesmu un deju svētku veidotājiem novēlu domāt mūsdienīgi par svētku tradīcijas saglabāšanu un turpināšanu, bet dalībniekiem novēlu - baudīt svētku raibos notikumus un ļauties kopā muzicēšanas priekam!”
Kopumā viņa uzskata, ka dalība Dziesmu un deju svētku kustībā ir veids, kā izaudzināt Latvijai lojālus pilsoņus. “Es domāju, ka dalība svētkos bērniem sniedz apziņu, ka mēs esam brīvi savā zemē, ka mēs varam dziedāt savā valodā, un mums kā tautai ir savas tradīcijas, kuras uzturēt un kopt. Manuprāt arī vecākiem vajadzētu vairāk virzīt, mudināt un iesaistīt savus bērnus Dziesmu svētku tradīcijā, lai jaunā paaudze jau no agra vecuma tajā dzīvojas, spurojas, un iet uz priekšu, gūstot piederības sajūtu Latvijai.”
Rīgai vajag savu amatieru pūtēju orķestri!
Sarunas noslēgumā Marta dalās vēl kādā savā iecerē – viņa ļoti vēlas, lai Rīgā tiktu izveidots jauns amatieru pūtēju orķestris, ar kuru kopā būtu iespēja piedalīties nākamajos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos 2028.gadā.
“Es esmu šobrīd esmu pārņemta ar ideju vaidot jaunu PO kolektīvu - tuvojās Vispārējie Dziesmu svētki, un man nav sava kolektīva, kurā iekļauties un sākt spēlēt. Līdz šim es spēlēju studentu pūtēju orķestrī, bet man studiju gadi sen jau kā aiz muguras, un vairs nejūtos piederīga jauniešu orķestrim. Es ļoti gribētu, lai Rīgā būtu foršs, stiprs amatieru orķestris tieši pieaugušajiem, kas nesaistās ar bērnu mūzikas skolu vai studentu kolektīviem. Man šķiet skumji, ka Rīga ir tik milzīga pilsēta, bet mums nav neviens amatieru orķestris pieaugušiem cilvēkiem. Ja es vēlos spēlēt, tad man jābrauc uz Vecumniekiem, Ogri, vai Limbažiem. Varbūt, ka izlasot šo manu stāstu, vēl kādam būtu šāda vēlme un mēs arī Rīgā varētu sasaukties un noformēt vienu spēcīgu, mūsdienīgu amatierorķestra kolektīvu,” cerības pilna ir Marta.
- Vairāk stāstus par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmi un tās pēctecību dažādās ģimenēs lasi šeit
