Auto

Kam jāmainās, lai sabiedrība pārvietotos “zaļāk”?

Kam gan būtu jānotiek, lai rūdīts autobraucējs atteiktos no savas komforta zonas un pārkāptu uz elektroauto, sabiedrisko transportu vai velosipēdu?

Nupat ir skaidrs, ka dēļ pieņemtajām Eiropas Savienības regulām attiecībā uz siltumnīcas gāzu emisiju samazināšanu tuvākajā laikā atbrīvošanās no vieglo iekšdedzes auto radītajiem izmešiem būs neizbēgama realitāte. Kā liecina statistika, tieši personīgie auto ar dīzeļmotoriem ir viens no lielākajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) emitentiem Latvijā*. To radītais emisiju daudzums daudzkārt pārsniedz pilsētu sabiedriskā transporta, dzelzceļa un aviosatiksmes radītās SEG emisijas.

Šo veco dīzeļauto nomaiņa pret videi draudzīgiem spēkratiem būs viens no galvenajiem izaicinājumiem Latvijai, bet ne tikai. Tāpēc loģisks šķiet jautājums - vai videi draudzīga pārvietošanās Latvijā kopumā maz ir iespējama?

Swedbank veiktais pētījums liecina, ka tā nav neizpildāma misija, ja vien tiek novērsti šķēršļi vairākās jomās, kas pagaidām kavē videi draudzīgākas mobilitātes paradumiem iedzīvoties Latvijas sabiedrībā. Tie saistīti ar sabiedriskā transporta tīkla attīstīšanu, elektroauto pieejamību un infrastruktūru, “Park&ride” sistēmas izveidi un transporta koplietošanas risinājumu iedzīvināšanu.

Valsts subsīdijas var iekustināt elektroauto tirgu

Viens no risinājumiem transporta sektora “detoksikācijai”, par kuru Latvijā runāts jau vairākus gadus, ir novecojušā autoparka atjaunošana un daļēja pāreja uz elektro vai hibrīd-automašīnām. No nākamā gada Latvijā paredzamas subsīdijas elektroauto un hibrīdauto iegādei, kas varētu mazināt iedzīvotāju skepsi attiecībā uz šo auto cenu. Tieši elektroauto dārdzība šobrīd ir lielākais šķērslis šādu automašīnu iegādei (pētījumā to piemin 76% cilvēku).

“Lai virzītos Eiropas zaļā kursa virzienā un sasniegtu noteiktos klimatneitralitātes mērķus, būs nepieciešami dažādi risinājumi, kas atbalsta videi draudzīgāku pārvietošanos. Swedbank jau šobrīd piedāvā kredītus “zaļāku” auto iegādei, un redzam, ka iedzīvotāju interese par šādiem auto ik gadu pieaug. Savukārt no nākamā gada paredzētais valsts atbalsts 4500 eiro apmērā elektroauto un hibrīdauto iegādei potenciāli veicinās videi draudzīgu auto pieejamību vēl plašākam lokam. Uz to cer arī 58% aptaujāto iedzīvotāju."

"Taču skaidrs, ka tikai atbalsta risinājumi jaunu auto iegādei nerisinās samilzušo problēmu ar novecojušo auto parku un nevirzīs mūs straujiem soļiem pretī “zaļākai mobilitātei”. Tam būs nepieciešama kompleksa pieeja, ko atzīmē arī lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju. Taču labā ziņa – cilvēki nepieturas pie vecajiem paradumiem tikai tāpēc, ka tā ir ērti, bet drīzāk racionālu iemeslu vadīti. Ja videi draudzīga pārvietošanās kļūs gan finansiāli, gan no infrastruktūras viedokļa pieejamāka, arī cilvēki visdrīzāk pārorientēsies no “vecā” uz “zaļo”,” norāda Sergejs Romaņuks, Swedbank auto finansēšanas jomas vadītājs.

Tam piekrīt arī auto eksperts Pauls Timrots, kurš norāda, ka atbalsta instrumentu lokam būs jābūt daudz plašākam, lai mēs ātrāk virzītos zaļākas mobilitātes virzienā. “Valsts subsīdijas būtu jāparedz arī elektro velosipēdiem un skūteriem, ne tikai automašīnām. Tāpat būtisks grūdiens jauna auto iegādei būtu subsidēta vecu, nolietotu auto pieņemšana lūžņos, kā arī nodokļu atvieglojumi automašīnu iegādei ar mazākiem motoriem.”

Koplietošanas transports: ir interese, no auto atteikties grūti

Vēl viens no risinājumiem, kas ļautu samazināt transporta kaitīgo ietekmi uz vidi, ir mazāk lietot katram savu auto, paļaujoties uz koplietošanas mobilitātes risinājumiem un sabiedrisko transportu. Tikai divi no desmit cilvēkiem Latvijā ir pamēģinājuši kādu no koplietošanas transportlīdzekļiem (auto, velosipēds, motorollers, skūteris), tādēļ koplietošanas niša ir vēl jāiepazīst.

Vai cilvēki būtu gatavi daļēji vai pilnībā pāriet, piemēram, uz koplietošanas automašīnām? No tiem, kuri ikdienā brauc ar personīgo auto (kā šoferi vai kā pasažieri), tādu ir pagaidām ir tikai 12%, jo trešdaļai cilvēku viņu dzīvesvietas tuvumā koplietošanas auto šobrīd nemaz nav pieejami.

Palīdzētu arī “Park&Ride”

Arī “Park&Ride jeb iespēja novietot automašīnu apsargātā autostāvvietā pilsētas iebraukšanas robežā un došanās tālākās gaitās ar sabiedrisko transportu, var sekmēt cilvēku pārvietošanās paradumu maiņu. Neskatoties uz to, ka šāda prakse piekopta vairākās Rietumeiropas valstu metropolēs, trešdaļa autobraucēju Latvijā šādas sistēmas ieviešanu neuzskata kā argumentu, lai mainītu savus ikdienas paradumus. Viņuprāt, “Park&Ride” sistēmas izveide būtu jāskata kontekstā ar sabiedriskā transporta tīkla attīstību, – jaunu savienojumu izveidi, kas ļautu ērti nonākt galamērķī, apbraucot ikdienā tik kaitinošos sastrēgumus.

Pauls Timrots norāda - lai šis risinājums veiksmīgi strādātu, ir būtiski stratēģiski apdomāt, kur nākotnē būvēsim “Park&Ride” autostāvvietas.

“Manuprāt, tām jābūt vietā, no kuras cilvēks dodas uz Rīgu, piemēram - pie vilciena stacijām Jelgavā, Tukumā, Ogrē un citās pilsētās. Šobrīd tādas tiek piedāvātas jau “iekšā” Rīgā, piedāvājot auto atstāt vien dažus kilometrus no finiša punkta. Tā mēs noslogojam gan privāto auto, gan sabiedrisko transportu. Ir maza jēga no tā, ka daļu ceļa persona būs veikusi ar auto, bet beigās tik un tā jākāpj sabiedriskajā transportā dažus kilometrus pirms galamērķa.”

Kopumā jāsaka, ka izvirzītie mērķi videi draudzīgas mobilitātes virzienā ir ambiciozi, un līdz 2030. gadam būs daudz paveicamu mājasdarbu. Taču tā ir arī iespēja veidot jaunus pārvietošanās paradumus pilsētu un nacionālā mērogā, nefokusējoties tikai uz personīgo automašīnu lietošanu, bet gan uz daudzveidīgu, ērtu un videi draudzīgu pārvietošanās tīklu, kas ietver dažādus pārvietošanās līdzekļus.

*Aptuveni 94% no Latvijas autoparka veido ar fosilo degvielu (benzīns, dīzeļdegviela) darbināmi transportlīdzekļi, no tiem 67% ir ar dīzeļdegvielu darbināmie transportlīdzekļi.