Filosofija pilsētā | Gudrība | Sarkandaugava

Ikviena draugs un filosofu mīlas objekts

Gudrība ir prāta tikums – intelektuāla izcilība, kas palīdz nospraust un sasniegt labus mērķus. Tā ir spēja saskatīt būtisko, paturot redzes laukā arī detaļas. Gudrību baro zināšanas par pasauli, taču ne mazāk svarīgi ir izzināt pašiem sevi.

Kamēr gudrības mīlestību bieži iedomājas kā vientuļu nodarbi, Igors Šuvajevs atgādina, ka filosofijas īstā arēna ir pilsēta: “Savulaik filosofijā norādīja, ka vajag izveidot nocietinātu vietu, pilsētu sevī, lai spētu iesaistīties apkārtējā pilsētdzīvē. Pilsēta sevī ir daudzveidības un dažādības nodrošināšana, vienlaikus nostiprinot savu patstāvību. Var nocietināties sevī un tur arī palikt. Tomēr gudrāk būtu iesaistīties pilsētas pulsējošajā, dažkārt mutuļojošajā dzīvē. Pilsētdzīve ierauj un aizrauj, tās steidzīgums rieš nogurumu, apātiju, nelikšanos ne zinis par apkārtējiem un pārējiem. Tomēr dzīve pilsētā ļauj arī izrauties no vienpatiskā staignāja, nokļūt apgrozībā, tikties ar citiem – svešiniekiem un tādiem pašiem steigas nogurdinātajiem. Tā ļauj mainīties, izmainīties un iemainīt savu neziņu vai pārgudrību pret citu zināšanām, lai pamazām izkoptu gudrību – redzīgu saprašanu.”

Gudrība nepastāv vakuumā, tā vienmēr ir piesaistīta savam laikam un vietai. Par gudrības iemiesošanos Sarkandaugavas apkaimes vēsturē stāsta vēsturnieks Rūdolfs Reinis Vītoliņš: “18. gadsimta pirmajā pusē Sarkandaugavas apkaimē, Pētersalā, tika uzcelts Ķeizardārzs un sākta Otrā Ķeizardārza izveide Aleksandra skanstīs jeb Aleksandra augstumos. 18. gadsimta dārzu mākslas patika pret precīzi iekoptām struktūrām bija telpā īstenots prāta formējums. Idealizētas formas, kas demonstrēja pasaules simetriju un harmoniju. Tā bija daba, kas pieradināta ar zināšanu palīdzību, attīrīta no visa mežonīgā un nevaldāmā, līdzīgi kā farmaceita precīzi dozētās un gatavotās zāles. Racionālu zināšanu spēks norobežoja dārzu no mežonīgā Pāna, sengrieķu ganāmpulku, mežu un lauku dieva. Diemžēl 1729. gadā plūdi izpostīja gan Otrā Ķeizardārza apstādījumus, gan iecerēto apbūvi. Dārza atliekas vēlāk tika integrētas Baltijā pirmās tā dēvētās “nervu slimnīcas” parkā (tagad “Nacionālais psihiskās veselības centrs”). Vēlme prāta iztēlotai kārtībai pakļaut lekno zemi nepiepildījās, bet tā vietā tika radīta augsne, lai iekārtotu vietu, kurā sakārtot pašus prātus.”

Gints Grūbe atceras Rīgā dzimušos domas ģēnijus un jautā par vietas garu, ko senie romieši dēvēja par genius loci: “Mēs runājam, ka ir vietas, kas piemērotas muzicēšanai, vietas, kas piemērotākas gleznošanai. Vai ir vietas, kas piemērotākas domāšanai? [..] Skaidrs, ka ne Nikolajs Hartmans, ne Jesaja Berlins Rīgu nepadarīja gudrāku, bet tas, ka viņi te ir dzimuši, vismaz ļauj noticēt gudrības iespējamībai.”

Gudrības stūrakmeņus Latvijas intelektuālajā vēsturē pēta Ella Buceniece: “Latvijā profesionālā filozofija izveidojas vēlu, tikai 20. gadsimta sākumā līdz ar neatkarīgas valsts un Latvijas Universitātes izveidi, bet tās pirmsākumi meklējami jau 18. gadsimtā, kad mūsu baltvācu tautieši sāk izglītot latviešus, pieskaroties arī lielo patiesību jautājumiem. Tā Vecais Stenders 1774. gadā publicē “Augstas gudrības grāmatu”, kas ir pirmais nosacīti filozofiskais darbs latviešu valodā.”

Māra Rubene akcentē mākslas nozīmi pārdomās par gudrību, atgādinot par teātra un teorijas kopīgām saknēm sengrieķu valodā (thea – “skats, aina”, theōrein – “skatīties, uzlūkot”). Viņasprāt, “gudrība ir meistarība rast risinājumu tur, kur nākas sastapties ar apdraudējumu: dzīvībai, veselībai, mantojumam, bet arī visur tur, kur ir jāpieņem lēmums kritiskā mirklī, īstajā laikā un vietā, kā diriģentam”.

Mākslas un filosofijas nerimstošais dialogs izgaismo gudrības emocionālo pusi. Par gudrību kā spēju pasmieties par sevi spriež Eva Johansone: “Gudrība esot zināšanu pielietošana, lai vadītu labu dzīvi. Lai arī viens no antīkās pasaules zināmākajiem filozofiem Sokrats neuzskatīja, ka ir gudrs, līdz pat mūsdienām viņš tiek piesaukts kā gudrības paraugs. Sokrats nemitīgi iesaistījās sarunās, dialogos, cenšoties saprast vairāk. Un šajās sarunās iesaistīja arī citus. Vienīgā patiesā gudrība ir zināt, ka neko nezini. “Es esmu gudrākais cilvēks pasaulē, jo es zinu, ka neko nezinu,” viņš teica. Sokrata komiskais tēls visticamāk ir tā laika intelektuāļa karikatūra. Un viņš pats visdrīzāk pasmietos, jo tā atbruņotu sarunu biedru. Caur to ļaujot ienākt patiesībai.”

Gudru izturēšanos pret savām un citu emocijām sarunā ar Paulu Lūciju Lejiņu piesauc Arno Titovs: “Nedrīkst pilnībā paļauties uz gudrību, ja nepastāv nekāda izpratne par tās limitiem. Tiecoties tikai pēc trula intelekta, cilvēks var kļūt par ienaidnieku sociālajam diskursam un sadarbībai ar citiem cilvēkiem. Šādā veidā gudrais paverdzina pats sevi un liedz sev baudas, kuras var iegūt, gudrību lietojot samērīgi un savienojumā ar emocionālo inteliģenci.”

Var šaubīties par savām spējām sasniegt gudrību, bet kurš gan apšaubīs tieksmi tai tuvināties? Šādu tuvināšanos sauc par filosofiju jeb gudrības mīlestību.

Vai tev ir gadījies iemīlēties gudrībā?

***

Swedbank sadarbībā ar dizaina studiju H2E un sabiedrībā zināmiem filosofiem dāvina Rīgas pilsētai piecus izzinošus vides objektus un audiostāstus, kas manifestē idejas un vērtības. Projekta iniciatore ir Swedbank, tā autori ir dizaina studija H2E, ainavu darbnīca ALPS un filosofi Igors Gubenko, Māra Rubene, Igors Šuvajevs, Ella Buceniece, Gints Grūbe, Eva Johansone, Arno Titovs un Paula Lūcija Lejiņa, kā arī vēsturnieks Rūdolfs Reinis Vītoliņš.

Dizaina studijas H2E dizaineru Ingūnas Eleres, Holgera Elera un Mārtiņa Vītola radītās skulptūras vizuāli plastiskā valodā pārtulko piecas ētiskās vērtības jeb tikumus: gudrību, drosmi, mērenību, taisnīgumu un atbildību. Skulptūras daudzveidīgi interpretē vienu un to pašu pamatformu – apli, vēstot par pārvērtībām, kas nodrošina pagātnes ideju aktualitāti šodienā.

Skulptūrās ietvertos vēstījumus šķetina filosofu audiostāsti, kuri aicina uz gudrām, drosmīgām, samērīgām, taisnīgām un atbildīgām pārdomām par šodienas izaicinājumiem, sasaistot tos ar Rīgas apkaimju – Āgenskalna, Zaķusalas, Čiekurkalna, Sarkandaugavas un Pļavnieku – vēsturi un šodienu.

Pārējos vides objektus un audiostāstus meklē šeit.