Pārkvalifikācija, tostarp IT un STEM jomās, attiecas uz ikvienu pieaugušo. Tāpat kā spēja ieraudzīt sevi kā vērtību darba tirgū un uzdrošināšanās par sevi runāt skaļi, ir pārliecināts LMT viceprezidents mārketinga un biznesa attīstības jautājumos Ingmārs Pūķis. Uzstājoties “Swedbank” rīkotajā ilgtspējas konferencē “Zinātgriba”, viņš stāstīja par to, kā pārmaiņas darba tirgū un uzņēmumu transformācija mijas ar pārmaiņām individuālā līmenī un ko mēs no tā varam mācīties.
Mācās visi
“Pēdējos 10 gadus esam ļoti daudz mācījušies un pārstrukturējušies. Gribam vai negribam, šobrīd mācās visi. Gan cilvēki, gan uzņēmumi, gan valstis. Liela daļa cilvēku ir mainījuši savu profesionālo jomu, uzņēmumi meklē jaunus veidus, kā pelnīt naudu, un mainās arī valsts varas veidi. Tas, kas to dzen uz priekšu, ir inovācijas un izmaiņas tehnoloģijās, kas maina vidi, klimatu un pat demogrāfiju,” saka Ingmārs Pūķis. Kā piemēru viņš min dažādās pasaules valstīs veiktu demogrāfijas pētījumu, kas parāda, ka, pateicoties informācijai, ko šobrīd savos viedtālruņos iegūst jaunas meitenes un sievietes Indijā un jaunattīstības valstīs Āfrikā, viņām pavērusies cita nākotnes perspektīva – piemēram, daļā Indijas fertilitātes rādītājs šobrīd ir zemāks nekā Latvijā.
“Inovācijas grandiozi maina pasauli, un mēs esam spiesti mācīties līdzi,” secina Ingmārs Pūķis, minot arī savu personisko piemēru: viņš salīdzinoši nesen Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā papildinājis zināšanas par mūsdienu izglītības sadarbību ar industriju un akadēmisko sektoru, bet 20 līdz 30 dienas gadā pavada Zemessardzē. “Zemessardzē varu apgūt arī vadības prasmes, jo purvā nakts vidū lēmumu pieņemšanai ir cits asums,” pieredzē dalās Ingmārs Pūķis, uzsverot, ka svarīga loma mūžiglītības kontekstā ir tā sauktajiem microcredentials – zināšanām, ko apgūst nevis pilnā, bet noteiktā apjomā, taču kas ļauj arī eksaminēties un serfificēties. “Jo, tiklīdz tu izej no augstskolas, tavas zināšanas sāk novecot, un jo vairāk gadu pagājis, jo vairāk attālinies no tā, kas aktuāls šobrīd,” saka Ingmārs Pūķis.
Vecums nav šķērslis
“IT jomā katru gadu ienāk daži tūkstoši darbinieku, lai gan formālā izglītība sagatavo tikai pāris simtus, un tas nozīmē, ka liela daļa cilvēku ir spējuši pārprofilēties. Arī mēs pārprofilējam savus darbiniekus. Mums ir daudz kolēģu, kas pirms tam darījuši kaut ko citu, bet gan caur pētniecību, gan apmācībām šobrīd apgūst jaunas prasmes. LMT tūkstošiem stundu gadā tiek veltītas, lai pārprofilētu darbiniekus un arī pašu uzņēmumu. Tāpat lūkojamies uz sadarbību ar akadēmiskām struktūrām, lai palīdzētu ekosistēmai,” saka Ingmārs Pūķis. Viņaprāt, tas ir mīts, ka digitālās prasmes ir jaunās paaudzes priekšrocība. To apliecina arī pētījums, ko LMT veicis kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti. “Mēs pansionātu iemītniekiem izdalījām planšetes, neko nemācot un nepaskaidrojot. Pēc divām nedēļām daļa no viņiem jau bija eksperti, bet daļa – lietotāji. Tāpēc droši varam teikt, ka digitālās prasmes var apgūt jebkurā vecumā, tikai jānoņem stigma, ka seniori neko neprot un visu zina tikai jaunieši. Man ir hipotēze, ka cilvēks 40 vai 50 plus gados ir daudz nobriedušāks, motivētāks un sistemātiskāks nekā jaunietis 18 gadu vecumā. Arī pieredzes ir vairāk, un viņš var būt pat labāks darbinieks, ja vien spēj sev noticēt un nebaidās kļūdīties. Turklāt mēs arī statististiski zinām, ka cilvēka ienākumi krītas, ja viņš pārstāj mācīties, tāpēc nav jau arī daudz, ko zaudēt,” saka Ingmārs Pūķis, piebilstot, ka algu dinamika IT jomā rāda – pieprasījums joprojām pārsniedz piedāvājumu.
Mācības uzņēmumiem
“LMT kā uzņēmums nereti iet ārā no komforta zonas un eksperimentē visdažādākajos virzienos. Piemēram, pavisam nesen kopā ar Ericsson Somijas līcī palaidām kuģi, lai testētu, vai spējam Baltijas jūrā nodrošināt 5G pārklājumu. Rudenī Ādažos notika grandiozi militāri pētījumi, un mēs esam pirmais 5G militārais poligons Eiropā,” saka Ingmārs Pūķis, atklājot, ka, to visu darot, ir uzkrājušās dažas vērtīgas mācības.
-
Svarīgi ir eksperimentēt.
“Mēs dzīvojam stingrā pārliecībā, ka labam saimniekam ir tūkstošgades plāns, kā viņš dzīvos, ko darīs vasarā un ko – ziemā. Pastāv uzskats, ka Tu neesi profesionāls , ja tev nav droša plāna, kam sekot, un tas var šķist pat ļoti neefektīvi. Bet patiesībā nav nekā efektīvāka par eksperimentiem! Mēs to redzam arī pēc tā, ka vieniem un tiem pašiem vecākiem nekad nebūs divu vienādu bērnu. Mēs visi esam gēnu eksperimenta produkts. Gan uzņēmuma vidē, gan privātajā dzīvē ir jābūt spējīgam atbrīvoties no plāna, jo tas tevi var ierobežot,” ir pārliecināts Ingmārs Pūķis.
- Ir jāmācās lielīties!
“Latvijā mēs esam introverti, un mums ne īpaši patīk runāt ar citiem. Tas pat ir paradoksāli, ka telefensarunās pavadītais laiks Latvijā ir vislielākais Eiropā, un arī interneta pakalpojumu lietošanā esam līderi. Taču ģimenē mums bieži vien ir mācīts neplātīties. Ir pat teiciens: Tukša muca tālu skan. Un mums ir kauns stāstīt par kaut ko, kas vēl nav izdarīts. Tipisks latviešu uzņēmējs var septiņus gadus klusiņām rosīties, nevienam par to neko nesakot, bet igaunis vēl neko nav izdarījis, tikai iedomājies, kad jau saka: es darīšu šo! Kādreiz mēs par viņiem smīnējām, bet tagad saprotam, ka, savlaicīgi runājot par idejām, var piesaistīt jaunus kontaktus, partnerus un nonākt apritē. Ekosistēma ir svarīga, tāpēc mēs kā uzņēmuma vadība esam iemācījušies runāt par savām iecerēm. Un tas nav nekāds joks, jo latviešu dabiskais stāvoklis ir nelielīties nekādos apstākļos. Bet tas, kas mums šķiet plātīšanās, faktiski ir metode, kā piesaistīt finansējumu, kā kļūt redzamam un būt kaut kam, jo pasaulē ir papilnam labu lietu, par kurām neviens nav uzzinājis, tāpēc šis muskulis ir jātrenē.
Tas ir jāmācās arī mums kā sabiedrībai, jo tas nav mūsu kultūrā un var šķist mokoši, bet mēs redzam, ka tas strādā. Piemērs ir jau manis minētais militārais poligons. Šobrīd kļūstam arvien populārāki, un tieši tāpēc, ka reizēm no mums sagaida pat vairāk, nekā esam paveikuši, esam spiesti arī izdarīt un sasniegt vairāk. Amazon pārstāvji vienā no konferencēm nesen minēja, ka viņi katru jaunu ieceri sāk ar relīzi – publiski pasaka, ka kaut ko darīs, tad testē cilvēku reakciju un tikai tad lemj par lielām investīcijām šai aktivitātei,” stāsta Ingmārs Pūķis, piebilstot, ka tieši tāpat arī individuāli cilvēkam jāstāsta par sevi un jāveido savs profils.
- Kāda ir mūsu vieta ekosistēmā?
“Kā piemēru minēšu divas valstis – Kirgizstānu un Nīderlandi. Kirgizstāna ir burvīga valsts, taču tai nav sistēmas, kā iesaistīt jaunos cilvēkus. Turpretī Nīderlandē ir ekosistēma, kur jaunos cilvēkus burtiski iesūc. Jautājums, kur starp šīm abām valstīm esam mēs? Vēl viens piemērs ir diskusija par to, vai Latvijai ir vieta mikročipu piegādes ķēdēs. Īsā atbilde varētu būt tāda, ka nav, bet, rūpīgāk padomājot, mēs tomēr varam izveidot priekšnosacījumus, lai rastos profesionāļi, kas par to kaut ko saprot. Jo IT sfēra nav tā, kur trūkst naudas, tā ir joma, kur trūkst cilvēku. Ja būs cilvēki, būs arī investīcijas,” ir pārliecināts Ingmārs Pūķis.
