Komandu sporta veidi bērniem un jauniešiem ir daudz vairāk nekā tikai fiziskas aktivitātes un sacensības. Tie ir arī emocionālās un sociālās izaugsmes instrumenti, kas palīdz veidot pašapziņu, noturību un piederības sajūtu. Kāda nozīme jauniešu dzīvē ir basketbolam un citām komandu spēlēm, pieredzē dalās Latvijas Olimpiskās vienības klīniskās un veselības, sporta psiholoģe Lāsma Lapiņa un ilggadēja basketboliste un psiholoģiskā atbalsta speciāliste Asnate Fomina.
Sports kā plaša attīstības platforma
“Sports pats par sevi palīdz jaunajiem sportistiem kļūt emocionāli izturīgākiem, pārliecinātākiem par sevi un veselīgākiem. Bet, ja skatāmies plašāk, tad komandu sporta veidi iedod ļoti daudz arī attiecību prasmju ziņā, sociālās uzvedības, identitātes un vērtību sistēmas veidošanā,” skaidro Lāsma Lapiņa.
Viņa uzsver, ka jau bērnībā caur sportu bērns sastopas ar emocijām, kas ikdienas situācijās parādās daudz retāk – spiedienu, vilšanos, dusmām, prieku par sasniegumu un arī zaudējuma sāpēm. Ja bērnam palīdz šīs emocijas nosaukt vārdā un izprast, sporta laukums kļūst par lielisku treniņu emocionālajai inteliģencei.
“Sportā tu vari piedzīvot visu emociju spektru vienas spēles laikā. Vienā brīdī esi laimīgs par iemestu metienu, nākamajā – dusmojies par kļūdu vai tiesneša lēmumu. Ja iemācāmies šīs emocijas regulēt, tas palīdz arī skolā, mājās un vēlāk – darbā. Kopumā fiziska slodze pati par sevi ir kā dabīgs antidepresants – tā izdala dopamīnu, serotonīnu un endorfīnus. Tāpat treniņos smadzenēs veidojas jauni savienojumi, kas palīdz attīstībai. Savukārt mentālajā pusē sports māca noturību – gan uzvarēt, gan arī pieņemt zaudējumus, nepadoties un turpināt attīstīties,” — Asnate Fomina, ilggadēja basketboliste un psiholoģiskā atbalsta speciāliste.
Turklāt tikpat svarīgi kā emociju regulēšana, ir arī spēja sadarboties komandā, nolikt malā individuālos mērķus kopējo panākumu vārdā, kā arī iegūt draudzības, kas bieži saglabājas visu mūžu.
Piederības sajūta un drošība
Psiholoģes atzīst, ka sporta komanda bērnam bieži kļūst par otro ģimeni. “Komandas vide sniedz drošības sajūtu – tur tevi pieņem tādu, kāds esi. Tā ir vieta, kur tevi gaida, kur tu esi vajadzīgs,” skaidro Lapiņa. Šī piederības sajūta ir īpaši svarīga bērniem un pusaudžiem, kas skolā vai ikdienā jūtas atstumti. Komanda var kļūt par vietu, kur veidojas draudzības un emocionāls atbalsts, kas stiprina pašvērtējumu.
“Komandas sports ļauj saprast, ka tu necīnies viens. Tas palīdz arī vēlāk dzīvē – darbā, attiecībās un citās situācijās, kur svarīga ir sadarbība un komunikācija,” atzīmē Fomina.
Tomēr ekspertes brīdina – ja vide nav atbalstoša, tā var kļūt par risku bērna emocionālajai veselībai. “Ja treneris vai vecāki pārlieku koncentrējas tikai uz rezultātu, bērns sāk justies kā instruments, nevis personība. Tas rada trauksmi, bailes kļūdīties, izdegšanu,” saka Lapiņa.
Fomina piekrīt un norāda: “Ja bērns trenējas tikai bailēs no soda vai kritikas, sports zaudē savu pozitīvo efektu. Tad tā vietā, lai sporta laukums būtu droša vieta, kur mācīties un augt, tas kļūst par stresu izraisošu vidi.”
Tieši balanss starp veselīgu pašapziņu un pārmērīgu paškritiku ir viens no lielākajiem izaicinājumiem bērnu sportā.
“Lielākais mans pretinieks, spēlējot basketbolu, biju es pati – bailes, šaubas, nepārliecinātība,” atzīst Fomina, daloties savā pieredzē. “Daudzi bērni un pusaudži sevi kritizē daudz vairāk, nekā to dara treneris vai vecāki. Ja viņiem nav iemācīts, kā tikt galā ar iekšējo balsi, tā var kļūt par lielu šķērsli.”
Tāpēc šī atbalstošā vide ir ļoti izšķiroša. Ja bērns dzird, ka kļūdas ir daļa no mācību procesa, viņš iemācās pieņemt neveiksmes kā soli ceļā uz izaugsmi, nevis kā personīgu neveiksmi.
Pieaugušo atbalsts kā pamats
Kopumā bērna emocionālā attīstība sportā lielā mērā ir atkarīga no pieaugušajiem – vecākiem, treneriem un arī komandas kultūras, skaidro ekspertes.
Bērna drošības pamats ir vecāki. Ja vecāki bērnu sasniegumus vērtē tikai pēc gūtajiem punktiem, uzvarām vai tieši pretēji – kļūdām, bērns sāk domāt, ka mīlestība jānopelna ar rezultātiem.
“Vecākiem ir jārāda, ka bērns ir mīlēts neatkarīgi no tā, vai viņam sportā ir panākumi vai nav,” uzsver Lāsma Lapiņa. Pat vienkāršs uzmundrinājums – “Es lepojos, ka tu centies!” – spēj stiprināt pašvērtējumu daudz vairāk nekā kritika. Viņa papildina: “Vecākiem ir jābūt blakus saviem bērniem gan tad, kad viņiem izdodas, gan tad, kad neizdodas. Un ļoti svarīgi – nemēģināt izdzīvot savu pašvērtējumu caur bērna rezultātiem," — Lāsma Liepiņa, Latvijas Olimpiskās vienības klīniskās un veselības, sporta psiholoģe.
Tikmēr treneriem jāspēj apvienot disciplīna ar atbalstu. “Labs treneris redz bērnu kā cilvēku, ne tikai kā spēlētāju,” saka Asnate Fomina. Viņa norāda, ka treneriem īpaši jaunā vecumā būtu jāuztur sports kā prieks un spēle: “Līdz 14–15 gadiem svarīgākais ir process un izaugsme, nevis uzvaras. Tikai vēlāk bērns pats izvēlas, cik daudz grib ieguldīt sportā. Trenerim ir jāzina savi audzēkņi, lai atrastu līdzsvaru starp prasībām un atbalstu.”
Tas ir būtiski, jo gan spiediens uz rezultātiem, gan pārlieku kritiska vide var radīt trauksmi, izdegšanu vai pat depresiju. “Vide var kalpot ar plus zīmi vai mīnusa zīmi. Ja vide ir atbalstoša, tā palīdz bērnam augt. Ja tā ir pārlieku kritiska – risks ir milzīgs,” brīdina Lapiņa.
Savukārt komandas biedriem jāmācās solidaritāte un cieņa. Ja pēc kļūdas seko atbalsts, nevis izsmiekls, bērns iemācās, ka kļūdas ir daļa no attīstības.
Tomēr abas ekspertes uzsver – ieguvumu, nodarbojoties ar sportu, ir daudz vairāk nekā risku. Basketbols un citi sporta veidi māca dzīves prasmes – sadarboties, pieņemt kritiku, pārvarēt grūtības un ticēt sev. “Sports ir lielisks treniņš dzīvei. Tas māca ne tikai kā uzvarēt, bet arī kā piecelties pēc zaudējuma,” rezumē Asnate Fomina.
Tieši tāpēc Swedbank kļuvusi par Latvijas Jaunatnes basketbola līgas ģenerālsponsoru un Latvijas jauniešu basketbola izlašu atbalstītāju. Šī partnerība veicina gan sportisko izaugsmi, gan personīgo attīstību, nodrošinot jauniešiem prasmes, kas noderēs ne tikai laukumā, bet arī dzīvē.