Bieži vien jauno sportistu ceļš sākas mazās sporta zālēs – ar pirmajiem metieniem, treniņiem kopā ar draugiem un sapņiem, kas vēl tikai dzimst. No turienes, ar neatlaidību un mīlestību pret spēli, jaunieši izaug līdz profesionālam sportam un pat valsts izlasei.
Tieši šādu ceļu piedzīvojuši četri Latvijas basketbolisti – Anrijs Miška, māsas Paula un Digna Strautmanes, kā arī jaunais talants Ričards Aizpurs. Katram no viņiem ir savs stāsts – viens nejauši nonācis basketbolā, cits sekojis māsas piemēram, vēl kādam pirmais sapnis bijis pavisam citā sporta veidā. Tomēr visus vieno viens – neatlaidība, disciplīna un ģimenes atbalsts, kas palīdzējis mazās zāles nomainīt pret pilnām arēnām.
Anrijs Miška – sudrabs Eiropā un iespēja spēlēt augstākajā līmenī
"Pirmo reizi basketbolā nonācu, pateicoties mammai – viņa mani pieteica treniņiem. Patiesībā es gribēju futbolā, kur gāja bērnudārza draugi," atceras Anrijs, basketbolists no Rūjienas, kurš 2018. gadā kopā ar U-18 izlasi izcīnīja sudrabu Eiropas čempionātā.
Kā pats stāsta, Rūjienā izvēles nebija plašas – bija iespējas trenēties basketbolā, futbolā un vieglatlētikā, bet tieši uz basketbola treniņiem viņu pieteica mamma. Basketbola spēle iepatikās, un izšķiroša bija vasara, kad Anrijs iekļuva U-16 izlasē un nonāca "Real Madrid" akadēmijā. Tur viņš saprata, ka var spēlēt augstā līmenī.
Spilgtākā atmiņa viņam joprojām ir sudrabs U-18 Eiropas čempionātā 2018. gadā: "Izslēgšanas spēles arēnā pie pilnām tribīnēm bija neaizmirstamas. Himnas brīdī skrēja skudriņas, bet pēc apbalvošanas ģimenes apskāvieni bija vēl emocionālāki," viņš stāsta.
Disciplīna ir galvenā panākumu atslēga. Bet tikpat svarīgi – izbaudīt procesu. Basketbols man devis pārliecību, ka smags darbs atmaksājas. Nebaidies riskēt un izmantot iespējas. — Anrijs Miška, basketbolists no Rūjienas
Digna Strautmane – komandas sajūta un lielie brīži izlasē
Digna basketbolā nonāca ar draugu un ģimenes iedrošinājumu. Viņa bērnībā nodarbojās ar dziedāšanu un dejošanu, bet, augot garākai par vienaudžiem, viņa vairs nevarēja dejot savā vecuma grupā. Mamma mudināja viņu atrast citu nodarbi, un draudzenes ieteikums pamēģināt basketbolu noveda viņu pie šī sporta. "Sākumā basketbols man sagādāja prieku būt kopā ar draudzenēm. Īstā pārliecība radās, kad treneris Ainārs Čukste parādīja, ka varu vairāk," viņa atceras.
Devītajā klasē Digna plānoja doties uz ASV, lai attīstītu prasmes intensīvākā vidē. ASV basketbols bija agresīvāks un prasīja lielu atdevi gan fiziski, gan mentāli. Šī pieredze palīdzēja saprast spēju robežas un apliecināja prasmi pārvarēt grūtības.
Dignas atmiņas no jauniešu basketbola laikiem saistās ar turnīriem ārzemēs: "Mēs ar komandu bijām Ungārijā, Maskavā, Lietuvā, Igaunijā. Tie bija laiki, kad visvairāk satuvinājāmies." Tomēr spilgtākais mirklis bija pirmā spēle Pasaules čempionātā Tenerifē: "Kad sāka skanēt himna un visa zāle bija pilna ar Latvijas karogiem, es vienkārši raudāju. Tu jūti, ka spēlē ne tikai par sevi, bet par visu valsti," viņa saka.
Šobrīd Digna pārstāv Polijas klubu, spēlē Eirokausā un ir arī Latvijas izlases un 3x3 valstsvienības dalībniece. Viņas motivācija – pastāvīgi augt un izaicināt sevi.
Kopumā basketbols ir padarījis Dignu gan mentāli, gan fiziski stiprāku, iemācījis pacietību, disciplīnu, laika plānošanu un komunikācijas prasmes. Viņa atzīst, ka tas ir attīstījis spēju produktīvi darboties un risināt izaicinājumus gan uz laukuma, gan ārpus tā. Basketbols arī ietekmējis skatījumu uz naudu un finanšu plānošanu, jo sports nav mūžīgs, un ikvienam sportistam ir jādomā par nākotni.
Paula Strautmane – prieks kā lielākā motivācija
Paulas ceļš basketbolā sākās nejauši – viņa bija "lielā māsa", kas pavadīja Dignu uz pirmajiem treniņiem. "Trenerīte teica, ka bez sporta tērpa nevaru trenēties. Nākamajā reizē jau biju laukumā," atceroties smej Paula.
Vēlāk karjera viņu aizveda uz ASV, kur četrus gadus Paula studēja un spēlēja basketbolu. Ne vienmēr tas bija viegli. "Otrā un trešā gada laikā man ļoti gribējās braukt prom. Bet doma pamest basketbolu man nekad nebija," atzīst Paula. Prieks par spēli ir viņas lielākais dzinulis.
Es neticu panākumiem, ja tev nepatīk process. Basketbols man devis disciplīnu un neatkarību – vērtības, ko nesu līdzi visur. — Paula Strautmane, Latvijas izlases basketboliste
Šodien Paula spēlē profesionāli un pārstāv Latvijas izlasi, kļuvusi arī par jaunajām basketbolistēm iedvesmojošu piemēru. Viņa kopā ar māsu izveidojusi iniciatīvu "HerTake", kas palīdz jaunajām meitenēm atrast ceļu sportā un izglītībā. Projekts ir saņēmis Latvijas Basketbola savienības atzinību un jau palīdzējis vairākām spēlētājām doties uz ārzemēm ar stipendijām. "Gribam, lai jaunās spēlētājas saņem iedrošinājumu palikt sportā, jo tas iemāca daudz vairāk nekā tikai spēli," saka Paula.
Ričards Aizpurs – ceļš no Gulbenes līdz Itālijai
Jaunākais no šī stāstu četrinieka ir Ričards. Basketbolu viņš pirmo reizi pamēģināja 10 gadu vecumā ar brāli un draugiem Gulbenē, spēlējot pie mājas groza. "Pirmajā treniņā man nesanāca – nevarēju pat normāli padriblēt. Gribēju mest mieru. Bet sāku trenēties katru dienu, un lēnām sāka sanākt," viņš atceras. Ar laiku treniņi kļuva par ikdienas disciplīnu, un jau pusaudža gados Ričards sāka apzināties, ka basketbols ir kas vairāk par hobiju.
Izšķirošais pavērsiens bija 13 gadu vecumā, kad pēc uzvaras Latvijas čempionātā viņam nācās pieņemt nopietnu lēmumu – palikt Latvijā vai doties uz akadēmiju ārzemēs. Izvēle krita par labu Itālijai, un Ričards pārcēlās uz Romu – viens pats, jaunā akadēmijā, ar mācībām citā valodā. "Pirmais gads bija ļoti grūts – itāļi nepieņēma mani kā savējo, jo nerunāju viņu valodā. Tas kļuva par motivāciju. Astoņos mēnešos iemācījos runāt itāļu valodā, un uzreiz viss mainījās," stāsta Ričards.
Viens no spilgtākajiem līdzšinējiem mirkļiem viņa karjerā bijis turnīrs Ungārijā, kur Ričards guva vidēji 48,7 punktus spēlē pret spēcīgām Eiropas komandām, ierindojoties uzreiz aiz Luka Dončiča statistikas rekorda. Tas bija brīdis, kad viņš pats sev pierādīja, ka basketbols var kļūt par dzīves ceļu.
Viņa mērķis ir skaidrs: "Es gribu tikt uz Amerikas koledžu – tā ir lielākā iespēja augt un sasniegt NBA līmeni. Bet arī, ja tas nenotiek, pasaules durvis ir vaļā." Taču neatkarīgi no tā, kur aizvedīs sportiskais ceļš, gan viņš, gan ģimene uzsver – vissvarīgākais ir cilvēks, kas šajā procesā veidojas, un iekšējais spēks, ko iedod disciplīna, darbs un atbalsts.
Basketbols viņam devis ne tikai sportiskās prasmes, bet arī patstāvību, spēju pielāgoties, komunikācijas prasmes un disciplīnu. Ričards pats atzīst, ka zaudējumus cenšas uztvert kā mācību, nevis kā neveiksmi, un jaunākajiem spēlētājiem iesaka vienmēr domāt pozitīvi un meklēt, ko var izdarīt labāk.
Bez ģimenes atbalsta tas nebūtu iespējams. Ir brīži, kad gribas padoties, bet, ja tev blakus ir cilvēki, kas tic un mīl, tu ej tālāk. — Ričards Aizpurs, jaunais basketbolists no Gulbenes
Četri stāsti – viena mīlestība pret basketbolu
No Gulbenes līdz Romai, no Ogres līdz Tenerifei – četri dažādi stāsti pierāda, ka panākumus nes ne tikai talants, bet arī ticība sev, neatlaidība un ģimenes spēks.
Mazās sporta zāles bija sākums. Lielās arēnas – mērķis. Taču visos posmos kopīgs paliek viens – basketbols kā dzīvesveids, kas audzina raksturu, disciplīnu un parāda, ka ar darbu un mīlestību pret spēli iespējams sasniegt vairāk, nekā pats esi spējis iedomāties. Tieši tāpēc "Swedbank" kļuvusi par Latvijas Jaunatnes basketbola līgas ģenerālsponsoru, kā arī Latvijas jauniešu basketbola izlašu atbalstītāju. Šī partnerība iezīmē jaunu posmu Latvijas jaunatnes sporta attīstībā, akcentējot gan sportiskās izaugsmes, gan personīgās attīstības nozīmi.
