Māja

Vai zaļais dzīvesveids ir pārejoša mode?

Zaļās idejas aizvien aktīvāk ielaužas mūsu ikdienā.

Klimata pārmaiņu problemātika aizņem arvien lielāku mediju telpu, cilvēku, kas šķiro atkritumus un atsakās no plastmasas iepakojumiem, kļūst aizvien vairāk un runā aizvien skaļāk. Tas viss rada sajūtu, ka zaļās idejas kļūst par sava veida modes lietu un drīzumā tām sekos lielākā daļa sabiedrības, bet vai šī sajūta nav mānīga?

Zaļā mode izplatīsies, un politiķi tam palīdzēs

Sociālantropologs Roberts Ķīlis uzskata, ka zaļā mode, visticamāk, ies plašumā: “Šobrīd ir ļoti spēcīgs informatīvais fons – par zviedru meiteni, kas uzstājas ANO un  tiekas ar valstu līderiem raksta visi, deg Amazones un Sibīrijas meži, kūst ledāji un pludmalēs atrod vaļus, kas pārēdušies plastmasas maisiņus. No šīs tēmas nav iespējams izvairīties, tāpēc par to nākas domāt. Vienlaikus zaļā dzīvesveida popularizētājus nereti uztver kā dīvaiņus, tiem tiek piekarinātas dažādas birkas. Cilvēks var mainīt savus ieradumus ārēju vai iekšēju faktoru ietekmē – es mainos tāpēc, ka sabiedrība no manis to pieprasa, vai arī tāpēc, ka es pats jūtu iekšēju nepieciešamību mainīties. Iekšējais pieprasījums lielākajai daļai, visticamāk, nebūs balstīts uz ideoloģiju, bet gan uz vienkāršu pareizi vai nepareizi līmeni. Nolaist ūdeni ir pareizi, aizgriezt krānu, kamēr ūdens tek, ir pareizi, mēslot ir nepareizi – cilvēks šo pareizi pieņem kā normu savai publiskajai uzvedībai. Otra lieta – praktiska nepieciešamība. Es pats sāku šķirot atkritumus 1987. gadā, kad dzīvoju Kembridžā. Tur vienkārši nebija izvēles, tāpēc, kad atgriezos Latvijā, turpināju to darīt, jo tā bija dabiskā izvēle. Agri vai vēlu mēs arī šeit līdz tam nonāksim.” R. Ķīlis uzskata − lai arī šobrīd zaļā mode nav masu kustība, tā par tādu kļūs un lielu lomu spēlēs politiķi. “Viņiem ir vajadzīgas jaunas idejas un jaunas tēmas. Sajūtot, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc zaļā piedāvājuma, tas kļūs par ikdienas debašu tēmu, līdz ar to arī par tēmu visai sabiedrībai.”

Zaļi ir stilīgi

Vides aktīviste Mairita Luse piekrīt, ka zaļais dzīvesveids Latvijā ir kļuvis stilīgs: “Skatos, kā “Narvesen” aicina pircējus izmantot vairākreiz lietojamās krūzītes un cik bieži reklāmās parādās vārdi “zaļš” un “dabīgs”. No vienas puses, par to ļoti priecājos. Beziepakojuma aktīvistu vidū jau kādu laiku klīst teiciens, ka mums nevajag pāris perfektu cilvēku, bet gan miljonus, kas vienkārši cenšas būt zaļāki. Par lielāko pozitīvo iznākumu no šādas masu iesaistīšanās uzskatu to, ka dzīvot zaļi kļūst vieglāk, jo uzņēmumi pielāgojas patērētāju prasībām. Es nevēlos, lai cilvēkiem visu laiku būtu jālauza galva par to, kas ir vai nav zaļi. Pasaulē ir arī tik daudz citu priecīgāku lietu, par ko var domāt un interesēties. Ideālajā gadījumā mums nevajadzētu būt grūti atrast kurpes, kas kalpos daudzus gadus, godīgās tirdzniecības šokolādi vai rīsus bez iepakojuma. Videi draudzīgām iespējām vajadzētu būt ērti pieejamām visiem neatkarīgi no dzīvesvietas un ienākumu līmeņa. Šobrīd cilvēku lielā interese ir panākusi kaut vai to, ka pat lielie ražotāji dodas pie beziepakojumu veikaliem un jautā, vai šajos veikalos varētu tirgot viņu produkciju.”

Vienkāršota uztvere?

Luse uzsver, ka negatīvais aspekts šādam modīgumam ir tas, ka ilgtspējas tēmas ir sarežģītākas, nekā sākumā var šķist: “Vai labāk pirkt pienu bez iepakojuma, ekoloģisko pienu vai arī importētu vegāno pienu? Varbūt taisīt vegāno pienu mājās, bet kā lai tam atrod laiku? Daļa cilvēku mēģina dzīvot zaļi nevis tāpēc, lai palīdzētu dabai, bet gan tāpēc, lai varētu justies kā labi cilvēki. Brīdī, kad parādās sarežģītas atbildes un neskaidrība, vai arī tad, kad šie cilvēki izdzird, ka būtu jādara vēl kaut kas vai ka kādai viņu iemīļotai darbībai ir negatīvas sekas (lētie lidojumi, es skatos uz jums), zaļais dzīvesveids zaudē savu pievilcību. Es varētu noskaitīt vismaz 10 mazas lietas, ko es šodien būtu varējusi darīt labāk. Apzinos, kuros brīžos pati tīri cilvēcīgi noslinkoju vai nesaplānoju savu dienu, kurā brīdī ļaujos kaprīzēm, kas ir pilnīgi normāli, un kuros brīžos tā ir sistēma, kura man sarežģī labo izvēļu izdarīšanu.

Vēl smagāk ir tas, ka bieži vienkāršotas izvēles piedāvā skaļas reklāmas. Sociālajos tīklos man bieži parādās sponsorētie posti par tetrapakām un to zaļumu. Ātro apģērbu uzņēmumi piedāvā iespēju nodot vecās drēbes pārstrādei un tādējādi saņemt atlaidi jauna apģērba iegādei. Pietiek cilvēkam pāris reižu uzķerties uz šādiem puszaļiem paziņojumiem, lai zaudētu ticību visiem zaļajiem centieniem.  Šādi gadījumi liek cilvēkiem sajusties vēl bezspēcīgākiem: “Visi viņi to vien dara, kā tukši muld. Mēs tik un tā nevaram neko ietekmēt.” Mēģinot atspēkot šādas frāzes, jūtos neveikli, jo ļoti labi saprotu, no kurienes nāk šī neticība un sāpes. Reizēm ir vieglāk nolaist rokas nekā turpināt cīnīties ar vējdzirnavām.

Teikšu, ka esmu noskaņota pozitīvi. Zaļais dzīvesveids nav vienkārši mode. Tā ir ļoti cilvēcīga vēlme nedarīt pāri planētai un citiem cilvēkiem ar savām ikdienišķajām darbībām. Kopīgi varam padarīt gan zaļos ieradumus, gan arī zaļos produktus par normu. Cerams, ka nākotnē zaļais dzīvesveids būs tāda norma, ka mēs to pat nedēvēsim par zaļo, bet gan par normālo dzīvesveidu.”

Nevis stils, bet izdzīvošana

Biedrības “Pēdas LV” priekšsēdētāja Vita Jaunzeme, kura jau daudzus gadus rīko Latvijas sakopšanas talkas, uzsver, ka zaļais visā pasaulē kļūst stilīgs: “Tas ir cilvēces kā sugas izdzīvošanas aspekts, pat ja daudzi vēl to nav aptvēruši. Instinktīvi arvien vairāk sākam apjēgt, ka esam izdarījuši kaut ko nepareizi un tas viss var nelāgi beigties. Tāpēc stils kā pirmais solis uz pareizu rīcību ir ļoti, pat ļoti laba lieta.

Tomēr kā jebko, kas kļūst par stilu, arī stilīgo zaļo lietu noteikti paķers apsviedīgi tirgoņi un sāks tirgot kā preci, kas agrāk vai vēlāk beigsies ar tās kā idejas degradāciju. Lai tas nenotiktu, ir jāiet dziļumā un jānonāk līdz aptveršanas kodolam, un stils jāpārvērš par ikdienu bez konkrēta stila. Piemēram, būt veselam ir stils, bet tas taču nav stils – tas ir izdzīvošanas un kvalitatīvas dzīves nosacījums, vai ne?”

Vai zaļās idejas dzīvo burbulī?

Diskusijas par šo tēmu izraisījušās arī Facebook domubiedru grupā “Tērējam gudri”. Viena no grupas dalībniecēm Dzintra uzsver, ka ārpus sociālo tīklu burbuļiem realitāte ir pavisam cita: “Lasot Zero waste grupas diskusijas un līdzīgas lapas, šķiet − o, forši, tomēr ir pārsteidzoši daudz cilvēku, kas cenšas samazināt aiz sevis atstāto atkritumu daudzumu, bet, paskatoties ārpus šī burbuļa, stāvot pie kases veikalā un redzot, ko cilvēki pērk, atverot atkritumu konteineru un ieraugot, kā tik tur nav, redzot cilvēku paradumus darbavietā, piemēram, kas tiek ēsts pusdienās, arī līdzcilvēku un draugu paradumus, saproti, kāda tomēr ir realitāte un cik ļoti daudziem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, ko, cik un kā lietot, un cik ļoti daudz apkārt ir tādu cilvēku, kuri pat nav dzirdējuši tādus vārdus kā auduma maisiņš vai vairākreiz lietojams trauks. Viņu informācijas laukā neparādās nekas no tādām lietām. Tas ir tāpat kā ar uzturu, kas citam šķiet pašsaprotams, kādam citam atkal ir pirmā dzirdēšana, teiksim, veikala jogurti ar piedevām, kuros pusi no tilpuma aizņem cukurs, man šķiet kā aizvēsturē, un manā burbulī tādus neviens vairs nelieto, bet citam tā ir normāla vakariņu sastāvdaļa, un viņam pat nav ienācis prātā, ka nevajadzētu ēst karotēm tīra cukura.” Optimistiskāk noskaņota ir Elīna: “Tendence plešas plašumā. Vismaz man tuvajā ļaužu lokā. Pati sev atzīstu, ka šobrīd neesmu gatava 100% zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveidam, bet, cik varu, tik daru, lai samazinātu savu saražoto atkritumu daudzumu, vismaz daļu no tā šķirotu, izvēlētos videi draudzīgāku pārvietošanos utt. Retu reizi draugu lokā izmetot kādu ideju par to, kā varētu dot savu artavu šajā jomā, saskaros ar atbalstu un pozitīvu attieksmi. Daži mani ierosinājumu atsevišķās kompānijās jau ieguvuši tradīcijas statusu.”