Nauda

Mūsu priekšstati un pieņēmumi par naudu - cik patiesi tie ir?

Ir daudz dažādu sakāmvārdu un teicienu par naudu, kas iesakņojušies mūsu apziņā. Vai tie ir pamatoti un ļauj mums ar naudu veidot tās draudzīgākās attiecības?

Iepazīsimies, mani sauc Ieva, un manas attiecības ar naudu nav tās pašas labākās. Es ļauju tai dzīvot savu dzīvi, tā varētu teikt. Vai tai vajag pārmest, ja tā iet, kur pati vēlas? Taču pirms kāda laika nolēmu, ka jāņem groži savās rokās un jāsāk saprast, kas tā nauda vispār tāda ir, kā tā rodas un kā to labāk vajadzētu tērēt.

Jau kādu laiku aktīvi lasu Swedbank Facebook grupas “Tērējam gudri diskusijas, tajās iesaistos, un arī pati dalos dažādos trikos un knifos, kā esmu iemācījusies naudu ietaupīt ikdienišķās situācijās.

Taču bieži esmu pamanījusi un piefiksējusi - dažādi ģimenē iemācīti vai sabiedrībā dzirdēti pieņēmumi mums traucē ar naudu izveidot tās veselīgākās attiecības.

Tādēļ šajā pašā Facebook grupā uzdevu jautājumu - kuri pieņēmumi par naudu ir izplatītākie? Topa augšgalā bija:

  • “nauda kokos neaug”,
  • “ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi”,
  • “Jaungadā makā jāliek zvīņas”,
  • “prasīt, cik otrs pelna, ir nepieklājīgi” un
  • “naudai patīk, ka to pačubina (pārskaita)”.

Kā īsti ir - no kurienes radušies šie pieņēmumi, cik tie patiesi un vai tie palīdz mūsu attiecībām ar naudu? Tikos ar finanšu antropologu Andri Šuvajevu, lai šos jautājumus pārrunātu, un, lūk, šeit 3 galvenās atziņas, ko paņēmu no šīs sarunas. Labprāt tajās dalos arī ar tevi!

Izrādās, nauda patiešām aug kokos

Daudzās mājās atrodams kāds naudas koks - telpaugs, kuram diemžēl nav nekādas saistības ar to, cik tā saimniekam makā naudas. Teiciens “nauda kokos neaug” ir plaši izplatīts, lai sabiedrībai vai indivīdam norādītu - naudas ir tik, cik ir. Sabiedrībai - lai politiķi attaisnotu to, kādēļ mediķiem vai skolotājiem nav iespējams piešķirt lielāku atalgojumu, bet mājās - lai bērnam norādītu, ka jaunākai spēļu konsolei vai telefonam ģimenes budžetā līdzekļi neatrodas. Mums tiek mācīts un stāstīts, ka nauda ir fiziska, limitēta un ierobežotā daudzumā, kas patiesībā nemaz nav taisnība.

Par to, kas ir monetārā politika un kā tā veidojas, Andris Šuvajevs stāsta LU Open Minded kursā “Finanšu antropoloģija. Lekcijas par naudas nozīmi”, ko pavisam noteikti katram būtu vērtīgi noklausīties. Taču galvenais, ko no šī vajag paņemt un apzināties - nauda ir veids, kā rēķināt un piefiksēt kādas darbības. Nauda ir kā kilometri vai kilogrami, tiem nav limita.

“Teikt, ka, piemēram, valsts budžetā nav naudas ir tikpat absurdi kā teikt, ka mums nav pietiekami daudz kilogramu, lai nosvērtu šo ķirbi”, norāda Andris. Nauda ir likums, nevis zelta gabali, kas glabājas bankā.

Izpratne, ka nauda nav limitēta un ierobežota, manuprāt, varētu palīdzēt arī sabiedrībā mazināt skaudību. Nauda ir sarežģīts un arī emocionāls temats, jo tieši vai netieši norāda indivīda vērtību vai vietu sabiedrībā. Taču patiesībā - ja esam nolēmuši tiekties pēc apmaksātākas pozīcijas darba vietā vai uzsākt savu biznesu, nav tā, ka automātiski mēs kādam citam šo naudu neatgriezeniski atņemam. Līdzīgi kā basketbola spēlē - ja viena komanda iemetīs grozu, vai tas nozīmē, ka otrai komandai uzreiz punktu kļūs mazāk? Nav tādas lietas kā ierobežotu resursu - punktu basketbolā vai naudas sabiedrībā.

tad īsti ir - labāk raudāt Mersedesā vai tramvajā?

Skaidru atbildi uz šo jautājumu nesaņēmu, tikai virkni citu tematu, par ko pašai padomāt. Vai, redzot pārticīgus cilvēkus, man pašai personīgi ir svarīgi zināt, kādā veidā šī nauda iegūta? Kas ir godīgi vai negodīgi nopelnīta nauda? Vai tiešām “nauda nesmird” un mērķis vienmēr attaisno līdzekļus? Šie ir morāli jautājumi, kur nav skaidras atbildes, un katram atbilde var būt sava, galvenais būt godīgam pašam pret sevi.

Facebook grupā kāda dalībniece padalījās ar savu novērojumu par to, ka dažādās pasakās, kas tiek priekšā lasītas bērniem, tiek iekodēts - nabagais biežāk ir labestīgs, jauks, dzīves apbižots, taču bagātais - ļauns, neiejūtīgs, egoistisks un savtīgs.

Veidojas ļoti konkrēts labā un ļaunā attēlojums, kas, pēc manām domām, bērnam veido ļoti sagrozītu izpratni.

Andris Šuvajevs dalās savos novērojumos: “Mēs skatāmies uz bagāto šķiru ar nicinājumu, taču mēs esam tikpat nicinoši arī pret nabadzīgo šķiru, sakot, ka viņi paši ir vainīgi pie šīs situācijas. Viņi nestrādājot pietiekami smagi vai paši vēloties dzīvot uz pabalstiem.”

Mūsu sabiedrība ir ļoti nevienlīdzīga, tādēļ mēs patiešām nevaram spriest par to, kā ir būt vienā vai otrā pozīcijā. Taču būtu nepieciešams pieņemt un saprast, ka naudu var nopelnīt godīgā ceļā, tas ir smagā darba, veiksmes un, jā, reizēm arī veiksmīgu kontaktu rezultāts.

“Manuprāt, sāk notikt tāda kā transformācija - mēs sākam pārdomāt, kam tad īsti mēs to nopelnīto naudu vēlamies tērēt,” dalās Andris.

Ja kādreiz tiešām Mersedess vai kažoks bija kā statusa rādītājs, taču tagad nav viennozīmīgas atbildes par to. Ir tik daudz tiešām pārticīgu cilvēku, kuri brauc ar vidusmēra mašīnu, ģērbjas absolūti parasti, taču savu naudu velta pavisam citām lietām, kas visbiežāk nemaz nav lietas. Atbilde uz jautājumu, kur tad ir labāk raudāt, ir dziļi personīga - varbūt tiešām labāk raudāt ir tramvajā, kurš aizved uz mūsu mājokli, ko nesen esam iegādājušies un iekārtojuši pēc savas sirds patikas.

Nauda kā temats, par ko vajag runāt

Nauda joprojām ir viens no tabu tematiem sabiedrībā - bet tā nav tikai mums, Latvijas iedzīvotājiem. Sarunas par naudu mēdz izpalikt, paslaucītas zem paklāja vai vienkārši ignorētas, jo “nav taču patīkamas”. Visbiežāk netiek runāts par naudu, jo ir bailes no nosodījuma.

Nosodīt var par to, ka pārāk maz pelni, pārāk maz uzkrāj, pārāk daudz tērē vienai vai citai lietai, lai gan - arī šajā jautājumā nemaz nav tāda viena pareizā risinājuma, jo tas ir ārkārtīgi subjektīvi.

Īpaši nepatīkamas ir sarunas par parādsaistībām, kas cilvēkos bieži vien rada kauna sajūtu. “Parāds patiešām nav brālis”, taču reizēm tas taču ir tik ļoti nepieciešams, piemēram, lai iegūtu augstāko izglītību un nākotnē varētu pelnīt vairāk, vai ne tā?

“Mums vajag runāt par naudu! Iespējams, nauda ir viens no tiem veidiem, kas mums ļautu sākt runāt arī par citām neērtām un nepatīkamām tēmām - tāpēc, ka nauda ir kas tāds, ar ko mēs visi varam identificēties. Tas būtu demokrātiskas sabiedrības priešnoteikums,” atzīst Andris.

Runāt par naudu - tas ir vienīgais veids, kā mēs kā sabiedrība varam nokļūt materiāli labvēlīgākā un labklājīgākā pozīcijā.

Sarunas par naudu bieži vien balstās negatīvā pieredzē - kamēr tā būs, tikmēr mēs saskarsimies ar izaicinājumu runāt par naudu arī ar pašiem tuvākajiem. Ja mēs spētu runāt par naudu nevis problēmas līmenī, bet iespēju līmenī - kur un kam mēs izvēlamies šo naudu tērēt - sarunas var sākt virzīties pozitīvākā un veselīgākā gultnē.

Tādēļ viena lieta, ko novēlu gan sev, gan tev - ja kāds tuvinieks ar tevi uzsāk sarunas par naudu, centies būt saprotošs, iejūtīgs un nekādā gadījumā neveic savus spriedumus un nenosodi otru cilvēku.

Ļoti iespējams, ir savs racionāls izskaidrojums tādai rīcībai, un  jāatceras - mūsu attieksme pret naudu un pārticību ir ļoti individuāla. Arī digitālajā vidē - Swedbank izveidotajā Facebook grupā “Tērējam gudri” aicinu dalīties ar viedokļiem, pieredzēm bez mērķa pierādīt savu taisnību, jo tā taču katram ir sava. Bet par naudu runāt vajag - mums tikai jāiemācās to darīt cieņpilni un iejūtīgi.

Aptauja

Vai kādreiz ir gadījies aizmirst laicīgi iegādāties vai atjaunot OCTA polisi?

Jaunākie raksti

Saistītais kalkulators

Swedbank Biznesam raksti