Šajā raidieraksta sērijā Raimonds Miltiņš un Rolands Zeltiņš uz sarunu aicinājuši Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Ģirtu Krūmiņu, lai pārrunātu aktualitātes un izaicinājumus lauksaimniecības jomā.
Kuras atbalsta programmas sasniedz mērķi vislabāk?
Ja raugāmies subsīdijas un platību maksājumus, tad tie savu mērķi sasniedz labi. Mums nav tik daudz maksājumu, kā citās valstīs, bet rūpējamies par visām nozarēm, kas mums svarīgas. Platību maksājumu nauda aizvien vairāk aiziet ražojoša lauksaimnieka, kurš strādāt pēc Zaļā kursa principiem, kabatās. Investīciju jomā populārākā programma ir investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos un mūsu saimniecības ar šī atbalsta palīdzību ir labi attīstījušās. Arī atbalsts ģimenes saimniecībām mazo biznesu uzsākšanai bijis pietiekami liels un veiksmīgs, lai šie cilvēki varētu uzsākt savu uzņēmējdarbību un audzējot, piemēram, dārzeņus vai stādus, kā uzņēmēji nodrošinātu ar ienākumiem savu ģimeni.
Ņemot vērā Eiropas ekonomikas attīstības tendences – ja jau rīt lauksaimniecības nozarei atņemtu visas subsīdijas – kas pamainītos? Piemēram, piensaimniecības, graudu nozarē, darbaspēka pieejamībā?
Tā nudien būtu interesanta situācija. Situācija šobrīd ir tāda, ka Latvija saražo graudus un pienu vairāk nekā nepieciešams pašu patēriņam. Arī ar gaļu spējam nodrošināt paši sevi, turpretī dārzeņu mums pietrūkst. Kopumā šādā situācijā Baltijas valstu un Polijas zemnieki būtu spēcīgāki par vecās Eiropas zemniekiem. Tomēr te būtu jāņem vērā arī uzkrātais kapitāls, parādsaistības un citi svarīgi faktori. Jāvērtē un jāskatās arī tas, kā spējam pārdot produktus pasaules tirgos. Un jāteic, ka Latvijā sadarboties protam visai slikti.
Tāpat jāņem vērā, ka bez subsīdijām apstātos arī investīcijas, kas bioloģiskās lauksaimniecības nozarei liktu saskarties ar nepieredzēti lieliem izaicinājumiem. Nemainoties iepirkuma cenai, atsevišķām nozarēm pastāvēt būtu gandrīz neiespējami – kā, piemēram, pienam, gaļai.
Kuras valstis no subsīdiju atņemšanas ciestu vairāk?
Lielākās subsīdijas ir salīdzinoši mazām valstīm – piemēram, Kiprai, Maltai. Vai tās ciestu visvairāk – nav zināms, jo lielu īpatsvaru no izaudzētā šīs valstis realizē vietējā tirgū. Lielākās cietējas būtu vecās Eiropas valstis, kas pie subsīdijām gluži vienkārši ļoti pieradušas. Jāteic, ka šajā jautājuma svarīgi ir arī tas, cik liels ir subsīdiju īpatsvars konkrētā produktā. Subsīdijas tomēr pēc būtības ir nauda, ko lauksaimnieki novirza investīcijām un kas viņiem sniedz lielu atspērienu attīstībai.
Jaunākajā Swedbank raidieraksta sērijā ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Ģirtu Krūmiņu vēl uzzināsiet:
- Vai mēs konsultējamies, sadarbojamies ar kaimiņvalstu lauksaimniecības iestādēm subsīdiju jautājumos?
- Kāds ir Zemkopības ministrijas redzējums par Riska fonda izveidi neapdrošināmo dabas stihiju nodarīto postījumu segšanai?
- Kas gaidāms Zaļā kursa attīstībā un vai Latvija nav bijusi pārāk centīga tā prasību izpildē?
- Ar kādu Eiropas fondu atbalstu lauksaimnieki var rēķināties tuvā nākotnē? Vai atbalsts lauku saimniecību modernizācijai vēl būs pieejams?
