“Vārds “bizness” man nepatīk,” jau sarunas sākumā saka Matīss Nīmanis, viens no zīmola “Autine Tools” radītājiem. Parunājoties ar viņu ilgāk, saproti, ka Matīsam tā ir vesela filozofija – darīt to, kas patīk un izbaudīt dzīvi, necenšoties par varītēm attīstīt savu uzņēmumu arvien lielāku un lielāku. Un varbūt tieši tā ir “Autine” veiksmes recepte.
Sarežģītā vienkāršība
Matīsa un viņa brāļa Jāņa Nīmaņa veikums ir viens no mazajiem latviešu veiksmes stāstiem. Brāļi pirms nepilniem desmit gadiem nopietni pievērsās kalēja arodam un īsā laikā kļuva par visā pasaulē atzītiem meistariem. Viņu zīmola “Autine Tools” ražotos nažus un cirvjus labprāt pērk gan Austrālijā, gan Amerikā, nerunājot nemaz par tuvākām zemēm. Lielā mērā tieši Nīmaņu iespaidā Latvijā parādījās arī citi labi kalēji, kas pirms kādiem 15 gadiem būtu kaut kas teju vai neiedomājams – gadu tūkstošu mijā kalēja profesija likās izzūdoša un nevienam vairs nevajadzīga. Taču izrādījās, ka kvalitatīvi naži un cirvji ir vajadzīgi arī 21. gadsimtā…
Ceļu uz lielo pasauli Nīmaņi sāka ar cirvju kalšanu, jo, lai cik tas izklausītos dīvaini, mūsdienās labi cirvji ir diezgan liels retums.
Vēlāk pievērsās arī nažiem, kaut gan šajā sfērā konkurence pasaulē ir lielāka un netrūkst ražotāju ar atpazīstamiem vārdiem. Piemēram, par somu dunčiem būs dzirdējuši visi, taču pat latviešu nažiem – vien retais…
“Mūsu priekšrocība ir tā, ka, atšķirībā, teiksim, no somiem, mums nav savu nažu ražošanas tradīciju. Mēs varam atļauties improvizēt un iedvesmoties no citiem, piemēram, no japāņiem. Japāņiem raksturīgs lakonisks dizains, taču naži ir ļoti funkcionāli, līdzīgi ir arī skandināviem. Un arī “Autine” instrumenti ir līdzīgi. Man priekšmets šķiet skaists tad, ja es redzu, ka līnija ir precīza un atrodas tur, kur tai jābūt. Nazis var būt vienkāršs, taču tam var būt viena nianse, kas to padara interesantu. Ja izdodas visu labi salikt kopā, ir ļoti laba sajūta,” savu panākumu recepti skaidro Matīss Nīmanis. Un piebilst: “Mums ir ļoti svarīgi, lai lietai būtu funkcija. Ja funkcijas nav, lieta ir bezjēdzīga. Dabā taču visam ir sava funkcija. Pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kas strādā tā, kā mēs. Vēl mazāk ir to, kurus varētu saukt par autoriem.”
Domubiedri kā sadarbības partneri
“Autine” produktiem ir pasūtītāji visās pasaules malās, un interesants ir veids, kā kalēji veido ar tiem attiecības. Uzņēmumam ir pāris izplatītāju tālās zemēs, piemēram, Austrālijā, taču te nedarbojas klasiskais tirdzniecības modelis, kāds ir lieliem uzņēmumiem.
“Mēs drīzāk meklējam nevis izplatītājus, bet domubiedrus, kuri ir gatavi pieņemt mūsu filozofiju. Lielus apjomus mēs nevaram nodrošināt, arī termiņi mums ir diezgan izplūduši, nekādu lielo atlaidi arī nevaram piedāvāt. Tādiem noteikumiem ir gatavi tikai tādi cilvēki, kas saprot šādu dzīvesveidu. Parasti sazināmies ar videozvanu palīdzību. Tā iepazinos ar austrālieti Šeinu Kolinsu, kuram ir veikals ar eksluzīviem produktiem – tādiem kā mūsējie. Patlaban pie mums lido daži reti cietkoka materiāli no Austrālijas, kurus iestrādāsim nažos, kas būs domāti turienes tirgum,” sava darba īpatnības apraksta Matīss Nīmanis.
Kādas četras reizes gadā “Autine” uztaisa Austrālijas tirgum nelielas preču partijas – kādus 30 priekšmetus –, ko turienes izplatītājs ievieto savā veikalā. Ja kāds vēlas, var preci nopirkt uzreiz, bet var arī pasūtīt individuāli. Tiesa, tad pircējam nāksies pagaidīt: nazi kādus trīs mēnešus, bet cirvi pat piecus. Lielākā daļa produkcijas gan nonāk nevis Austrālijā vai Eiropā, bet Amerikā – Savienotajās Valstīs un Kanādā. Turienes tirgus paņem apmēram 70 % “Autines” ražojumu.
“Nu jau termiņus esam samazinājuši, bet vienubrīd klientiem vajadzēja gaidīt pat deviņus mēnešus. Tas ir gluži kā bērnu iznēsāt,” smej Matīss. “Taču gadās arī tā, ka atnāk cilvēks un saka, ka grib nazi, un mums tieši tāds nazis tobrīd ir. Jo mēs jau dzīvojam pārāk lielā “frīstailā”, lai taisītu tikai to, kas ir pasūtīts.”
Ja darbi iet no rokas, nazi varot uztaisīt pāris dienu laikā. “Reizēm, kad jūtos slinks varu padarīt tikai kaut kādus sīkumus, taču, ja uznāk iedvesma, varu nostrādāt 16 stundas no vietas. Kaut gan man nepatīk teikt “strādāt” – es šo procesu vienkārši baudu. Un tā ir ļoti laba sajūta – skatīties, kā rokas pašas darbojas.”
Iztikt bez skriešanas
Par “frīstailu” un māksliniekiem raksturīgo brīvo režīmu Matīss neliekuļo. Un, aizbraucot pie viņa uz darbnīcu, kas atrodas lauku īpašumā Cēsu pusē, saproti, ka brāļu Nīmaņu piegājienam ir savs šarms. Sēdi uz Matīsa jaunuzbūvētā namiņa lieveņa, malko tēju, nesteidzīgi runājies ar kalējmeistaru, skaties uz plaukstošajiem kokiem, klausies putnu treļļus – un apjēdz, ka tiešām nav obligāti visus darbus darīt pa galvu, pa kaklu.
“Latvieši nez kādēļ visu laiku kaut kur skrien. Tā ir uzburta ilūzija, ka kaut kur ir jāskrien, taču uz kurieni – to bieži vien cilvēki paši īsti nezina. Skrējiens jau visiem beidzas vienādi. Bet es tā beigās negribu būt aizelsies. Labāk visu izstaigāt nesteidzoties un skatoties, kas notiek apkārt. Un tikai beigās konstatēt – o, te ir finišs,” filozofiski spriež Nīmanis.
Starp citu, nav tā, ka viņš visu laiku būtu dzīvojies tikai pa laukiem vien. Vairākus gadus Matīss pavadījis Rīgā, kur studēja medicīnu un strādāja sabiedrisko attiecību jomā. “No medicīnas paņēmu to, kas man bija vajadzīgs. Studijas man ļoti patika, četrus gadus mācījos ārstniecību. Apguvu visādas interesantas lietas par cilvēka fizioloģiju, taču pats galvenais, ko ieguvu, ir akadēmiskā izglītība, lai arī tā man nav pabeigta. Tā ļoti labi sakārto domāšanu.”
Tāpat kā brālim Jānim, arī Matīsam jau no bērna kājas ir paticis kaut ko darināt, tādēļ pievēršanās kalēja arodam notikusi visnotaļ nepiespiesti. Kad pieprasījums pēc brāļu ražojumiem pieaudzis, radusies doma par uzņēmuma paplašināšanu. Šim nolūkam Nīmaņi savulaik ņēmuši nelielu kredītu – angāra iegādei un līdzfinansējumam. Ar to tikuši galā, taču, kad radusies doma par nākamā līdzfinansējuma meklēšanu, Matīss pret to iebildis – darbam pietiekot arī ar esošo aprīkojumu un telpām, un nav vajadzības iebraukt parādos, tā uzliekot sev papildus saistības.
“Bija brīdis, kad mūsu nažus pirka ļoti labi un it kā nebija nekādu problēmu tos ražot arvien lielākā apjomā. Taču pienāk mirklis, kad tu saproti – tas, ko tu izlaid no savas darbnīcas, vairs īsti nav tavējais. Tu vairs nespēj kontrolēt kvalitāti. Ar Ķīnu konkurēt mēs tāpat nespējam, toties varam būt ekskluzīvi ar savu radošumu un izdomu,” savu nostāju skaidro Matīss.
“Man vienkārši patīk tas, ko es daru”
Domājot par paplašināšanos, problēmas, kā jau daudzviet Latvijā, radījis arī darbinieku trūkums. Caur “Autine” gadu gaitā ir izgājis krietns bariņš amatnieku un mācekļu, taču darba rezultāts brāļiem Nīmaņiem diezgan reti sagādājis gandarījumu. Patlaban gan “Autine” strādājot māceklis, no kura varētu iznākt lietaskoks, tomēr vairāk bijis vilšanās reižu. Vislielākā problēma, pēc Matīsa domām, ir cilvēku motivācijas trūkums: “Ja par mācekli nāk pieteikties cilvēks, kuram vēl nav 30, man jau uzreiz rodas šaubas par viņa kapacitāti. Jo jaunieši bieži vien nav spējīgi uzņemties atbildību. Viņi pat nesaprot, kas tā tāda ir! Jaunajiem cilvēkiem pietrūkst motivācijas, kādēļ viņi kaut ko dara. Bet, ja tev nav motivācijas, tad neko paliekošu nepaveiksi. Mana motivācija ir ļoti vienkārša – man vienkārši patīk tas, ko es daru. Tāpat ir arī brālim.”
Nīmaņi ir brīvmākslinieki, kuriem rāmjos ir šauri, – un droši vien tādēļ viņiem tik labi padodas tas, ko viņi dara. To atzīst arī pats Matīss: “Vislabākie ir pasūtījumi, kas dod brīvu vaļu – vajag vienkārši uztaisīt priekšmetu konkrētai funkcijai, taču viss pārējais paliek manā ziņā. Tad bieži vien aizeju pastaigāties uz mežu un ieraugu kaut ko interesantu – piemēram, sagriežu tāsis un ielieku topošajā nazī. Vai arī atrodu kādu interesantu kokmateriālu, kas tad turpina dzīvi citā formā.
Tā ir forša sajūta, ka tev ir dota iespēja paspēlēties ar materiāliem, radīt kaut ko un pēc tam palaist tālāk.
Vai nav žēl izgatavoto priekšmetu atdot citiem? Nē, jo man priekšmeti apnīk. Kad esmu to izgatavojis, man tas zaudē aktualitāti. Drīzāk es domāju, kā nākamo varētu uztaisīt vēl labāk.”
Lielu paldies par palīdzību ģimenes uzņēmuma uzturēšanā Matīss saka māsai, kura rūpīgi kārto visas “Autine” papīru lietas. Ja nebūtu šāda labā gariņa, tad Nīmaņiem droši vien nāktos izvēlēties kādu citu darbības formu, piemēram, strādāt kā mājamatniekiem.
“Mēs varam dzīvot un strādāt tā, kā to darām, lielā mērā tādēļ, ka uz dzīvi skatāmies mazliet citādāk un nauda mums nespēlē lielu lomu. Protams, iztikai tā ir nepieciešama, taču tai nevar pakārtot visu,” – tāds ir kalēja Matīsa Nīmaņa īsais rezumē.
