No pāris gotiņām un septiņiem hektāriem zemes Grasbergu ģimenes apsaimniekotās zemnieku saimniecības “Zilūži” rocība gandrīz 26 gadu gaitā izaugusi līdz 400 lopiem, no kuriem 200 ir slaucamas govis, un 700–800 hektāriem apsaimniekošanā esošām zemes platībām. No pašu gotiņu dotā piena saimniecībā ražo biezpienu, kefīru, saldējumu un citus produktus, ko ar zīmolu “Grasbergs” Vidzemē pārdod izbraukuma tirdzniecības autoveikalos, kā arī vairākos lielveikalos un speciālos tirdzniecības punktos. Grasbergi arī audzē laukaugus, ko izmanto kā lopbarību, līdz ar to var teikt, ka viņi organizē pilnu ciklu – no zāles stiebra līdz pat produkcijai veikala plauktā.
Pleca sajūta
Grasbergi labprāt dalās pieredzē par saimniecības izaugsmi un laika gaitā gūtajām atziņām, ko apliecina arī viņu dalība “Swedbank” rīkotajās Uzņēmēju pieredzes dienās šā gada maijā: viņi tik daudz neuztraucas par to, ka iegūs paši sev konkurentus, bet gan vēlas redzēt Latvijas laukus attīstāmies kā vienotu spēku. “Uzskatu, ka zemnieku kooperācija ir ļoti svarīga, jo kopā var paveikt daudz vairāk – jo īpaši Latvija, kas ir maza valstiņa,” saka saimniecības vadītājs Valts Grasbergs. “Lai Latvija kļūtu par nopietnu spēlētāju plašākā tirgū, ir jāspēj saražot tik daudz, lai varētu teikt – redziet, mēs izslaucam tik un tik tonnas, rēķinieties ar mums un samaksājiet atbilstošu cenu!” Saimniekošana pēc viensētas principa, kurā katrs ir par sevi, iegriež gan pašam šādi noskaņotam saimniekotājam, gan Latvijai kopumā. Domājot plašāk, ārpus savas saimniecības robežām, iespējams panākt, ka veiksmīgi darbojas arī kaimiņa saimniecība un vēl daudzas citas, un tas nāk par labu Latvijas ekonomikai kopumā.
Paši Grasbergi gan šajā ziņā sadūrušies ar vēsu attieksmi: kad savulaik vēlējušies audzēt ķiplokus, citi pieredzes apmaiņā bijuši visai atturīgi – acīmredzot baidoties, ka izveidosies konkurence.
“Pleca sajūta, kā arī skats no malas ir ļoti svarīgs,” secina saimnieks. “Daloties pieredzē, vari otram palīdzēt saskatīt viņa kļūdas, bet cits savukārt man palīdzēs saskatīt manējās. Kopā varam augt ātrāk, tāpēc pieredzē dalos labprāt.”
Ģimenes saimniecība
Pašos pirmsākumos vienīgā, kas “Zilūžos” mācējusi apkopt lopus, bijusi vecmāmiņa Mudīte, stāsta Valts Grasbergs. Viņš pašlaik pārņēmis saimniecības vadību no brāļa Jāņa, kurš iesaistījies lielajā politikā. Saimniecību 90. gadu sākumā nodibinājis viņa tēvs Andris un māte Daira. “Pieredzes nebija nekādas, jo tēvs bija galdnieks, mamma – grāmatvede Valmierā,” viņš pasmaida.
“Sākumā te bija liela nekārtība, jo mūsu mājā dzīvoja vairākas ģimenes. Tagad bildēs var redzēt: zem logiem – kā izgāztuvē.” Kad īpašums bija atgūts, to pamazām sakopa. Pieauga arī lopu skaits, līdz kādā brīdī bija jāpieņem lēmums – turpināt strādāt Valmierā vai darīt tikai lauku darbus un pārcelties uz dzīvi saimniecībā. Grasbergu pāris lēmis par labu otrajam variantam.
Pamazām darbā iesaistīti arī visi trīs dēli: vispirms kā tēta palīgs piestrādājis vecākais brālis Jānis, kurš apguvis traktorista prasmes. Vēlāk nolūkā izmantot nupat pavērušos izdevību apgūt Eiropas Savienības finanšu instrumentus Jānis kļuvis arī par oficiālu “Zilūžu” saimnieku, šo statusu vēl nostiprinot ar iegūto zootehniķa izglītību. Jaunākie brāļi Valts un Andris kļuvuši par viņa palīgiem gan fermā, gan uz traktoriem. “Es gan izmetu arī nelielu loku ārpus saimniecības – gribēju būt sportists, startēju bobslejā,” atklāj Valts. “Tomēr atgriezos, jo doma par sportu bija radusies jaunības vieglprātībā. Sportojot biju arī guvis traumas, tāpēc izlēmu, ka Jelgavā mācīšos par agronomu.” Jaunākais brālis Andris mērķtiecīgi devies studēt veterinārmedicīnu un studijas pabeidzis pagājušajā gadā. Mamma atbild par grāmatvedību un finansēm, tēvs – par sagādi un ražošanu.
Saimniecībā ir arī apmēram 35 algoti darbinieki. Lai cīnītos ar darbaspēka mainību un nodarbinātu kvalitatīvākas darbarokas, jau tuvākajā nākotnē būs jādomā, kā uzlabot darba vidi, atzīst Valts Grasbergs. Iespējams, risinājums varētu būt veselu ģimeņu piesaiste, piedāvājot apstākļus, kas nemudinātu pieaugušos jau drīz meklēt darbu citur.
Ar amerikāņu metodēm
“Parasti saimniecības viesiem rādām – re, te aug lucerna, un turpat netālu ir gotiņa, kas to apēd. Izslauktais piens tiek vests 500 metrus līdz ražotnei, un jau tajā pašā dienā varam ēst no tā pagatavotu saldējumu,” saimniecības vadītājs lepojas, ka te pastāv pilns cikls. Govis audzē pēc amerikāņu metodēm, ar kurām Jānis iepazinies, aizbraucot pieredzes apmaiņā uz ASV. Piemēram, lopi netiek laisti ganībās, barību pieved klāt kūtīs, kur tie brīvi pastaigājas. Pamatojums – tad ir pārliecība, ka govis ēd tikai veselīgu, pilnvērtīgu barību. “Ja gotiņa aiziet ganībās, viņa var saēsties sazin ko, nātres vai citus brīnumus. To nav iespējams kontrolēt. Piens tad nav kvalitatīvs, un neizdodas labi piena produkti.”
Kūtīs, kurās tiek uzturēta optimāla temperatūra, govis nezaudē enerģiju, kā tas notiktu, staigājot pa ganībām. Tās arī nepārkarst, neuzpūšas un tiek pasargātas no dažādam slimībām. Kūtīs govīm ir pat speciālas masēšanās birstes, ko ganībās nevarētu izvietot.
Amerikāņu pieredzes izmantošana ļauj iegūt krietni vairāk piena: no tradicionāli audzētas, ganībās palaistas vai piesietas govs gadā var izslaukt 6–7 tonnas, bet ar amerikāņu paņēmieniem – 15–16. “ASV piena lopkopībā mums ir tālu priekšā,” atzīst zemnieks.
Paši ražo, paši tirgo
Ap to laiku, kad Valts pabeidzis studijas, radusies doma, ka no pašu iegūtā piena saražotos produktus – pienu, krējumu, biezpienu, jogurtu, mīksto sieru, saldējumu – pašiem vajadzētu arī tirgot. Saņemti ieteikumi to uzticēt piegādes speciālistiem, tomēr gribējies visu procesu kontrolēt pašiem. Nav bijis pārliecības, ka citi produkciju izvadās un glabās atbilstoši visām pārtikas aprites prasībām – noteiktā temperatūrā utt. Kuram gan nav gadījies veikalā vai degvielas uzpildes stacijā nopirkt saldējumu, kurā ēdot jūtams “sniegs” – tas nozīmē, ka kādā aprites posmā produkts atkusis un pēc tam no jauna sasalis. Grasbergiem nav gribējies, lai kāds tā viltos viņu ražojumu kvalitātē.
“Kad sākām tirdzniecību, mums bija viens busiņš, ar kuru apbraukājām noteiktas vietas, kurās mūs jau gaidīja pircēji. Lēnām veidojām un paplašinājām klientu loku. Teorētiski tā bija piegāde mājās, bet, ja kāds garāmgājējs arī vēlējās kaut ko iegādāties, neatteicām.”
Tagad šādi tirdzniecības punkti klāj jau visu Vidzemi, ieskaitot Rīgu. Apbraukāt visus – tas ir pamatīgs darbiņš, un arī izveidot šādu tīklu bija nopietns pārbaudījums.
Pašlaik gan šī tirdzniecības forma sastapusies ar grūtībām: viens no piegādes busiņiem bijis apturēts par tirdzniecību neatļautā vietā, bet iegādāties tirdzniecības atļaujas katrai pieturai nav iespējams – to ir ļoti, ļoti daudz.
“Tagad domājam, ko darīt. It kā ir spiediens iet veikalu virzienā. Dažos mēs jau esam – “Sky”, “Stockmann”, “Rimi Klētī”. Lielajos tīklos līdz šim mūsu produkcija nav bijusi nopērkama, bet laikam nāksies to darīt, jo ielu tirdzniecību cenšas izskaust. Mēs gan nesam īsti ielu tirgotāji, līdz ar to ar savu darbošanās veidu neatbilstam nevienam likuma pantam,” spriež Valts, gan nezaudējot optimismu – gan jau šo lietu izdosies sakārtot, jo ne tādas grūtības vien jau bijušas un veiksmīgi pārvarētas.
Tuvoties “zaļai” saimniekošanai
Vēl viens izaicinājums – ražošanas intensitātes samazināšana. “Vienubrīd gājām uz maksimāliem izslaukumiem, šajā ziņā pat bijām Latvijas topos. Vēlāk sapratām, ka pārtikas produktu pārprodukcijas apstākļos pasaulē radusies tendence iet uz dabisko. Uz bioloģisko ražošanu, nevis maksimāli izspiesto,” atzīst Valts Grasbergs.
“Arī mēs govis vairs neslaucam trīsreiz dienā, bet vairs tikai divas reizes. Agrāk izslaukums bija virs 12 tonnām gadā, bet nu jau tas noslīdējis zem 11, jo vairāk domājam par lopu veselību un ilgmūžību.”
Uzlabojumi ir jūtami: agrāk teju vai katru otro nakti bijis jādodas uz fermu, jo kādai govij bija noticis kas slikts, turpretī tagad šādi starpgadījumi notiek varbūt vien reizi mēnesī. Gan pašiem vieglāk, gan arī pārtikas produktu patērētājiem patīkamāka ideja, ka piens iegūts dabiskāk.
Vai “Zilūžos” nav domas arvien vairāk tuvoties bioloģiskajai lauksaimniecībai? “Jau tagad esam pieteikuši pirmās lauku platības bioloģiskai saimniekošanai, tikai jānogaida divi gadi,” apstiprina saimniecības vadītājs. Ja tirgū saglabāsies pieprasījums pēc bioprodukcijas, ir doma arī daļu ganāmpulka – augumā nelielās Džērsijas šķirnes govis, kuru piens ir ar augstāku tauku procentu – kopt ar atbilstīgām metodēm. Taču tam vajag ne tikai laiku, bet arī attiecīgu dokumentu sakārtošanu, sertifikāciju utt.
“Esam ticīga ģimene. Redzam, ka ir pēdējais laiks mainīties, jo kļūst arvien trakāk, cilvēku darbības rezultātā pasaulē notiek dabas katastrofas, mainās laikapstākļi. Tāpēc tendence tuvoties dabiskajam un samazināt intensīvo saimniekošanu noteikti saglabāsies,” piebilst Valts. Kaut gan arvien vairāk tiek runāts arī par nepieciešamību samazināt lopkopības apjomus, atrodot jaunus proteīna avotus, tradicionālajai piena ražošanai galu Valts pagaidām neprognozē: cilvēki ir pieraduši pie piena produktiem un nav gatavi no tiem atteikties. Vairākums arī nav gatavi diendienā maksāt bargu naudu par bioloģiskās lauksaimniecības ražojumiem – tos nogaršo, atzīst par labiem un gardiem, tomēr cenas dēļ atgriežas pie parastajām precēm. Tāpēc par ideālu tuvākajai nākotnei viņš atzīst zelta vidusceļa atrašanu starp intensīvo un bioloģisko – pēc iespējas “zaļāk”, bet liekot lietā arī zinātnes atklājumus.
“Uzskatām, ka bioloģiskais reizēm tomēr nav līdz galam efektīvs, piemēram, ja lopiņam nevar iedot kādu līdzekli, teiksim, pret parazītiem, vai barot ar uzlabotu barību, kurā netrūkst proteīnu. Gribam ražot tādus produktus, ko arī paši esam gatavi ēst: dabīgus, bet ne līdz galam bioloģiskus.”
“Cilvēki gribēs ēst katru dienu, kamēr vien šī pasaule pastāvēs, tāpēc pārtikas ražošanai un līdz ar to arī lauksaimniecībai ir nākotne. Arī Latvijā,” viņš saka. Tiesa, nelielus draudus Valts Grasbergs saskata situācijās, kad pēkšņi sabiedrībā kāds sāk izplatīt viedokli, ka noteikta veida pārtikas produkti nav vēlami, piemēram, te kāds pavēsta, ka no ēdienkartes jāsvītro kartupeļi, jo tie satur cieti, te “atklāj”, ka maize ir kaitīga, jo tās pagatavošanā izmantots raugs, te paziņo, ka piens ir slikts, jo nav piemērots bērnu vai pieaugušo organismam. Par laimi, lielākoties noskaidrojas, ka līdzīgiem paziņojumiem nav nekāda zinātniska pamatojuma, un tendence izplēn tikpat ātri, kā uzradusies, pamatā nemainot patērētāju paradumus.
