Karīna vēl bija bērns, kad viņas tēti, braucot ar velosipēdu uz darbu, krēslā notrieca autobuss. Tēvs negadījumā guva dažādas traumas, taču autobusa šoferis no notikuma vietas aizbrauca. Lai gan kopš negadījuma pagājuši vairāk nekā 20 gadi, ģimenē piedzīvotais nav aizmirsts – tas mainījis gan attieksmi pret drošību uz ceļa, gan licis aizdomāties, cik nozīmīgs negaidītā situācijā var būt finansiāls atbalsts.
Negadījums, kuru ģimenē atceras joprojām
Negadījums notika ap 2000. gadu. Karīnas tētim tolaik nebija autovadītāja apliecības, tāpēc uz darbu viņš regulāri brauca ar velosipēdu. Kādu vakaru, kad jau bija krēsla, autobusa vadītājs viņu, visticamāk, laikus nepamanīja un notrieca. Tolaik velosipēdistu redzamībai un drošības aprīkojumam ģimenē vēl netika pievērsta tik liela uzmanība kā šodien.
Sadursmes brīdī tēvs kopā ar velosipēdu tika iemests grāvī un guva vairākas traumas, tostarp savainoja gurnu. Autobusa vadītājs pēc sadursmes neapstājās un aizbrauca. Vēlāk, zinot negadījuma laiku un autobusa maršrutu, šoferi tomēr izdevās atrast.
Taču Karīnai visspilgtāk atmiņā palicis tas, cik dziļi notikušais iespaidojis pašu tēvu. “Tagad vēlreiz ar viņu aprunājos, un joprojām jūtu, ka viņš par to runā ar sāpēm. Tas viņam bija smags pārdzīvojums. Viņš precīzi atceras laiku, autobusu un negadījuma vietu,” stāsta Karīna.
Kad atveseļoties mājās nevarēja atļauties
Ar pašu negadījumu tēva grūtības nebeidzās. Savainotā gurna dēļ viņam bija nepieciešamas ārstnieciskās procedūras un medikamenti, par kuriem bija jāmaksā pašam. Karīna stāsta, ka mājās joprojām glabājas kvītis par toreiz veikto ārstēšanu.
Lai turpinātu rūpēties par ģimeni, tēvam bija nepieciešams turpināt strādāt, tāpēc ārstēšanos viņš centās savienot ar darbu. Tas nozīmēja, ka pilnvērtīgi veltīt laiku atlabšanai nebija iespējams. “Ja ārstēšanās būtu apmaksāta un viņš varētu saņemt apmaksātu slimības lapu, viņš varētu palikt mājās un atveseļoties, nevis iet uz darbu un strādāt ar sāpēm,” saka Karīna.
Galvenā mācība – uz ceļa jābūt redzamam
Pēc tēva negadījuma drošība, braucot ar velosipēdu, Karīnas ģimenē ieguva pavisam citu nozīmi. Kad viņa bērnībā brauca kopā ar mammu, mamma rūpīgi izvēlējās drošākus maršrutus un bieži atgādināja par tēta piedzīvoto. Šodien Karīna šo pašu uzmanību pievērš savu bērnu drošībai. Ģimene izvēlas veloceliņus, pārbauda, vai velosipēdiem ir atstarotāji, un cenšas nebraukt tumsā vai krēslā. Bērniem ir ķiveres, savukārt ar košu apģērbu Karīna cenšas panākt, lai viņi satiksmē būtu pēc iespējas labāk pamanāmi.
Tieši redzamība viņai ir viena no svarīgākajām mācībām, ko ģimene paņēmusi līdzi no tēva negadījuma. “Tās ir vienkāršas lietas, kas jāievēro: velosipēdam jābūt atbilstoši aprīkotam, pašam jābūt uzmanīgam un jāpārliecinās, ka citi tevi redz,” uzsver Karīna.
Šodien Karīna pati ir autovadītāja, tāpēc satiksmi redz no dažādām pusēm. Viņa atzīst, ka skatījums mēdz mainīties atkarībā no tā, vai konkrētajā brīdī esam pie stūres, ejam kājām vai braucam ar velosipēdu. Taču atbildība par savu rīcību ir ikvienam.
“Nevajag steigties. Ir jāpārliecinās, vai konkrētajā vietā braukt ir droši. Ja iespējams, jāizvēlas drošāks maršruts. Ja ir izbūvēts veloceliņš, labāk braukt pa to, pat ja sanāk neliels līkums, nevis izvēlēties īsāko ceļu tikai tāpēc, ka tas ir ātrāk.”
Karīna uzsver arī ceļu satiksmes noteikumu zināšanu nozīmi. Ar prasmi vadīt velosipēdu vien nepietiek – arī riteņbraucējam ir jāsaprot ceļa zīmes un jāzina, kā droši rīkoties satiksmē.
Atbalsts brīdī, kad jāspēj atveseļoties
Atskatoties uz tēta pieredzi, Karīna uzskata, ka visvairāk viņam toreiz būtu palīdzējusi iespēja mierīgi atveseļoties, neuztraucoties par ārstēšanās izdevumiem un nepieciešamību turpināt strādāt. Negadījuma sekas ne vienmēr beidzas līdz ar pašu sadursmi – tās var nozīmēt ārstēšanos, neplānotus izdevumus un veselības problēmas, kas par sevi atgādina vēl daudzus gadus.
Turklāt traumas var pārsteigt visdažādākajās ikdienas situācijās. Swedbank apdrošināšanas dati rāda, ka pērn 78% no visiem traumu gadījumiem bija sadzīves traumas, kas bieži gūtas šķietami drošos apstākļos – mājās, dārzā, pastaigās vai veicot ikdienas darbus.
Karīnas ģimenes pieredze atgādina, ka neparedzēts notikums var mainīt ne tikai vienu vakaru, bet atstāt sekas vēl daudzus gadus. Jo dzīvē neparedzamākais bieži notiek tieši tad, kad esam pārliecināti – šoreiz gan nekas nevar atgadīties.
