Jēkabpiliete Ausma Dombrovska ceļotprieku iepazinusi jau jaunībā, kad ar deju ansambli un darba kolektīvu apceļoti vistālākie padomju valsts nostūri un pāris reižu izdevies pat izrauties uz brālīgajām sociālisma zemēm, bet no jauna savu aizraušanos viņa atklājusi pirms 20 gadiem, kad 1999. gadā devās ceļojumā uz Austriju. Nākamais ceļojums pēc trim gadiem – Ēģipte, un tad jau maisam bija gals vaļā. Ausmas kundze lēš, ka jauno laiku vēsturē gluži 30 valstis apceļot vēl nav izdevies, bet krietni pāri 20 būšot noteikti.
Lai tiktu pie lētajiem ceļojumiem, Ausma iesaka tos pasūtīt laikus, vairākus mēnešus iepriekš, kad vēl ir zemākas cenas, sekot pēdējā brīža piedāvājumiem vai arī apmeklēt ikgadējo tūrisma gadatirgu “Balttour”, kurā tūristus vilina ar zemo cenu piedāvājumiem.
“Domāju, ka pensionāri nemaz nedzīvo slikti. Reizēm par daudz tās čīkstēšanas. Ja darba stāža nav un pensija pavisam maziņa, tad, protams, grūti. Ja vēl zālēm daudz vajag, bet es jau jaunībā iemācījos dzīvot pieticīgi, tāpēc man neko daudz nevajag. Turu naudu bankas kontā un paņemtu tikai tik, cik vajag. Ja izņem uzreiz visu, tad viegli iztērēt, bet man kontā krājas, un tad, kad sakrājas, varu doties ceļojumā,” atklāj Ausmas kundze.
“Ceļojumu aģentūras jau mani pazīst. Ik pa brīdim piedāvā kādu interesantu braucienu. Kopš esmu pensijā, laika man daudz, tāpēc varu ceļot pat pāris reižu gadā. Man jau neko daudz nevajag – paēst, samaksāt komunālos maksājumus un par zālēm. Apģērbties tagad ir lēti – humānajos veikalos var nopirkt labu labās drēbes. Pati adu, nopērku kādu vecu džemperi, izārdu un no iegūtās dzijas uzadu jaunu. Mēbeles un trauki arī tie paši vecie, bet mani tas neuztrauc – atlieku naudiņu, sakrāju un dodos atkal ceļā,” stāsta Ausma.
Aktīvais dzīvesveids
Ausmas dzīvesveidu par aktīvu var saukt šī vārda vistiešākajā nozīmē – šobrīd viņa gatavojas koru skatei, kurā piedalīsies ar Krustpils senioru kori Atvasara. Viņa piedalās arī Jēkabpils Tautas nama Eiropas deju kolektīvā Daugavietes. “Tur mēs dāmas vien – kungu nav, viņi ir mazaktīvi, tāpēc savācas dāmas un dejo. Lai arī tās dejas ļoti vienkāršas, tāpat ir jāmācās, sanāk izkustēties – ļoti jauki. Ar kolektīvu braucam ciemos uz Krāslavu, Līvāniem… Satiekam citus cilvēkus, kopā pavadām laiku. Jau 15 gadus dejoju.” Ausmai ir arī savs mazdārziņš, kurā aug dažādi ogu krūmi, mazliet kartupeļi, zaļumi, lociņi… Viņa atzīst, ka agrāk bijusi liela dārzniece, bet tagad tikai prieka pēc – pa zemīti parušināties.
Emirātu bagātības
Tomēr vismīļākais Ausmas hobijs ir ceļojumi. Viņa uzskata, ka tie paplašina redzesloku un paildzina mūžu. Tālākais ceļojums viņai bija pavisam nesen – uz Zaļā Raga salām. Ļoti patikusi daba un cilvēki, tomēr salas dzīve šķitusi ikdienišķa – cerējusi uz ko eksotiskāku. Ar lielu sajūsmu viņa atceras iepriekšējo attāluma rekordu – Apvienotos Arābu Emirātus: “Tiku pie lēta ceļojuma – samaksāju vienu savu mēneša pensiju, 400 eiro.” Emirātos Ausmu sajūsminājusi bagātība un vērienīgā arhitektūra. “Tur var redzēt, ka cilvēkiem ir daudz naudas un arī gudras galvas. Mākslīgā Palmas sala – nu īsts pasaules brīnums. Bijām mošejā – ak, dievs, kāda bagātība! Pie ieejas jānovelk kurpes – neviens tās nesargā un neviens arī neaiztiek, simtiem kurpju pāru. Pēc apmeklējuma nemaz nebija viegli atrast savējās,” iespaidos par piedzīvoto dalās Ausmas kundze. Jautāta par augstajām cenām, Ausmas kundze atzīst, ka tās viņu netraucē: “Jā, tur viss ir dārgi, bet man jau neko nevajag. Paņemu līdzi sausās zupiņas, viesnīcā uzēdu un uz vietas neko nepērku. Izēsties var mājās, tur es tikai eju un skatos.”
Sapnis par Tobago
Runājot par vietām, kas atstājušas vislielāko iespaidu, Ausma min Ēģipti: “Tās piramīdas ir patiešām iespaidīgas. Nepatika tikai, ka vīriešiem daudz lielākas nekā viņu sievām. Tas nu gan nav godīgi.” Tāpat ar sajūsmu viņa atceras ceļojumu uz Madeiras salu Portugālē, patikusi arī Parīze, kurā pabūts pat divreiz: “Sēdējām Eifeļa pakājē un dzērām kafiju. Augšā gan neuzbraucām, jo bija briesmīgas rindas, patika arī Monmartra un jaunās Parīzes debesskrāpji.”
Visu piedzīvoto Ausmas kundze pieraksta dienasgrāmatā, ko brīvos brīžos pārlasa. Viņa atzīst, ka ceļot lielākoties sanāk vienai: “Tā ir problēma, nav kompanjona. Bieži braucu kopā ar krustmeitu, bet mana vecuma cilvēki pamatā sēž mājās un pat uz koncertiem neiet, kur nu vēl ceļot. Man gan patīk visur piedalīties – apmeklēju arī dažādus kultūras pasākumus. Gribētos, lai vecie cilvēki Latvijā būtu aktīvāki. Nav jau nekāda prieka no tā, ka esi vecs, bet toties ir daudz laika un, ja gribas, visu var izbaudīt un izdarīt. Ļoti gribētos iedvesmot savus vienaudžus, pārliecināt, ka nevajag vienkārši sēdēt un gaidīt pēdējo stundiņu. Lielākā daļa ceļotāju pasaulē ir pensionāri, bet mūsējos gan reti var sastapt ārpus Latvijas.”
Jautāta, vai no redzētajām ir kāda valsts, kurā gribētos palikt uz dzīvi, viņa atzīst, ka tajā jau dzīvo. “Nekad es negribētu braukt projām no Latvijas. Ceļojot var pa īstam novērtēt, cik skaista un brīnišķīga ir mūsu zeme. Bet, ja nu te kādreiz tādi plūdi, ka visiem jāaizbrauc, tad laikam jau sirdij tuvākā ir Austrija. Mazliet protu vāciski, turklāt tas bija pirmais ceļojums – īpašas emocijas. Man ļoti patika sakoptās tiroliešu mājiņas, pie kurām ir ļoti daudz puķu.”
Kā jau katram īstam ceļotājam, arī Ausmai Dombrovskai ir sapņu zeme, uz kuru gribētos aizbraukt, – viņai tā ir Tobago sala. Tomēr viņai tas nav vienkārši sapnis – tas ir mērķis, ko sasniegt.