Auto

Drošas satiksmes pamatā – cieņa citam pret citu

Ik pavasari līdz ar jaunām bedrēm uz ielām un ceļiem parādās arī divriteņu braucamrīki – velosipēdi, motocikli un citi.

Katru gadu satiksmes dalībnieki no jauna mācās cits ar citu sadzīvot. Drošas Braukšanas skolas direktors Jānis Vanks uzskata, ka labu attiecību un drošības pamatā ir savstarpējā cieņa.

Gājēju drošība gājēju galvās

Gājējiem ir jāsaprot, ka ar katru dienu parādās aizvien vairāk braucamrīku – velosipēdi, elektriskie skrejriteņi un citi –, kuriem ir atļauts pārvietoties pa gājēju ietvēm. Tie var braukt ļoti lielā ātrumā, un nav neviena regulējuma, kas neļautu to darīt. Tātad ir jābūt uzmanīgiem. Diemžēl jāatzīst, ka ne tuvu ne visi šo transporta līdzekļu vadītāji ir labi apmācīti un apzinīgi. Otrs aspekts, kas gājējiem jāņem vērā, ir divriteņu transporta līdzekļi – arī motocikli, kas pārvietojas starp automašīnu rindām. Tātad, ja šķērsojam ielu, nepietiek paraudzīties, ka mašīnas stāv sastrēgumā vai pie luksofora, un skriet pāri ceļam – tas var itin bēdīgi beigties. Mocis var parādīties pēkšņi. Saprotams, ka ielu vispār nevajadzētu šķērsot vietā, kur tas nav atļauts, bet dzīvē tā notiek. Turklāt, piemēram, Rīgā gājēju pārejas ne vienmēr ir labi pārskatāmas – jāuzmanās arī uz tām.

Likumi rakstīti arī velosipēdistiem

Gājējus apdraud arī pārgalvīgi velosipēdisti. Diemžēl daudzi no viņiem uzskata, ka ceļu satiksmes noteikumi domāti visiem pārējiem, bet velosipēds paredzēts, lai tos apbrauktu. Tomēr arī viņiem jāatceras, ka velosipēds ir transporta līdzeklis, uz kuru attiecas tie paši satiksmes noteikumi, kas uz visiem pārējiem. Saprotams, ka runa nav par visiem velosipēdistiem, gana daudz ir arī apzinīgu braucēju, bet situācijas, kad tie ignorē sarkano gaismu vai nepalaiž gājējus uz pārejas, sastopamas bieži. Jāatzīst, ka kopumā velosipēdisti ir nedisciplinētākā satiksmes dalībnieku daļa. To, protams, veicina arī nepilnīgā vai neesošā velo infrastruktūra. Nākas visu laiku mainīt braukšanas vietu – te ietve, te ceļa braucamā daļa. Vienā vietā bīstami, otrā apdraud citus, bet tas nav attaisnojums agresīvai un neapdomīgai uzvedībai.

Swedbank apdrošināšanas 2018. gada apdrošināšanas gadījumu statistikas dati rāda, ka, iestājoties siltākam laikam, pieaug ceļu satiksmes negadījumu, kuros iesaistīti velobraucēji un motobraucēji, skaits. Visbiežāk notiek negadījumi, kuros zaudējumi tiek nodarīti velosipēdam vai mototransportam un braucēju ekipējumam. Taču, ņemot vērā, ka velosipēdisti un motobraucēji ir krietni neaizsargātāki satiksmes dalībnieki, bieži ir negadījumi, kuros cieš arī braucēji, un atveseļošanās var prasīt ilgu laiku. Pagājušajā gadā lielākā izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība par negadījumu, kurā cieta velobraucējs, bija pat 12 500 eiro.

Informācija no lvportals.lv

  • Lai kļūtu par pilntiesīgu velosipēda vadītāju, personai ir jāatbilst diviem nosacījumiem – jābūt vismaz 12 gadu vecam un sekmīgi jānokārto velosipēdista eksāmens. 
  • Bērnam no septiņiem līdz 12 gadu vecumam atļauts braukt pa brauktuvi vai nomali pilngadīgas personas pavadībā.
  • Dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu namu pagalmos bērniem neatkarīgi no vecuma ar velosipēdu atļauts braukt patstāvīgi.
  • Uz velosipēdistiem kā transportlīdzekļu vadītājiem arī attiecas Ceļu satiksmes noteikumu prasības. Līdz ar to braukšana bez tiesībām ir pārkāpumus, par kuru draud arī sods, – brīdinājums vai naudas sods 7− 30 eiro apmērā.
  • Ja velosipēdistam ir kāda cita transportlīdzekļa vadītāja tiesības, tad pilnīgi oficiāli viņš drīkst vadīt arī velosipēdu. Tādā gadījumā speciāla velosipēda vadītāja apliecība nav nepieciešama.

Pavasara sindroms

Arī autovadītāji pavasarī kļūst paviršāki. Ceļa segums ir sauss, tas neslīd, un šķiet, ka vairs nav nepieciešams tik ļoti koncentrēties un var pat pasēdēt telefonā, nevis fokusēties uz ceļu. Tā rezultātā satiksme kļūst nevis drošāka, bet gluži otrādi – apdraudējumu vairāk, bet koncentrēšanās mazāka. Motociklu vadītājiem iesākumā pašiem no jauna jānokrata ziemas rūsa un jāatjauno iemaņas. Ļoti svarīgi ir lietot pareizu ekipējumu, kas nereti var glābt dzīvību. Jārēķinās arī ar to, ka pārējie satiksmes dalībnieki tieši tāpat vēl nav līdz galam apraduši ar pavasara satiksmi. Arī autovadītājiem vēl jāpierod, ka starp rindām var braukt motocikls, ka uzmanīgāk jāskatās spoguļos. Autovadītājiem nevajadzētu burkšķēt par to, ka kāds spraucas pa vidu un traucē viņam, jo tas mazina sastrēgumus. Varbūt kādam nav patīkami redzēt, ka cits uz priekšu tiek straujāk, bet jāsaprot, ka arī viņš pats no tā iegūst. Ja tas motocikls stāvētu līdz ar citiem sastrēgumos, tie būtu ilgāki un garāki. Šobrīd ir vērojama tendence, ka daudzi vadītāji to saprot un bieži vien pavirzās, lai palaistu motociklu.

Visa pamats – savstarpējā cieņa

Ja salīdzinām situāciju uz ceļa patlaban ar to, kāda tā bija, piemēram, 90. gadu sākumā, tad autovadītāju savstarpējās attiecības ir nesalīdzināmi uzlabojušās. Mēs protam cits citu palaist joslā, pateikt paldies, mazāk ir agresīvu braucēju. Līdzīgi ir arī ar citām satiksmes dalībnieku grupām. Motociklisti ar cieņu izturas pret citiem motobraucējiem, arī velosipēdistu vidū nav nesaskaņu. Problēmas rodas šo grupu mijiedarbībā. Ik pavasari mums no jauna ir jāmācās citam citu pieņemt, bet tas neiet tik gludi, kā gribētos. Tā ir lieta, pie kuras vērts piestrādāt, lai satiksme kļūtu patīkamāka un pats galvenais – drošāka.