Lai arī vecākiem dabiski gribas palīdzēt, tieši šādas situācijas var kļūt par vērtīgu finanšu pratības mācību.
Swedbank Finanšu pratības jomas vadītāja Evija Kropa uzsver, ka kabatas naudas būtība nav panākt, lai bērns jau no pirmās dienas ar naudu rīkotos nevainojami. Tā dod iespēju drošā vidē pieņemt pašam savus lēmumus un reizēm arī kļūdīties.
“Nevis sodīt vai kritizēt, bet mierīgi un draudzīgi pārrunāt, kāpēc tā notika un mudināt bērnu pašu izvērtēt savus lēmumus. Vai ar sekām ir apmierināts? Vai tagad būtu rīkojies citādi?” iesaka Evija.
Arī mūziķes Māras Upmanes-Holšteinas ģimenē bērniem tiek dota iespēja pašiem izjust naudas vērtību un pieņemt lēmumus. Viņu ģimenē nav regulāras kabatas naudas sistēmas – bērni naudu saņem svētkos, no vecvecākiem vai par kādu īpašu darbiņu, un katram ir savi uzkrājumi.
Ne vienmēr jāsteidzas glābt
Ja bērns savu kabatas naudu iztērējis pārāk ātri, Evija iesaka pieturēties pie iepriekš noteiktās kārtības. Ja papildu nauda tiek iedota ikreiz, kad iepriekšējā summa beigusies, bērnam var rasties sajūta, ka nauda patiesībā ir neierobežota – atliek tikai pajautāt vecākiem.
Labs orientieris ir jautājums: vai papildu nauda vajadzīga bērna paša finanšu lēmuma dēļ, vai arī radies izdevums, ko viņš nevarēja paredzēt vai kontrolēt?
Pēc līdzīga principa vadās arī Māras ģimenē. Ja bērnam nepieciešama nauda ekskursijai, kino biļetei vai citai pamatotai vajadzībai, vecāki to nodrošina. Savukārt, ja bērns vēlas par saviem uzkrājumiem nopirkt, piemēram, LEGO komplektu, kas maksā vairāk, nekā viņam pašam ir, sākas saruna par iespējām.
“Ja pietrūkst tikai daži eiro, varam pirkumu atbalstīt, bet lielu starpību nesedzam. Tādējādi bērns mācās izvērtēt, cik kas maksā,” stāsta Māra.
Tāpēc jau iepriekš ir vērts ģimenē vienoties, kas ir kabatas nauda un kam tā paredzēta. Nauda pusdienām, transportam vai citām obligātām vajadzībām nav tas pats, kas summa, par kuras izlietojumu bērns var brīvi lemt pats.
Kļūda kā mācības cena
Bērnam ir svarīgi ne tikai pašam lemt, kā savu naudu tērēt, bet arī redzēt, pie kā šie lēmumi noved. Vecākiem tas ne vienmēr ir viegli, īpaši tad, ja jau iepriekš ir skaidrs, ka konkrētais pirkums nebūs tā vērts. Tomēr neliela kļūda drošā vidē var būt daudz vērtīgāka par vairākiem vecāku brīdinājumiem. “Labāk, lai bērns piedzīvo bankrotu ar pirmajiem 10 eiro nekā vēlāk jau ar krietni lielākām summām,” saka Evija.
Vienlaikus bērna brīvība nenozīmē, ka vecākiem jāatkāpjas pavisam. Evija iesaka jau iepriekš vienoties, kādiem pirkumiem kabatas nauda nav paredzēta. Viņa to salīdzina ar pirmā mobilā telefona piešķiršanu – bērnam tiek dota brīvība, taču vecāka loma joprojām ir būt līdzās ar padomu un noteikt saprātīgas robežas.
Līdzīgs solis ceļā uz patstāvību var būt arī bērna pirmā bankas karte. Tā ļauj bērnam pašam norēķināties par pirkumiem un praktiski mācīties rīkoties ar savu naudu, savukārt vecākiem tā ir iespēja turpināt pārrunāt bērna izvēles un palīdzēt veidot atbildīgus naudas lietošanas paradumus.
Māra savukārt uzsver, ka viena no lielākajām kļūdām būtu ar bērniem par naudu vispār nerunāt. Viņas ģimenē bērni dzird arī sarunas par to, ka kāda lieta ir dārga un ne visu iespējams nopirkt uzreiz. Kad ģimenē saplīsa televizors, vecāki bērniem neslēpa, ka jauns maksā daudz un tobrīd tam nepietiek naudas. Bērni paši piedāvāja pirkumā ieguldīt kopīgo bērnu budžetu, un viņu uzkrājumi sedza aptuveni trešdaļu no televizora cenas.
“Bērni bija ļoti lepni, ka varēja piedalīties lielā ģimenes pirkumā,” stāsta Māra. Šāda pieredze palīdz bērnam naudu ieraudzīt ne tikai kā iespēju nopirkt našķi vai rotaļlietu, bet arī kā resursu, ko var krāt, plānot un izmantot kopīgu mērķu sasniegšanai.
Kā palīdzēt nākamreiz neiztērēt visu uzreiz?
Lai mazinātu impulsīvus pirkumus, Evija iesaka vienkāršu nogaidīšanas principu. Ja bērns vēlas iegādāties kaut ko lielāku vai neplānotu, nav obligāti jālemj uzreiz. Jaunākam bērnam var pietikt ar vienu dienu, bet pusaudzim – ar vairākām dienām vai pat nedēļu.
Bieži vien pēc laika sākotnējā sajūsma norimst un kļūst vieglāk saprast, vai konkrētā lieta patiešām ir vajadzīga. Pirms pirkuma bērnam var palīdzēt daži vienkārši jautājumi:
- Vai man šo lietu patiešām vajag?
- Vai es to gribēšu arī pēc dažām dienām?
- Vai man jau nav kaut kas līdzīgs?
- Ko es nevarēšu nopirkt vēlāk, ja naudu iztērēšu tagad?
Ja bērns regulāri visu naudu iztērē pirmajās dienās, vērts izvērtēt arī pašu kabatas naudas sistēmu. Iespējams, periods ir pārāk garš. Jaunākam bērnam mēnesis vēl var būt grūti pārskatāms, tāpēc var palīdzēt mazāka summa reizi nedēļā, vēlāk pakāpeniski pārejot uz ilgāku plānošanas periodu.
Ne katrs pirkums būs veiksmīgs, un tam arī nav jābūt. Svarīgāk ir palīdzēt bērnam saprast, ka nauda nerodas pati no sevis – tā ir saistīta ar darbu, laiku un izvēlēm. Tāpēc arī vienā dienā iztērēta kabatas nauda var izrādīties vērtīgāka mācība nekā viena “pareizi” iztērēta kabatas nauda nedēļā.
