To novērojis arī ārsts, psihoterapeits Artūrs Miksons.
No neracionālas izvairīšanās runāt par sliktām lietām, jo, nedod, Dievs, tās varētu piepildīties, esam vairāk nobrieduši, lai runātu par tēmām, kas dažādos veidos skar rūpes par ģimenes finansiālo drošību. Tāpēc aicinājām Artūru uz sarunu, lai noskaidrotu – kā par nāvi, ģimenes finanšu drošību un dzīvības apdrošināšanu kā risinājumu, kā arī citām tabu tēmām rosināt sarunu savā ģimenē?
Artūr, kāpēc ar nāves iespējamību saistīti jautājumi mūsu sabiedrībā aizvien ir tabu tēma?
Nāve kā tāda ir parādība, par kuru mēs sabiedrībā maz runājam. Mazbērnam pajautājot vecvecākiem šķietami nevainīgu jautājumu: “Kad tu nomirsi?”, vecvecāki visdrīzāk aizvirzās prom no šī jautājuma, lai gan tas nav nekas biedējošs, tas ir dabisks dzīves notikums, par kuru būtu vērts runāt. Izvairīšanās no šīs tēmas ir bijība par to, ka tas kaut kad ar mums tiešām notiks.
Un domāju, ka galvenais iemesls cilvēku bijībai ir daudz dziļāks - tas ir jautājums par manu esamību, par drošību, pēctecību, kas ir tā kodolā.
Ja cilvēkā ir liela bijība, tad var atrast simts iemeslus, lai tikai tiktu prom no tēmas vai situācijas, kas šo bijību ierosināja.
Līdzīgi tas ir ar dzīvokļa vai mašīnas apdrošināšanu - pēc būtības tā paredz nevis to, ka kaut kas notiks, bet ir kā tāds balsts neparedzētu dzīves pavērsienu gadījumā. Tomēr ir pieņemts uzskatīt, ka domas materializējas. Līdz ar to, šķiet, ka, ja es tagad domāšu sliktas domas par avāriju un pirkšu apdrošināšanu, tā noteikti notiks. Taču realitātē, mēs domājam par sevi, savu dēlu vai meitu un viņu labklājību ārkārtas situācijā, nevis “piesaucam nelaimi”.
Dažādos pētījumos arī parādās atziņa, ka ārējā vidē cilvēks realitāti novērtē daudz precīzāk nekā sevi. Tādēļ kolīdz tas ir par mums, un skar mūsu pašvērtību, mēs to nejūtam, nevaram precīzi novērtēt.
Sevi apdrošinot, vienlaikus nāktos atrisināt divas lietas. Pirmkārt, cik vērtīgs es esmu? (Vai es vispār esmu vērtīgs, vai nē?). Un, otrkārt, dzīvības apdrošināšanas gadījumā, man jāpieņem, ka ar mani var notikt kāda nelaime vai es miršu. Kolīdz nevaram pieņemt, atrisināt pirmo vai otro lietu, esam iebraukuši pamatīgās auzās, un mēģinām izvairīties no tām. Prāts ātri vien izdomās, kāpēc tev to nevajag.
Un kā mēs varam no tā izvairīties? Tas ir darbs ar sevi?
Tas ir darbs ar sevi, kontakts ar realitāti un faktu pārbaudi. Protams, izvēle par vai pret dzīvības apdrošināšanu vienmēr būs katra paša ziņā.
Kā vispār uzsākt sarunu par finansiālo stabilitāti potenciālās nelaimes situācijās, tostarp apdrošināšanu kā vienu no risinājumiem?
Mani novērojumi liecina, ka lietas mainās uz labo pusi, un cilvēki pamazām, bet kļūst atvērtāki dažādām sarunām, tostarp par naudu. Ja 50 līdz 60 gadus veciem cilvēkiem finanšu, drošības spilvena un uzkrājumu tēma ir tabu, un viņi par to runā nelabprāt, tad 20 līdz 25 gadus jauni cilvēki par to runā bez problēmām. Ir skaidrs, ka tas visdrīzāk izriet no tā, kas mācīts ģimenē. Ja cilvēki uzauguši ar mācību, ka par to nevar runāt, un par naudu vispār jākaunas, viņi par to nerunās arī savos 20 gados.
Bet, ja vecāki ir bijuši gana atklāti, stāstījuši par algām, uzkrājumiem, krīzēm, tad situācija būs daudz citādāka.
Sarunai par naudu jābūt kā vienkāršai informatīvai informācijai, nevis kā draudiem. Katrā ģimenē uzkrājumi vai drošības spilveni ir dažādi - nauda stāv bankā, kastītē, īpašumos. Tomēr svarīgākais ir censties par to runāt pēc iespējas tuvāk tam, kā ir realitātē, bez liekas slēpšanas, dramatizēšanas vai nerunāšanas par to vispār, jo tieši tādā veidā kropļojam uzskatus par naudu ne tikai sev, bet arī bērniem.
Vai sarunā par ģimenes finanšu drošību būtu jāiesaista arī bērni?
Nauda ir lieta, par kuru attiecībās jāvienojas. Būtu labi prasmi sarunāties par naudu iemācīt bērniem kā pamatvērtību. Ja vecāki jau no piecu gadu vecuma bērniem sāks izstāstīt pamatvērtības, piemēram, par uzkrājumu veidošanu, to, ka ir labi kaut kādu naudiņu nolikt krājkasītē, vēlāk būs daudz vieglāk pārrunāt jau sarežģītākus finanšu jautājumus.
Galvenā lieta, kas man pašam palikusi atmiņā no grāmatas “Richest Man in Babylon”, kas ir interesanta mācība no savulaik Babilonijā bagātākā cilvēka – ka ikreiz saņemot algu, 1/10 daļu būtu jānovirza uzkrājumam, ko neaiztiekam nekādā gadījumā. Šo principu ieviešot kā ieradumu, patiešām var novērot, ka pēc laika šo desmito daļu nemaz ikdienā nevajag. Un gada laikā tas jau nozīmē uzkrājumu mēneša ienākumu apjomā.
Bērniem vislabāk mācīt, rādot ar savu piemēru – kā tērējam, kā uzkrājam, kā sekojam līdzi.
Kopumā mēs redzam, ka iedzīvotāju labklājība pieaug, pieaug arī uzkrājumu apjoms, taču tas nebūt nav tāds, lai nelaimes gadījumā ģimene pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Aprēķināts, ka vidēji būtu nepieciešami 6000 eiro. Vai tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība vienkārši neapzināmies riskus?
Pieaugot cilvēku labklājībai, viņi nedomā par riskiem. Tas apliecina, ka saruna par neērtām tēmām, piemēram, nāvi un ģimenes finanšu drošību nelaimes gadījumā, mūsu sabiedrībā nav izveidojusies kā tradīcija un norma, tāpēc šādu sarunu nav vai ir salīdzinoši reti. Bieži vien mums šķiet, ka nekas tāds, par ko raksta ziņu virsrakstos vai stāsta kaimiņi, ar mums nenotiks, un mēs tam negatavojamies, jo neesam pieredzējuši. Uzskatāms piemērs ir pandēmija, kas satricināja visu pasauli, un šajā situācijā ir tendence vainot apkārtējo sistēmu, nevis savu atbildību. Tāpat tas ir dažādās nelaimēs, kas cilvēkus skar ik dienas, tostarp pēkšņs tuvinieka zaudējums. Tāpēc cilvēkiem būtu jāizvērtē riski, kas var notikt vienā vai otrā scenārijā, un jābūt atbildīgiem, domājot par saviem tuviniekiem.
