Ģimenē pārmantotas tradīcijas
Ja katrs palūkojamies savas dzimtas tradīcijās, tad teju gandrīz lielākajā daļā gadījumu atklāsies, ka visbiežāk savu drošības sajūtu radām, ar marinētu gurķu burkām, ievārījumiem, kartupeļiem un malku, nevis ar paaudzēm nododamu finanšu uzkrājumu vai kādu apdrošināšanu. Šādas tradīcijas bija un ir mūsu vecvecākiem, vecākiem un nereti arī šodienas tūkstošgades paaudzei, kas to attiecīgi pārmantojusi no senčiem.
“Mūsos (latviešos) slēpjas tas, ka drošības sajūtu veido savs zemes pleķītis, dažāda veida ražošana jeb tā saucamais “simboliskais materiāls”, ne tik ļoti banknošu pārlikšana no viena konta uz otru jeb finanšu pratība, kāda tā izsenis jau pazīstama turīgajā Rietumu pasaulē. Šajā ziņā mēs esam vēl pašā ceļa sākumā,” pārdomās par to, kādas ir ģimeņu tradīcijas parūpēties vienam par otru arī nebaltās dienās, dalās klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.
“Turklāt, šo pārliecību pastiprina arī vecāku un vecvecāku nodotais mantojums, kuri ir pratuši teju visu - ja vajadzēja, tad tamborēja cimdus un zeķes, ja vajadzēja paši cepa, taisīja mēbeles un darīja citus darbus. Mūsu senči nu jau vairākās paaudzēs mūsos ir iesakņojuši sajūtu, ka mēs visu varam izdarīt pašu spēkiem. Pie tam, ja izvēlies kaut ko nedarīt, doties pie speciālista un jautāt palīdzību, tad tā ir vājuma pazīme, tostarp finanšu pratības lietās,” Kristīne uzskata, ka tieši šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs kā sabiedrība izvairāmies no ekspertu uzklausīšanas un savu finanšu nākotni vēl aizvien neplānojam tā, kā to dara citviet – veidojot uzkrājumu konkrētiem mērķiem, atsevišķus riskus apdrošinot, tostarp dzīvību.
Nemīlam runāt par nāvi konstruktīvā veidā
Apgalvot, ka dzīvības apdrošināšanas iegādāšanās nozīmē tūlītēju sagatavošanos nāvei, ir neprātīgi, taču, nenoliedzami, tieši dzīvības zaudēšana vai ilgstoša slimība ir tikai daži no iemesliem, kādēļ par šo vajadzētu uzsākt sarunu visās ģimenēs. Komunikācija par un ap nāvi ir svarīga, jo tādējādi pakāpeniski pieņemam realitāti un saprotam kā palīdzēt tuvajiem. Kā norāda Kristīne Balode:
“Nāve ir neizbēgams notikums. Tajā brīdī, kad mēs sākam par to domāt un runāt, mēs iedziļināmies savā attieksmē pret dzīvi, preventīvajā domāšanā gan veselībā, gan finansēs - praktiskās lietās, kas palīdz konstruktīvi veidot kontaktu ar līdzcilvēkiem un profesionāļiem.”
Jāsaka, ka arī vecāku piesardzība sarunās ar bērniem par nāvi jau no pašas bērnības ir iemesls, kāpēc mēs nemīlam runāt par nāvi konstruktīvā veidā arī pieaugušo starpā. Kā papildina psiholoģe, patiesībā, tas nav par pašu nāvi kā tādu, bet gan bailēm no tā, kāda būs dzīve, kad kāds tuvinieks vairs nebūs ar mums, kā arī nemācēšanu būt vienam otram līdzās tajās izmaiņās, ko ienes sēras.
Ģimene ir divu cilvēku uzņēmums, ko balsta ekonomika
Lielai daļai mūsdienu sabiedrības piemīt neizbēgama kaite kā vāveres ritenī dzīties pakaļ šodienas vajadzībām, neveltot laiku, lai pieņemtu ilgtermiņā balstītus lēmumus. Protams, no vienas puses, kādēļ gan gatavoties kaut kam, kas nāks pēc 20, 30 gadiem, kad jūra vēl līdz ceļiem? Taču patiesībā, lai sagatavotos neparedzētajam, aktīvi ir jārīkojas, kamēr vēl esam jauni - kad enerģijas un laika ir daudz.
Arī Rūtas un Kaspara Dvinsku ģimenē ir divas dažādas pieredzes par to, kā parūpēties par drošību nākotnē. Kā stāsta Kaspars, tad viņa ģimenē tā ir bijusi naturālā krāšana - konservu burkas, malka u.tml., taču Rūtas ģimenē tā bijusi “banknošu krāšana” un apdrošināšana kā risinājums, apzinoties riskus, paaudžu paaudzēs. Neskatoties uz divu dažādu pieredžu “sadursmi”, viņi rada kopsaucēju un rūpējas par savu meitu nākotni jau šobrīd – veicot gan uzkrājumu, gan apdrošinot savu dzīvību. Taču nereti ģimenēm šis var būt jautājums, kam ir nopietni jāsagatavojas.
“Vispirms mums ir jāiemācās savstarpēji runāt, un tas nenozīmē vienkārši monologā izteikties, pēc kā otrs pagriežas un aiziet uz otru pusi, vai arī otrs izsakās, bet es jau galvā domāju sev aizsardzības plānu. Ja tā uzvestos uzņēmumos, tad visi uzņēmumi bankrotētu. Ģimene ir divu cilvēku sadarbības uzņēmums, un to balsta ekonomika - mums vajag jumtu virs galvas, ēst, nodrošināt izglītību bērniem, attīstīties. Sekss, bērni un nauda ir trīs izmisušākie jautājumi, un, līdz vien tie nebūs pārrunāti, nekādas ģimenes, labklājības un uzkrājumu nebūs,” komentē Kristīne Balode.
- Vairāk par Dvinsku ģimenes un klīniskās psiholoģes Kristīnes Balodes uzskatiem jautājumā - vecāku būšana: kā būs arī tad, kad tevis vairs nebūs - skaties diskusijā:
