Svarīgi, lai draudzīgās čalas skolu gaiteņos būtu dzirdamas visa gada garumā, ne tikai pirmajās skolas dienās. Diemžēl ne vienmēr tas tā ir, un skolēni sastopas ar dažādiem izaicinājumiem, lai iekļautos un justos piederīgi. Kopumā tikai katrs trešais jaunietis uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir iekļaujoša vai drīzāk iekļaujoša*. Lūk, daži ekspertu padomi, kā kopā varam palīdzēt skolēniem labāk iejusties skolas un vienaudžu vidū!
Iekļaujoša skolas vide – ne tikai bērniem ar īpašām vajadzībām
Lai runātu par iekļaujošas skolas vides izveidi, būtiski saprast, kas ir iekļaujoša vide un kāpēc tā nepieciešama. Tas ir komplekss jēdziens, kuru var aplūkot no dažādiem aspektiem. Iekļaujošā vidē visi jūtas labi un pieņemti. Tā ir vides piemērotība, kas ir pieņemama visiem iesaistītajiem, ar to saprotot, ka tiek akceptēta esošā kārtība. Pieejamu vidi veido gan finansiālais (piemēram, bērns varēs nokļūt līdz skolai), gan infrastruktūras jeb fiziskās vides aspekts (bērni ar kustību traucējumiem spēs nokļūt skolas trešajā stāvā). Svarīgi atcerēties, ka iekļaujoša vide ir nepieciešama ne tikai bērniem ar īpašām vajadzībām, bet ikvienam, tostarp arī īpaši talantīgiem bērniem, lai ir iespēja, kur attīstīt savas stiprās puses.
Pedagogiem nepieciešami resursi un prasmes
Ja klasē ar 30 bērniem pieciem ir Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), dažiem ir mācību traucējumi un vēl kādam skolēnam ir cita veida traucējumi, pedagogiem ir papildus slodze ikdienas darba izpildē. Nepieciešamas gan praktiskas zināšanas, kā ar šādiem bērniem strādāt, gan atbalsts (asistenti un speciālie pedagogi), lai bērni justos iekļauti un spētu tikt līdzi mācībām. Latvijā jau tagad ir apmaksāts intervences atbalsts, proti, bērniem jau agrā vecumā valsts apmaksā psihologu, dažādu terapeitu un citu speciālistu palīdzību, kas atvieglo arī pedagoga ikdienu.
Neatsverams palīgs – sadarbība starp pedagogu un vecākiem
Efektīva iekļaušana rodas tikai sadarbojoties, tāpēc būtiska ir arī vecāku iesaiste. Būtiski ikdienā izveidot komunikācijas trīsstūri, ko veido vecāki, bērns un pedagogs. Tieši vecāki vislabāk pazīst savus bērnus un var palīdzēt skolotājam labāk saprast, kā, piemēram, nomierināt bērnu vai pievērst uzmanību kam citam. Komunikācijas nozīme darbojas arī pretējā virzienā – vecāks drīkst jautāt padomu pedagogam, jo, ja ne skolotājs pats spēs atbildēt, tad ieteiks speciālistu, pie kura vērsties ar jautājumiem un saņemt ieteikumus.
Ieplānot laiku cilvēcīgām sarunām
Atvēlēt laiku sirsnīgai sarunai ar bērnu ir jāprot ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem, jo mērķus var sasniegt tikai mirklī, kad no pienākumiem esam pārgājuši uz praktiskiem uzdevumiem un iedziļināšanos. Mūsdienu jaunieši nereti jūtas vientuļi, taču viss, ko viņi vēlas, ir nedalīta uzmanība. Tāpēc jebkura saruna par viņa interesēm, emocijām vai ikdienas gaitām, kas sniedzas tālāk par “Kā tev gāja skolā?” - “Labi.”, palīdzēs veiksmīgāk saprast, vai bērnam ir nepieciešams papildus atbalsts un kādas zināšanas viņam šobrīd trūkst, lai atrisinātu savas problēmas. Te laba pieeja ir izmantot tā sauktos atvērtos jautājumus – jautājumus, kas prasa izvērstāku atbildi, nevis tikai “jā” vai “nē”. Tas palīdzēs veidot garāku sarunu un uzzināt, kā tad pa īstam bērnam skolā klājas.
Sarunas ceļā dot praktiskas zināšanas
Jaunieši ne vienmēr labi prot savstarpēji komunicēt un valdīt pār savām emocijām. Sākotnēji tā ir viņu attieksme ignorēt vai terorizēt, jo jaunietis pats nejūtas pietiekami droši un nezina, kā uzvesties. Arī vienmēr klātesošais telefons un informācijas pārbagātība, kas algoritmu iespaidā ir pielāgota individuālajām interesēm, gan paver iespējas atrast dažādu informāciju, gan vienlaikus to arī ierobežo ar informācijas pārbagātību. Sarunās ar jaunieti varam iztirzāt dažādas problēmas un dot praktiskas zināšanas, kā risināt problēmas no savas pieredzes. Patiesums aicinās ieklausīties arī parasti izvairīgos pusaudžus, jo tam, kā sarunājamies, ir liela nozīme. Lai gan ne vienmēr visu, kas iecerēts, varam atļaut un pieļaut sava bērna dzīvē, pilnīgs aizliegums bez skaidrojuma un pamatojuma nestrādās.
Ļaut bērnam iet savu ceļu
Bērni ļoti labi zina, kas viņiem nepadodas, taču ir jāpalīdz un jāļauj katram ieraudzīt savas stiprās puses. Vecākiem nevajadzētu uzstāt uz noteiktas profesijas izvēli, īpaši, ja pašam jaunietim konkrētā joma nešķiet saistoša. Tā vietā lielāku atbalstu sniegsiet, ja ļausiet bērnam iet savu ceļu, kas radīs ne tikai piepildījumu viņa dzīvē, bet arī palīdzēs gūt pārliecību par sevi un savām izvēlēm. Atbalsts bērna interesēm iedrošinās pateikt “nē” nesaistītām aktivitātēm un “jā” izvēlēm, kas vedīs uz mērķi.
Lai gan mūsdienu daudzveidīgā un piedāvājumiem bagātā vide paver neskaitāmas iespējas mūsu atvasēm, tikai sadarbībā un līdzvērtīgā sarunā kopā ar bērnu un pedagogu varam palīdzēt ikvienam atrast sev piemērotāko un veiksmīgāku ceļu izaugsmei.
Skaties diskusiju
Par to, kā palīdzēt bērniem skolā justies pieņemtiem, iekļautiem un saprastiem, vairāk uzzināso, noskatoties diskusiju ar IKVD Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktoru Rolandu Ozolu, Pusaudžu resursu centra vadītāju un bērnu psihiatri Aneti Masaļsku, kā arī Rīgas Hanzas vidusskolas pedagogu un jauniešu motivācijas programmas MOT treneri un Rīgas Hanzas vidusskolas direktora vietnieku Aleksandru Langi.
Saruna veidota sadarbībā ar jauniešu motivācijas programmu MOT, kuras mērķis ir novērst sociāla rakstura problēmas sabiedrībā. MOT koncepta pamatā ir vēlme veidot drošāku sabiedrību, stiprinot jauniešu izpratni un drosmi – drosmi dzīvot, rūpēties un pateikt nē. Šogad MOT mērķu sasniegšanā piedalās 17 Swedbank treneri, pārstāvot bankas ilggadējās vērtības kā jauniešu un izglītības projektu atbalstītājam.
*2022. gada pavasarī jauniešu motivācijas programmas MOT sadarbībā ar "Forta Research" un "Norstat" veiktās aptaujas rezultāti.
