Skaidrs, ka kāda tuvinieka zaudējums ir ļoti smags laiks, kurā jāpielāgojas jaunajiem dzīves apstākļiem. Kāds emocionāli to pārdzīvo vieglāk, kāds smagāk, taču šajā laikā neviens nav atcēlis rūpes par finanšu jautājumiem – maksājumus par mājokļa kredītu, bērna studijām un citām lietām. Taču šis ir gana svarīgs aspekts, par ko daudzas ģimenes aizvien nedomā. Tāpēc vaicājām sociālantropologam, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošajam pētniekam Dr. sc. soc. Andrim Saulītim, kāpēc tas tā ir un kā to iespējams mainīt.
Kā vienu no iemesliem, kādēļ šī svarīgā saruna izpaliek, Andris Saulītis min pieaugošo neatkarību vienam no otra:
“Manuprāt, saruna par nebaltām dienām ģimeņu starpā lielākoties neeksistē tieši tāpēc, ka cilvēki vairs neuzskata sevi par atkarīgiem vienam no otra un ir diezgan droši, ka varēs tikt galā arī bez partnera gan nāves, gan šķiršanās gadījumos. Protams, citādāk ir ģimenēs ar bērniem - jo vairāk bērnu, jo aktuālāks varētu būt šāds temats,” dalās Andris.
Bet vai tiešām esam tik finansiāli neatkarīgi, lai nelaimes brīdī nebūtu jālauza galva par naudu?
Kā rāda dati par iedzīvotāju uzkrājumiem, tie pieaug un arvien lielākai daļai sabiedrības ir vismaz kaut kāds finanšu “buferis” neparedzētām situācijām. Tas visbiežāk ir uzkrājums no vienas līdz trīs mēnešalgu apmērā. Taču jāatceras, ka šī nauda nereti ir paredzēta arī tādiem brīžiem, ja pēkšņi saplīst veļas mašīna un vietā jāiegādājas jauna, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem.
Novērtējot, kam cilvēki veido finanšu uzkrājumus, ir redzams, ka lielu daļu no tiem iespējams vai nu pilnībā vai daļēji apdrošināt, taču piesardzība vai arī neizpratne par apdrošināšanas pakalpojumiem liek apdrošināšanu nolikt svaru kausu pretējā pusē uzkrājumu veidošanai. Līdz ar to iedzīvotāji izvēlas sev tuvāko un labāk saprotamo veidu, kā nodrošināties pret iespējamajiem nākotnes riskiem – veidojot uzkrājumu, vai arī atstāj situāciju veiksmes ziņā, jo atsevišķās dzīves situācijās ar vienas mēnešalgas uzkrājumu apjomu var nepietikt. Tomēr apdrošināšanas un uzkrājumu pielietojums nemaz nav tik atšķirīgs un drīzāk ir viens otru papildinošs, nevis izslēdzošs.
Pēc eksperta domām sabiedrība pievērsīs uzmanību ilgtermiņa plānošanai un gatavībai neparedzētiem apstākļiem tikai tad, kad šī tēma iekļausies katra indivīda dienaskārtībā sociālajā vidē, kā arī izveidosies sociālā norma sabiedrībā.
"Ja ikdienā tuvāko cilvēku lokā nenotiek neprognozējamas nelaimes un pēkšņi nāves gadījumi, piemēram, sirdstrieka vai kas tamlīdzīgs, tad var rasties šķietamība, ka ar mums visticamāk nekas tāds nenotiks. Tā kā pēkšņa nāve un kritiskās slimības raksturīgas mūža otrajā pusē, tad agrākā vecumā par šādām lietām negribas un nav laika domāt. Ilgtermiņa plānošana - ne tikai attiecībā uz dzīvības apdrošināšanu, bet arī uz jebkura veida ilgtermiņa lēmumiem – nebūs prioritāte un vienmēr būs sekundāra attiecībā pret ikdienas vajadzībām. Tāpēc es pieļauju, ka nodrošināšanās pret nebaltām dienām daudz biežāk tiek uzsākta , kad novērots, kā krīze ir skārusi citus tuviniekus. "
"Jo negatīvākas būs ieraudzītās sekas un atpazīstamāka situācija, jo lielāka iespējamība, ka tiks meklēti veidi, kā novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē savā personīgajā dzīvē.”
Tāpat Andris Saulītis uzsver paļāvību uz ģimenes atbalstu nelaimē: “Brīžos, kad notiek nelaime, citas mājsaimniecības parasti ir gatavas palīdzēt - aizdot vai vienkārši iedot trūkstošos līdzekļus. Es domāju, ka gandrīz katrs ir gatavs palīdzēt saviem vecākiem, ja notiek kāda nelaime, un tieši tāpat vecāki ir gatavi palīdzēt bērniem."
"Latvijā ir spēcīgs radu loks un, ja ir nepieciešams, tad viņi steigsies palīgā, kas rezultējas tajā, ka ģimenes vienkārši nerunā par nelaimēm un naudas jautājumiem to kontekstā. Savstarpēja palīdzēšana ir vispārpieņemta un beznosacījumu prakse Latvijā. Cita lieta – kamēr tuvinieki lielākoties ir gatavi un spējīgi palīdzēt, nelaimē nonākušie bieži vien nevēlas lūgt palīdzību.”
Kuram tad būtu jāsāk saruna par naudas lietām nelaimes kontekstā?
Var piekrist, ka saruna par to, kas notiks, ja manis vairs nebūs, nav viegla, taču tā nav arī neiespējama. Līdz ar to neatkarīgi, vai jūtaties finansiāli neatkarīgs vai gluži pretēji – lielā mērā atkarīgs no partnera ienākumiem, saruna par risku mazināšanu būtu ieteicama ikvienam. Turklāt risku mazināšana attiecas arī uz sadzīviskākām lietām, par ko sarunu iesākt visticamāk ir vieglāk.
Piemēram, kas notiktu, ja mūsu ģimenes ienākumi samazinātos uz pusi - vai mēs varētu turpināt bērnu vest uz privāto bērnudārzu, kā tas ietekmētu ikmēneša obligātos maksājumus un tamlīdzīgi. Tas palīdz risināt sarunu arī jau tālākā perspektīvā – kas notiktu, ja ar otru cilvēku notiktu nelaime?
Ļoti racionāli paskatoties, Latvijā ir diezgan maza daļa cilvēku, kuri mierīgu sirdi varētu teikt, ka papildus materiālā palīdzība no malas pēkšņa ienākumu zuduma gadījumā viņiem vispār nemaz nebūtu nepieciešama. Tāpēc sarunām par nebaltām dienām, tostarp dzīvības apdrošināšanu kā daļu no risku mazināšanas rīkiem, būtu jānotiek katrā ģimenē. Jo, kā norāda Andris Saulītis, privātās apdrošināšanas sistēma Latvijā pastāv ļoti īsu laiku, un kamēr, piemēram, dzīvības apdrošināšana nav kļuvusi par sociālo normu, kā tas ir citviet pasaulē, mums pašiem ir jākultivē saruna par plānu B neparedzētām situācijām, izvērtējot dažādus neparedzētu dzīves pavērsienu ietekmi uz ģimenes dzīvi.
