Garantija ir izpildītāja apņemšanās garantijas termiņā bez maksas novērst pasūtītāja atklātas darbu rezultāta nepilnības. Garantijas noteikumos būtiski ir atrunāt, no kura brīža garantija tiek skaitīta (bieži vien no pieņemšanas – nodošanas akta parakstīšanas brīža, bet ne obligāti), kas ietilpst un kas neietilpst garantijā un kāda ir garantijas darbu izpildes kārtība un termiņi.
Kā rakstā par pakalpojuma jeb uzņēmuma līgumu norāda juriste Karīna Ozerska, attiecībā uz to, kas ir uzskatāms par garantijas gadījumu, pamatprincips ir – izpildītājam bez maksas ir jānovērš slēptie defekti – trūkumi, kuri radās izpildītāja vainas dēļ un jau pastāvēja pakalpojumu rezultāta nodošanas brīdī. Savukārt garantijā neietilpst trūkumi, kuri radās pēc pakalpojuma rezultāta nodošanas pasūtītāja vainas dēļ, piemēram, pasūtītāja nepareizas lietošanas, uzturēšanas dēļ. Lai varētu konstatēt, ka pasūtītājs ir nepareizi lietojis pakalpojuma rezultātu, pasūtītājam ir jābūt informētam, kā pakalpojumu rezultāts ir jālieto un jākopj. Tas gan nenozīmē, ka izpildītājam ir jāapraksta pilnīgi viss, ko ar pakalpojumu drīkst un ko nedrīkst darīt, bet vispārīgām vadlīnijām būtu jābūt.
Nereti noteikt defekta cēloni un līdz ar to, vai konkrētais defekts ir novēršams bez maksas, var tikai pēc speciālista veiktas diagnostikas. Un gadījumā, ja diagnostikas rezultātā tiks konstatēts, ka defekts neietilpst garantijā, situācija var būt strīdīga, tāpēc līgumā noteikti jāatrunā vairākas lietas. Pirmkārt, jānorāda, vai pasūtītājam ir jāapmaksā diagnostika, ja defekts nebūs garantijas, un, ja jā, kāda būs cena (tā, piemēram, var būt fiksēta maksa vai stundas likme). Otrkārt, izpildītājam ir obligāti jāinformē pasūtītājs par to, ka defekta novēršana būs par maksu, un arī par defekta novēršanas cenu (ja nav norādīta līgumā), lai pasūtītājam būtu iespēja pašam pieņemt lēmumu, vai pasūtīt defekta novēršanu izpildītājam.
Arī garantijas darbiem var būt aktuāli transporta izdevumi, tāpēc svarīgi atrunāt, kura puse un kādā apmērā sedz transporta izdevumus gan gadījumā, ja konkrētais defekts ietilpst garantijā, gan arī ja neietilpst.
Būtiski ir garantijas darbu izpildes termiņi, kas īpaši svarīgi, ja no pakalpojumu rezultāta nepārtrauktas darbības ir atkarīga pasūtītāja saimnieciskā darbība, un katrs darbības pārtraukums rada dīkstāvi un ievērojamus zaudējumus pasūtītājam. No otras puses, izpildītājs pat gribēdams nereti nevar novērst defektus pasūtītājam vēlamā laikā, jo īpaši, ja defektu novēršanā ir jāiesaista trešās personas, kuru rīcību izpildītājs var ietekmēt tikai daļēji (piemēram, ja no trešās personas ir jāiegādājas kādas detaļas vai izejvielas). Turklāt var būt defekts, kurš ir novēršams vienas dienas laikā, bet var būt arī tāds, kura novēršanai jāpatērē vismaz nedēļa. Lai abām pusēm maksimāli samazinātu iespējamos zaudējumus, ir jācenšas ļoti uzmanīgi aprakstīt šos termiņus tādā veidā, lai defektu novēršanas termiņš būtu pēc iespējas īsāks, bet tomēr reāli izpildāms. Labs risinājums ir sadalīt defektus vairākās grupās un katrai noteikt savu termiņu. Grupēšana var būt gan pēc defekta būtiskuma (cik ļoti ietekmē pasūtītāja darbību), gan pēc iespējamiem izpildīšanas ātrumiem (piemēram, atkarībā no tā, vai ir jāpasūta rezerves daļas vai nav). Reizēm līgumā tiek norādīts, ka termiņu puses saskaņo atsevišķi, taču šāds noteikums nav izdevīgs pasūtītājam, jo izpildītājs var nepiekrist nevienam no pasūtītāja vēlamajiem termiņiem un puses var nonākt strupceļā, strīdoties par termiņu, tā vietā lai nodarbotos ar defekta novēršanu.
Gadījumos, kad pakalpojums tiek sniegts patērētājam, paralēli izpildītāja dotai garantijai spēkā ir arī atbildība par preču un pakalpojumu trūkumiem saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu.
Visu K. Ozerskas rakstu „Pakalpojumu jeb uzņēmuma līgums” var lasīt žurnāla "Bilances Juridiskie Padomi" 2016. gada jūnija numurā.
