Māja

Līva Jaunozola: mājas ir mans miera templis

Mājas kā miera templis ne tikai Covid-19 laikā, bet vienmēr. Tāda ir uzņēmējas Līvas Jaunozolas pārliecība.

Es savās mājās pandēmiju nejūtu, jo vienkārši neļauju tai tur ielauzties. Mājas ir patvērums, nevis  pasaules haosa līdzi jušanas vieta. Man mājas vienmēr ir bijušas kā miera templis. Šī iemesla dēļ, man, piemēram, nepatīk rīkot viesu uzņemšanu. Manuprāt, mājām ir jābūt intīmai vietai, kur pavadi savu laiku ar tuvajiem, un neviens cits tajā nevar izjaukt pašu radīto sajūtu un enerģiju. Arī ne pandēmijas laikā,” uzsver Līva.

Arī Līva tāpat kā daudzi citi ir pieredzējusi mājmācību un to, ka mājas ir gan darba vieta, gan skola un bērnudārzs, taču to pieņem un pielāgojas – gan viņa, gan bērni. “Piemēram, kad meitām bija mājmācība, pēc kādas no tiešsaistes nodarbībām vecākā meita turpināja čatot ar saviem draugiem un organizēja ekskursijas pa māju. Tā katru dienu cits bērns rādīja savu māju vai istabu. Lūk, kā var aizstāt ciemošanos vienam pie otra!” par to, kā ar vieglumu paraudzīties uz dažādām situācijām un rast risinājumu, pieredzē dalās Līva. Viņa pati jau iepriekš lielākoties strādājusi no mājām, tāpēc ļoti novērtē iespēju, ka mājās ir vieta, kur noslēpties no visiem un klusumā koncentrēties darbam.

Kopumā Līvas māju sajūtu veido ģimenes klātbūtne, miers un nesteidzība. “Man lielākā vērtība mājās ir kopābūšana ar tuvajiem, miers un drošības sajūta. Mājas ir mans uzlādēšanās punkts, no kura tad atkal varu atsperties, lai dotos ikdienas gaitās un darbos,” tā Līva. Savukārt no taustāmām lietām, Līva savas mājas nevar iedomāties bez svecēm un piezemēta apgaismojuma.

Mājās apgaismojums un ambience man ir vissvarīgākais. Brīnos, kā cilvēki spēj uzturēties savā mājoklī, kur pie griestiem deg aukstas gaismas LED spuldzes. Tā laikam ir mana fobija,” smaidot saka Līva.

Vide, kādu radām sev apkārt, tostarp mājās, Līvai ir ļoti nozīmīga, un tas viņai ļauj savu bērnību asociēt ar laimes sajūtu, un to pašu viņa vēl saviem bērniem. “Es apzināti meitas vedu uz skaistām, estētiskām vietām, iekārtoju estētisku māju, mācu kārtību, jo no tā radīsies viņu nākotnes skatu punkts uz lietām un vērtībām. Bet pats svarīgākais – lai, bērnības māju atmiņās kavējoties, meitas justos vienmēr drošībā.”

Runājot par savas mājas drošību, Līva atzīst: “Vienmēr apdrošinu mājokli, jo tās izmaksas atsver riskus, ko apdrošinātājs kompensē, ja gadījumā notiek kas nelāgs. Īpaši aktuāli mums tas ir viesnīcā, kur dēļ lielākas amortizācijas vienmēr gadās kādas ķibeles. Apdrošināšana tomēr sniedz man mieru, ka, ja gadījumā kas notiek, ir trešā persona, kas situāciju palīdzēs atrisināt.

  • Ja arī tev mājas ir miera osta un apzinies dažādus riskus, kas ar to var notikt, ieteicams mājokli apdrošināt.

Apdrošināšana pasargās tevi un tavu ģimeni no dažādiem iespējamiem finansiāliem zaudējumiem. Tā, piemēram, pērn Swedbank visbiežāk pieteiktie mājokļa apdrošināšanas gadījumi bija saistīti ar cauruļvadu plīsumiem, kas izraisīja ūdens noplūdi mājoklī, radot tā īpašniekam vidēji teju 1000 eiro lielus zaudējumus. Otrs biežākais iemesls mājokļu apdrošināšanas atlīdzības pieteikumiem pērn bija mājokļu iedzīves bojājumi, kas vidēji radījuši 665 eiro lielus zaudējumus. Savukārt trešais biežākais iemesls ir dabas stihiju – vēja, lielāku vētru, plūdu – radītie zaudējumi, kas vidēji mērāmi pat 1300 eiro apmērā. Līdz ar to ir svarīgi, ka mājoklis, iedzīve un civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta, lai uzkrātais drošības spilvens nebūtu jāiztērē likstām, kuru radītu zaudējumu segšanai iespējams izmantot apdrošināšanu.

Tas, kāda veida mājokļa apdrošināšanu un ar cik plašu risku segumu izvēlēties, katram jāizvērtē pašam, ņemot vērā mūsu katra dzīvesveidu, nodarbošanos un daudzus citus aspektus. Dzīvokļu īpašniekiem tie var būt vieni, privātmāju īpašniekiem – citi. Taču skaidrs, ka visdrošāk ir vienmēr izvēlēties tādu apdrošināšanas polisi, kas pasargā no dažāda veida likstām, tostarp pašu radītām, jo no nelaimēm neesam pasargāts neviens, un plāns B, kas palīdzēs segt finansiālos zaudējumus, noteikti noderēs ikvienam.

Foto autori - Aiga Rēdmane,  Filips Šmits.