Kā šobrīd klājas mazajam uzņēmējam Latvijā? Viedokļi ir dažādi. Indra Nikrence, konditorejas “Bezē” līdzīpašniece, ir viena no tiem, kas nesūdzas. Viņa ar prieku vada savu uzņēmumu un patiešām jūtas laimīga. Varbūt tas viņai izdodas tāpēc, ka katru dienu viņas konditoreja kaut uz brīdi padara laimīgus daudzus.

Dzīve ir īsa...

Nelielā konditoreja “Bezē” uz Brīvības un Stabu ielas stūra Rīgā ik rītu piedāvā svaigi ceptas maizītes, daudz un dažādas kūkas un citus gardumus. 70 % no apmeklētājiem te ir sievietes – tā novērojusi “Bezē” līdzīpašniece Indra Nikrence, kuru gandrīz visi klienti pazīst personīgi. Viņa te ir sastopama piecas dienas nedēļā, bieži vien arī brīvdienās, ja risināmas kādas negaidītas problēmas. Tagad viena no darbiniecēm ir salauzusi roku, un Indra pati arī apkalpo klientus un novāc galdus. Viņa smaida: “Tiešām neslimoju ar zvaigžņu slimību. Man neliekas, ka es esmu vislabākā. Un arī nedomāju, ka īpašnieks nevar vajadzības gadījumā pats uzņēmumā veikt visparastākos darbus. Esmu arī mazgājusi traukus.”

Indrai ir versija par to, kāpēc kūkas īpaši ir iecienījušas tieši sievietes: “Iespējams, ik dienas ar darbu, mājas pienākumiem, bērniem aizņemtām, viņām gribas kādu brīdi veltīt arī sev – pasēdēt mājīgā atmosfērā, iedzert kafiju, pabūt pašām ar sevi. Vīriešiem parasti ir hobiji, viņi tiem kaut kā vienmēr izbrīvē laiku. Bet sievietēm, arī man pašai, hobijs ir bērnu attīstība – intereses, pulciņi, nodarbības.”

Jautāta par šobrīd populāro veselīgo dzīvesveidu, kurā kūkas un bulciņas īsti neiederas, Indra nosaka: “Kūkas ir domātas svētku reizēm! Manas meitas daudz ko no “Bezē” produkcijas pat nav pagaršojušas, jo arī mēs mājās ēdam veselīgi. Kūkas atļaujamies svētkos un kad atbrauc ciemiņi.” Tai pašā laikā viņa atzīst, ka ir vērts apēst kaut ko garšīgu arī ikdienā, ja tas uzlabo noskaņojumu un padara priecīgāku dienu. Jo, kā vēsta uzraksts pie konditorejas sienas, “Life is short, eat desert first!” (Dzīve ir īsa, tāpēc sāc ar desertu).

Stāsts par veco kumodi

Šķiet, ka tieši mājīguma sajūta – “kā ciemos pie omītes” – ir tā, kas piesaista daudzus no apmeklētājiem. Vai šāds koncepts ir veidots apzināti? “Bezē” līdzīpašniece stāsta: “Pirms gadiem 16 vecāmamma man mantojumā atstāja vecu kumodi un lika apsolīt, ka to neizmetīšu ārā un, lai kur būtu pati, ņemšu sev līdzi. Sākumā kumode mums stāvēja dzīvoklī virtuvē. Kad piedzima meitas, dzīvoklī kļuva par šauru un mēs pārvācāmies uz māju, kur eiroremontā vecā kumode vairs īsti neiederējās. Kad radās ideja par konditoreju, man bija skaidrs, ka vecāsmammas kumodei ir jānāk līdzi. Un interjeram ir jābūt tādam, lai tā iederētos."

"Cik ilgi es šeit būšu, tik ilgi būs arī kumode. Un tas solījums vecaimammai un kumodes klātbūtne varbūt ir tā svētība, kas ir mani sargājusi un palīdzējusi. Man ir sajūta, ka vecāmamma te visam ir stāvējusi klāt.”

Kad vajadzējis iekārtot interjeru, dizainerei tika pateikts: mums ir kumode, vecs, apaļš galds un pavisam neliels budžets. Tā arī tapuši pieskaņoti, no veciem kokiem darināti galdi un vecu dēļu siena. Un rezultāts nav licis vilties, vēlreiz pierādot seno patiesību, ka visu nosaka ideja, nevis budžeta lielums.

Ilgas pēc īsta vārītā krēma

Indra ir nākusi no piecu bērnu ģimenes un atceras, ka mamma ir darījusi visu, lai saviem bērniem sagādātu īstu māju sajūtu – uz visiem svētkiem tikušas ceptas visdažādākās tortes, kūkas un pīrāgi. Īpaši garšīgi bijuši eklēri ar vārīto krēmu. Vēlāk, kad Indra Rīgā dažādās vietās nogaršojusi bērnības kārumu, viņa sapratusi, ka cietā sviesta pika, kas iepildīta eklērā, ne tuvu nelīdzinās mammas vārītajam krēmam: “Es ēdu un domāju – kāpēc gan nevar uztaisīt tādu vārīto krēmu, kādu taisīja mamma? Vai tas nav iespējams? Vai tas ir tik sarežģīti?”

Taču īstā ierosme atvērt savu konditoreju bijusi nevis nostalģija pēc bērnības garšas, bet gan pavisam racionāls apsvērums: “Biju strādājusi algotu darbu restorānu biznesā, sāku kā viesmīle, līdz jau biju restorāna vadītāja un piedalījos vairāku jaunu restorānu atvēršanā. Kad piedzima otrā meita, man vajadzēja brīvus vakarus, jo mans vīrs arī strādā restorānu biznesā, kur darbs parasti ir vakaros un brīvdienās. Es zināju, ka konditorejā darbs jāsāk agri no rīta, līdz ar to vakari būtu brīvi. Tā mēs arī tagad varam sadalīt laiku bērniem – vīrs meitas izvadā no rīta, bet es esmu atbildīga par pulciņiem un hobijiem vakarā.”

Studēt biznesa vadību Indra sāka, kad jau bija vairākus gadus strādājusi, un uzskata, ka tieši šāda secība – vispirms pastrādāt un pēc tam mācīties – ir ļoti pareiza: “Tieši praktiskā darba pieredze mācībām iedod īsto vērtību, jo tu saproti, par ko ir runa, vari izvērtēt, kas strādā tā, kā rakstīts mācību grāmatās, un kas tomēr tā nestrādā.”

Kad realitāte pārspēj sapņus

Konditoreju atvērt Indra Nikrence varēja ar investora palīdzību. Viņa atceras: “Cilvēks, kurš bija ar mieru investēt konditorejā, arī ir saistīts ar restorānu biznesu. Es viņam izstāstīja savu vīziju, un viņš piekrita ieguldīt naudu un kļūt par līdzīpašnieku. Kopā apsēdāmies un veicām aprēķinus."

"Toreiz man likās, ka tam jābūt kaut kam ļoti mazam, ka būšu pilnīgi laimīga un man pilnīgi pietiks, ja dienas apgrozījums būs kādi 350 eiro. Sākuma investīcijas arī bija nelielas – mums pietika ar 42 tūkstošiem, lai atvērtu konditoreju. Arī darbinieki sākumā bija tikai četri.”

Apmēram pēc pusotra gada beidzot bija sajūta, ka bizness ir aizgājis. Indra atzīst, ka tagad, pēc piecu gadu darbības, ievērojami pieaudzis darbinieku skaits, “Bezē” apgrozījums ir trīskāršojies un svētku laikā pat seškāršojas: “Es atceros, kā man piezvanīja grāmatvede un teica: “Vai tu pati ievēro, ka ieņēmumi ar katru mēnesi pieaug?” Un tā līkne ir tiešām augšupejoša.”

Tai pašā laikā Indra atzīst, ka ir nācies arī lūgt PVN maksājumu atlikšanu, jo “Bezē” biznesu jūtami ietekmē sezona un laikapstākļi – pretēji, kā tas ir restorānos, konditorejā karstajā laikā apmeklētāju ir krietni mazāk nekā ziemā. Īpaši jūtams tas bija, piemēram, pagājušajā vasarā.

“Bezē” saimniece novērojusi, ka aizvien vairāk klientu norēķinās ar karti, un atzīst, ka modernās tehnoloģijas, ko konditorejai piedāvā Swedbank, ļoti atvieglo ikdienas naudas lietas: “Mēs izmantojam POS termināli, un esam apmierināti, ka nauda kontā nonāk jau nākamajā dienā. Novērtējam ļoti ērto Swedbank internetbanku ar Smart-ID karti, kas ir grāmatvedes ikdiena.”

Ieteikumi no uzņēmējas pieredzes

Neaizmirstiet neparedzētos izdevumus. Lai cik smalki viss tiktu izkalkulēts, plānojot budžetu, vienmēr būs sīkumi, par kuriem nevarat pat iedomāties vai kas tiks piemirsti. Ja jūs neparedzētiem izdevumiem atvēlēsiet 10 000, tad tos ne tikai iztērēsiet, bet jums, visticamāk, būs nepieciešami pat visi 20 000.

Paļaujieties uz profesionāļiem. Kaut pati biju no bērnības cepusi kūkas, man bija pilnīgi skaidrs, ka konditoreju pareizās sliedēs var ielikt tikai īsts profesionālis. Tāpēc sāku ar to, ka uzaicināju darbā brīnišķīgu, pieredzējušu konditori Airitu Jurciku. Viņa izstrādāja pamatreceptes, arī vārīto krēmu gatavojam pēc viņas receptūras. Viņa daudz ko iemācīja arī man pašai, piemēram, kā izvietot produkciju vitrīnās, kad un kā veikt kvalitātes kontroli. Kaut arī mums pašiem liekas, ka visu zinām, ir vērts pieņemt darbā profesionāli.

Labāk pacelt cenu, nevis nolaist kvalitāti. Pagājušajā gadā vienā brīdī sviesta cenas no piegādātājiem uzkāpa tik augstu, ka izdevīgāk bija iet uz “Maksimu” un pirkt mazās sviesta paciņas. Taču tas, protams, pie lieliem apjomiem nebija risinājums. Kā rīkoties šādā situācijā, lai konditoreja varētu izdzīvot? Pāriet uz margarīnu sviesta vietā ir pret maniem principiem. Labāk ir saglabāt kvalitāti un pielikt kaut vai 2 centus pie cenas. Nevajag baidīties paaugstināt cenu, ja citādi nevar izdzīvot.

Neietekmējieties no konkurentiem – ejiet savu ceļu. Pēc mācību grāmatām pareizi ir izpētīt tirgu. Es tomēr rīkojos tieši pretēji – es neeju konkurentu konditorejās, jo negribu sākt salīdzināt, negribu aizņemties idejas, negribu salīdzināt cenas un sākt pielāgoties.

Investējiet darbiniekos. Tāpat kā daudzviet, arī mums ir problēmas atrast labus darbiniekus – tādus, ko var saukt par savējiem, kuriem var uzticēt kasi un vajadzības gadījumā arī uzņēmuma karti. Savus darbiniekus sūtu uz dažādiem gan maksas, gan bezmaksas semināriem. Tāpat labprāt ņemu praktikantus, kas, pirmkārt, nozīmē vēl divas darbarokas. Otrkārt, tā ir iespēja pēc skolas beigšanas labākos uzrunāt un aicināt darbā – tā esmu atradusi vairākas ļoti labas konditores.

Visus svētkus strādāju kopā ar saviem darbiniekiem, lai viņiem nav tās sajūtas, ka īpašnieks svin svētkus, kamēr mēs viņam pelnām naudu. Līdz ar to darbinieki jūt, ka esam viena komanda, kas mazā uzņēmumā ir īpaši svarīgi.

Klients svarīgāks nekā pāris eiro. Mums reiz kliente no Šveices pasūtīja torti savam mīļotajam cilvēkam, kurš dzīvo Rīgā, ar uzrakstu krievu valodā: “С днем рожденья, любимый Боренька!” Es sazinājos ar klienti un lūdzu saīsināt tekstu. Viņa man WatsApp atbildēja: “Тогда без любимый.” Konditore bija jauna meitene, kas krievu valodu neprot, un galu galā uz tortes uzrakstīja: “С днем рожденья, Боренька, тогда без любимый!” Par laimi, kļūdu pamanījām un torti pārtaisījām. Mans princips – ja ir kāda kļūda, konflikts vai ja klients ir nepamierināts, mēs vienmēr atmaksājam naudu. Arī situācijās, kad klientam nav taisnība.

Izvērtējiet savas cilvēciskās prioritātes. Šobrīd “Bezē” būtu laiks paplašināties – vai nu meklēt jaunas, lielākas telpas, vai atvērt vēl kādu konditoreju. Investors noteikti piekristu, un līdzekļi būtu. Bet svarīgāk par biznesu ir, lai es varu būt arī mamma, lai varu ar savām meitām iziet ārā, pabūt kopā, iemācīt lasīt grāmatas. Lai darbā nav pārdegšana, bet lai tas joprojām sagādā prieku. Dzīve ir svarīgāka par biznesu un peļņu.

Esiet gatavi arī problēmām. Ja jūs neesat gatavs būt savā biznesā ar prieku visu laiku, ja jūs kaitina klienti, ja nevarat paciest, ka kāds zvana sestdienas vakarā vai svētdienas rītā, tad labāk izvēlēties algotu darbu un neuzsākt savu biznesu. Problēmas būs vienmēr, un nereti tās būs jārisina arī brīvdienās.

Ko sēsi, to pļausi. Es neatvēru savu uzņēmumu, lai vienā dienā ātri nopelnītu. Es gribu strādāt ilgi un gribu strādāt pati. Ticu karmiskajām lietām un zinu, ka nekas nevienam dzīvē netiek dots par velti. Laimīgs tu vari būt tad, kad tu esi nopelnījis pats, ar savām rokām, godīgi.