Ne visi biznesa projekti ir veiksmīgi, taču neveiksmes gadījumā ir jāspēj pielikt punktu un doties tālāk – tāda ir viena no uzņēmējdarbības pieredzē gūtajām atziņām, ko pirms dažiem gadiem guva Latvijā pirmā digitālā žurnāla “LILLÁ” radītāja Linda Saulīte. Pēc pēc pusotra gada pastāvēšanas un 14 izdotiem numuriem žurnāls tika slēgts, neraugoties uz saņemto atzinību Latvijā un ārzemēs. Tagad Linda Saulīte vada starptautiskās mediju un digitālās aģentūras “Dentsu Aegis Network” Latvijas nodaļu un ir gatava dalīties pārdomās par mācībām, ko guva “LILLÁ” izdošanas laikā.
Citāds žurnāls
Linda Saulīte mediju biznesā nebija ienācēja no malas: iepriekš viņa bija strādājusi gan televīzijā, gan interneta portālā “TVNet”, tādēļ mediju lietas viņai nebija svešas. Turklāt Lindai jau kopš bērna kājas bija ļoti paticis gan lasīt, gan arī pašai rakstīt. “Es izlasīju visus žurnālus, kas bija domāti manai mērķauditorijai, daudz lasīju arī grāmatas. Un vienmēr biju sapņojusi radīt pati savu žurnālu. Kad studēju Zviedrijā, kādudien, sēžot lekcijā, izdomāju, ka vajadzētu salikt kopā to, ko es labi pārzinu, un to, ko ļoti mīlu, – digitālo vidi un rakstīto vārdu. Tā radās doma par digitālo žurnālu. Tas bija 2012. gada maijs,” atceras Linda.
Sapņi bieži paliek tikai sapņi un dzīvē tā arī netiek realizēti, taču Lindai savējo izdevās piepildīt diezgan ātri: jau 2012. gada rudenī, tātad tikai pusgadu pēc idejas dzimšanas, iznāca digitālā žurnāla “LILLÁ” pirmais numurs.
“Man bija jāapgūst viss. Es nezināju, ar kādam programmām vispār var radīt digitālo žurnālu, vajadzēja atrast veidu, kā to padarīt pieejamu “App Store” un “Google Play”, kas bija ļoti sarežģīti. To visu arī vajadzēja saprotami izskaidrot cilvēkiem, jo tolaik iepirkšanās šajās platformās bija pilnīgs jaunums. Mēs būtībā radījām savu ekosistēmu, jauna veida žurnālu ar citādu saturu,” stāsta Linda.
Viens no galvenajiem uzdevumiem bija atrast digitālajam žurnālam piemērotu un trāpīgu nosaukumu. Ar to Linda Saulīte lepojas vēl tagad: “Nosaukums “LILLÁ” radās sadarbībā ar zīmolvedības aģentūru. Ideja bija pamatā likt sievišķo un vīrišķo – sarkano un zilo, kas kopā rada lillā.”
Pirmie panākumi
Žurnāls pirmām kārtām bija domāts sieviešu auditorijai, taču, kā atklāj Linda, to labprāt lasījuši arī vīrieši – viņa lēš, ka lasītāju dzimumu proporcija bijusi 60 pret 40. “Ideja bija uz lietām un cilvēkiem paraudzīties no cita skatu punkta. Mēs bijām pirmie, kas sāka filmēt fotosesiju un interviju “aizkulišu video”, tā cenšoties savus varoņus padarīt cilvēcīgākus. Tagad šāda pieeja jau ir ierasta, taču tolaik tas bija kaut kas jauns.”
Sākums likās daudzsološs – cilvēki digitālo žurnālu lasīja, slavēja, un tam bija ap 2000 abonentu, kas tāda veida jaunam izdevumam nebija maz. To abonēja arī daudzi ārzemju latvieši. Jau no pirmajiem numuriem izdevās piesaistīt reklāmdevējus, tādēļ nākotne rādījās gaiša. Bija doma vēlāk projektu attīstīt arī Lietuvā un Igaunijā, rīkot dažādus pasākumus, varbūt pat radīt digitālo izdevniecību. Likās – kādēļ gan ne, jo žurnāla projekts bija izpelnījies ievērību – tepat Latvijā ieguvis grantu programmas “Atspēriens” atbalstu, bet globālā līmenī iekļuvis “Digital Magazine Awards” konkursa finālā.
Finanšu problēmas
Tomēr pēc pusgada kļuva skaidrs, ka nākotnes perspektīvas nebūt nav tik rožainas, jo izdevumu sadaļa bija lielāka nekā ienākumu. Jāņem vērā, ka projekts tika uzsākts tikai par Lindas personīgajiem līdzekļiem, nekādu kredītu un papildus investīciju tam nebija.
“Es pati šim projektam ticēju līdz pēdējam. Kad sāka iet ļoti grūti, domāju – mums taču ir “Atspēriena” balva, mēs tikām “Digital Magazine Awards” finālā, kur mums blakus bija “Guardian” un “Elle”; es braucu uz Londonu piedalīties balvu pasniegšanas pasākumā. Tādēļ likās, ka visu taču darām pareizi un nevar būt, ka mums neizdosies! Taču kaut kā tomēr beigu beigās pietrūka."
"Ir zināms, ka kritiskais periods ir pirmie divi gadi, kuru laikā jāsakrīt daudziem faktoriem, lai tiktu uz augšu. Mēs šiem diviem gadiem pāri netikām…” tagad spriež Linda. Projektu negatīvi ietekmējis arī tas, ka “Adobe” programmatūrai, uz kuras pamata viss tika veidots, negaidot būtiski cēlās cenas.
Kad žurnāls bija iznācis pusgadu, finansiālā situācija kļuva arvien spiedīgāka un Lindai nācās sākt uz pilnu slodzi strādāt citur, lai varētu savilkt kopā galus. Tas stāvokli padarīja vēl smagāku, jo vairs nebija laika pilnībā nodoties “LILLÁ” lietām, turklāt tolaik Lindai mājās bija pavisam mazs bērns.
“Beigās es pieņēmu lēmumu pielikt tam punktu. Tas bija smags, bet nepieciešams lēmums – kaut vai savas veselības labad. Biju pat gatava kādam atdot šo projektu par velti, jo bija žēl to tā vienkārši izbeigt. Taču tobrīd nevienu gribētāju neizdevās atrast… Pēc tam kādu gadu nespēju atvērt “LILLÁ” mājaslapu – man bija smagi uz to skatīties.”
Kļūdu analīze
No “LILLÁ” pieredzes Lindai tagad ir vairākas būtiskas atziņas. “Pirmā – tika pieņemti daži nepareizi biznesa lēmumi. Piemēram, nebija vērts izdot žurnālu katru mēnesi. Tas bija par biežu. Taču tolaik likās – ja tas iznāks ik mēnesi, mēs cilvēkus pieradināsim pie žurnāla. Taču tas izmaksāja ļoti dārgi un cilvēki īsti nepaspēja apgūt vienu numuru, kad jau iznāca nākamais. Ja būtu sākuši ar vienu reizi ceturksnī, tad būtu bijis vieglāk.
Otra atziņa – vajadzēja atrast komandu, kas ne tikai strādā, bet ir arī gatava uzņemties risku. Es biju viena pati. Man gan bija sabiedrotie, taču ne tādi, kas būtu gatavi riskam. Un trešā atziņa – es nemācēju palūgt palīdzību. Visi slavēja, cik skaists žurnāls ir iznācis, taču es nespēju palūgt citiem palīdzību un padomu. Braukāju uz investoru saietiem Igaunijā, taču nesadūšojos kādam piedāvāt – varbūt vēlaties nākt partnerībā? Likās – kā tad es tā atzīšu, ka īstenībā man iet baigi smagi, jo izsīkst gan nauda, gan emocionālie spēki… Bet, kad izsīkst emocionālie spēki, ir grūti pieņemt racionālus lēmumus. Tādēļ partnerība būtu ļoti svarīga, lai brīdī, kad tu esi lejā, kāds cits tev var palīdzēt paskatīties uz lietām no citas puses.”
Vaicāta, vai tagad, kad pagājuši vairāki gadi, šādam projektam būtu izredzes, Linda bez šaubīšanās saka, ka būtu gan. “Tikai tagad es noteikti to visu darītu partnerībā un neizdotu žurnālu tik bieži. Un noteikti ņemtu vērā, ka emocionālais un racionālais ir stingri jānodala."
"Tas nekas, ka tā ir sirdslieta, – uz to ir jāskatās kā uz biznesa projektu. Un, lai arī žurnāls ir digitāls, tas laiku pa laikam jāizdod arī drukātā veidā. Jo tas rada sasaisti ar zīmolu – taktilā piesaiste ir ļoti būtiska. Zinu, ka Amerikā ir projekti, kas tā strādā – digitālais žurnāls pāris reizes gadā iznāk kā drukātais.”
Vai “LILLÁ” kādudien varētu atdzimt? “Es nesaku “nē”. Varbūt – tikai citā formā. Un varbūt tā nebūšu es, kas to darīs. Katrā ziņā visa “LILLÁ” datubāze un dizains atrodas pie manis. Nosaukums ir patentēts, un varbūt kādudien tiešām kaut kas vēl notiek…” nosmaida Linda.
Viņas pašas dzīvē tagad viss ir kārtībā, un, vadot lielās starptautiskās mediju, komunikāciju un digitālās aģentūras “Dentsu Aegis Network” Latvijas nodaļu, Linda no digitālās vides nav pazudusi. Un tagadējā darbā noderot arī “LILLÁ” laikā gūtā pieredze: “Jo viss, kas mūs nesalauž, taču padara mūs stiprākus un labākus gan kā cilvēkus, gan kā profesionāļus.”
