Ja par skandināvu vai itāļu produktu dizainu visi esam dzirdējuši, tad latviešu dizains ir kaut kas jauns. Tādēļ jo lielāks lepnums par to, ka Latvijas zīmola “Mammalampa” ražotās lampas ir izpelnījušās ievērību pasaules mērogā, un to radītāju Ievu Kalēju ietekmīgais dizaina žurnāls “Elle Decor” ierindojis desmit laikmetu definējošo dizaineru – sieviešu skaitā. Šī vēsts ir patiešām priecīga, taču eiforijai nav pamata, jo kopumā produktu dizains Latvijā pagaidām vēl tomēr ir pabērna lomā. Kādēļ tā – to Ieva Kalēja var pastāstīt no pašas pieredzes.
Aizbraukt uz Milānu un iemīlēties
“Sākās viss ar to, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem es aizbraucu uz Milānas dizaina mesi un iemīlējos tajā, ko tur ieraudzīju. Gadu vēlāk atgriezos Milānā – nu jau lai studētu maģistrantūrā privātā augstskolā, kas specializējas rūpnieciskajā dizainā. Pēc studiju beigšanas atgriezos Latvijā, kaut gan te tobrīd – tas bija 2009. gadā – vēl nebija neviena uzņēmuma, kurā es varētu izmantot savas zināšanas. Tādēļ man neatlika nekas cits, kā vien kļūt pašai par uzņēmēju, lai varētu realizēt savas ieceres par to, kādus produktus vajadzētu ražot. Iesaistīju arī visu savu ģimeni,” tā stāstu par ceļu uz panākumiem sāk Ieva Kalēja.
Par jaunā uzņēmuma darbības virzienu Ieva izvēlējās lampu ražošanu. Lēmums bija labi pārdomāts, jo tieši šajā jomā bija vislielākās iespējas ļaut izvērsties savam dizaineres talantam. “Lampu dizainu izvēlējos tādēļ, ka tur mākslinieciskajam komponentam ir liela nozīme. Ja lidmašīnas vai velosipēda dizainā parasti dominē funkcionalitāte, tad apgaismes objektos var vairāk izpausties mākslinieciski. Jo īpaši tādēļ, ka mēs esam izvēlējušies emocionālā apgaismojuma jomu, kur tehniskās prasības nav tādas kā, piemēram, operāciju zāles apgaismojumam. Te galvenais ir radīt noskaņu.”
Lēmums pievērsties dizaina lampu ražošanai bija diezgan drosmīgs, jo konkurence šajā jomā pasaulē nav maza, turklāt Latvijas vārds ārvalstīs neasociējas ar īpašiem dizaina šedevriem. Ieva gan norāda, ka mūsdienu pasaulē par nacionālo dizainu īsti vairs nevar runāt (izņēmums varētu būt skandināvu, itāļu un holandiešu dizains), tādēļ produkta izcelsmes valsts nav izteikti nozīmīga. Galvenais ir radīt patiešām spilgtu un kvalitatīvu produktu, kura stāsts uzrunātu potenciālo pircēju.
“Patlaban ļoti daudziem produktiem nav viena izcelsmes valsts, jo to komponenti var būt tapuši dažādās valstīs. Tādēļ būtiskāks ir zīmola stāsts un vērtības, kas tajā iekļautas."
Mūsu produktos nav nekā no iezīmēm, kas parasti asociējas ar latviešu dizainu, piemēram, dažādi raksti. Toties es cenšos strādāt ar pirmatnīgiem materiāliem, cenšoties tos īpaši neapstrādāt – un tas ir ciešā saistībā ar latvisko vēlmi būt tuvu dabai. Daudzi latvieši taču sevi asociē ar laukiem, ar neskartu dabu, ar zemniecisku raupjumu. Man šķiet, ka tas viss ir iekodēts mūsu produktos mūsdienīgā interpretācijā.”
Mūžīga vērtība
Kaut kas no lauku un dabas sajūtas “Mammalampa” gaismekļos tiešām ir. Uz dažām lampām paskatoties, ir viegli iedomāties tās atjaunotās lauku mājās, taču tikpat labi tās iederētos arī pilsētas dzīvoklī. Kaut kāds netverams elegances un reizē raupjuma apvienojums. Taču tā ir tikai daļa no zīmola stāsta. Ne mazāk būtiski ir tas, ka šīs lampas mājokli greznos ilgus gadus – tā vismaz iecerējusi to radītāja.
“Es gribu radīt produktus, ko varēs nodot mantojumā. Lai šo priekšmetu dzīves cikls būtu pēc iespējas ilgāks. Jā, mūsu lampas nav lētas, taču tajās esam piestrādājuši pie katras detaļas. Daudzu populāru ražotāju produkti ir lētāki, taču pret tiem arī attieksme ir cita – ja kaut kas notiks, tad ar vieglu roku tos izmetīsi laukā. Mūsu ražojumi ir domāti ilgākam laikam. Tādēļ arī nosaukumā pieminēta mamma – jo mamma taču mums ir uz visu mūžu! Tas ir ilgmūžības un pārmantojamības aspekts, stāsts par vērtībām, kas laika gaitā paliek nemainīgas."
"Mani ļoti aizkustināja gadījums, kad mūsu lampu nopirka viena dāma, kurai pusaudze meita pēc tam esot prasījusi – mamm, vai tu man to atstāsi mantojumā? Uz šādu domāšanu mums visiem vajadzētu tiekties, nevis tikai visu laiku pirkt kaut ko jaunu,” skaidro Ieva.
Par nemainīgajām vērtībām pastarpināti liecina arī augstais vērtējums, ko zīmola “Mammlampa” produktiem un Ievas Kalējas dizaneres talantam nesen sniedza nozarē ietekmīgais amerikāņu žurnāls “Elle Decor”. “Patiesībā mūsu lampas dizains ir radīts jau pirms desmit gadiem, bet Ņujorkā tas šķiet aktuāls šobrīd! Tātad ir svarīgi radīt lietas, kas nezaudē aktualitāti, nevis nepārtraukti skriet pēc kaut kā jauna. Labs dizains nenoveco – tā ir pasaules tendence,” spriež Ieva.
Tirgu meklējot
Laika gaitā “Mammalampa” ir izdevies iekļūt ārzemju tirgū – sākumā braucot uz izstādēm, bet vēlāk arvien lielāku vērību pievēršot mārketingam internetā. Patlaban uzņēmumā tapušās lampas var pasūtīt un iegādāties sadarbības partneru veikalos jau divdesmit valstīs, taču lielu daļu noieta veido tirdzniecība internetā. Taču zīmols orientējas ne tikai uz lampu tirdzniecību, bet arī ļoti labprāt sadarbojas ar arhitektiem un dizaineriem konkrētos projektos.
Ne visu valstu tirgos gan ir izdevies iekļūt, un izņēmumi meklējami tepat kaimiņos.
Ieva ievērojusi, ka skandināvi, kuri ļoti lepojas ar savu dizainu, to arī visiem spēkiem sargā kā nacionālo bagātību un dod priekšroku tieši šāda dizaina produktiem.
Šī iemesla dēļ “Mammalampa” ražojumiem ir grūti ielauzties Skandināvijas tirgū. “Varētu likties, ka tepat blakus vien esam un arī daba mums līdzīga, taču viņi ļoti aizsargā savu dizainu un mūs neņem pretī. Uz Latviju viņi vairāk skatās kā uz savu ideju izpildītāju, bet mūsu ražojumus nepieņem. Savukārt tālākos tirgos, piemēram, Āzijā, mūsu lampas tirgo kopā ar skandināvu ražojumiem, jo tur mēs visi skaitāmies ziemeļvalstis.”
Nebūt cilvēkam – orķestrim
Lai gan par panākumu trūkumu uzņēmumam būtu grēks sūdzēties, tomēr Ieva atzīst, ka ir bijuši arī ne pārāk pareizi lēmumi. Kļūmīgākais no tiem – pašai darboties kā cilvēkam – orķestrim, vienlaikus strādājot gan pie produktu dizaina, gan arī vadot uzņēmumu. Tiesa, šādu soli nācies spert objektīvu iemeslu dēļ, turklāt šī problēma raksturīga ne tikai “Mammalampa” vien.
“Nevajag mēģināt visu darīt vienam. Katrai pozīcijai vajag pieaicināt kādu kompetentu cilvēku, nevis censties pašam visu izdarīt. Pretējā gadījumā viss nestrādā tik labi, kā vajadzētu, un tu vairs neesi īsti konkurētspējīgs. Tā, man šķiet, ir daudzu mazo uzņēmumu problēma, kur viens cilvēks nodarbojas gan ar ražošanu, gan pārdošanu, gan arī vēl logotipu uzzīmē. Īpaši ar to saskaras mūsu Mākslas akadēmiju beigušie dizaineri, kuri visu cenšas paveikt paši saviem spēkiem. Līdzīgi ir arī modes māksliniekiem. Un tas ir kritiskais punkts, kura dēļ daudziem uzņēmumiem tā arī neizdodas pāraugt starptautiskā kvalitātē. No vienas puses, tās laikam ir tradicionālās latviešu saimnieka ambīcijas – es taču pats visu zinu un protu! Bet, no otras, nav arī viegli atrast īstos cilvēkus, jo līdz šim nav bijis institūcijas, kas viņus savestu kopā.”
Latvijā arī tagad nav daudz uzņēmumu, kas īpaši piestrādātu pie produktu dizaina, tādēļ jaunam un spējīgam dizainerim var būt visai grūti atrast darbu. Tikai nedaudzi uzņēmumi ražo dizaina produktus, un parasti tajos aina ir līdzīga kā “Mammalampa” – proti, galvenais dizainers ir arī uzņēmuma vadītājs. Tādēļ Ieva, kura vienlaikus ir arī pasniedzēja Mākslas akadēmijā, ir apņēmības pilna šo iesūnojušo situāciju mainīt.
“Tā ir diezgan nopietna diagnoze, tādēļ nesen sāku darboties Latvijas Dizaina centrā. Ar tā palīdzību gribētos panākt, lai dizaineri uzņēmumos būtu darbinieki, kas strādā tieši ar dizainu, bet vadība, mārketings un viss pārējais paliktu citu speciālistu ziņā."
"Tas nepieciešams arī tādēļ, ka Latvijā produktu dizaina jomā ir vērojama stagnācija. Dizaina centrs varētu būt tā institūcija, kas palīdz veidot kontaktus starp uzņēmējiem un dizaineriem. Igauņi jau krietni ātrāk attapās, ka nepieciešama šāda sistēma, un tās veidošanai pieaicināja palīgā speciālistus no Skandināvijas. Arī mums kaut kas jādara lietas labā!”
