Katram no viņa izvēlētajiem finanšu instrumentiem ir dažāds riska spektrs un investīciju laika horizonts.
- Kad un kā sākās Jūsu kā investora ceļš?
Laikam jau kā visos gadījumos - parādoties zināmai labklājībai. Ja nav lieki naudas līdzekļi, tad, protams, motivācija ieguldīt ir maza. Parādoties uzkrājumu kapitālam, sāc domāt, ko ar to darīt. Interesanti, ka cilvēkiem rietumos ieguldīšanas tradīcijas ir jau teju gadsimtiem - kā uzkrāt un kur ieguldīt. Savukārt pie mums investēšana kā paradums no nulles sākās tikai 90tajos. Attiecīgi arī mana pieredze veidojusies, balstoties uz to, kādi šajā laikā ir bijuši vietējie finanšu tirgi, un no tā, kā laika gaitā attīstījušies pakalpojumi un piegādātāji. Tāpēc varu teikt, ka sāku investēt ne tikai tāpēc, ka man radās uzkrājumi un interese, bet arī infrastruktūra nospēlēja lielu lomu.
Kopumā portfelī, ko veidoju, ir akcijas un parāda vērtspapīru fondi, ieguldījumi uzņēmumus caur fondiem vai pa taisno jaunuzņēmumiem. Katram no šiem ieguldījumu instrumentiem ir pilnīgi dažāds risku līmenis un investīciju laika horizonts.
- Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties, kur investēt?
Šajā gadījumā pieturos pie senās patiesības, ko visiem māca skolā - nelikt visas olas vienā grozā. Līdz ar to skaidrs, ka ieguldījumos pieturos pie diversifikācijas. Es vērtēju risku, cik svārstīgs ir finanšu instruments; arī laika periods noteikti ir svarīgs. Piemēram, ieguldīt indeksos, nozīmē ieguldīt ilgtermiņā, jo šie ieguldījumi balstīti uz to, ka tirgus aug ilgtermiņā. Tāpat vērtēju arī visādus naudas plūsmas rādītājus. Protams, viens no kritērijiem ir arī informācijas pieejamība par attiecīgo finanšu instrumentu un tā pieejamība. Piemēram, ieguldīt ārzemju parāda vērtspapīros nemaz nav tik vienkārši, jo daudz kur minimālā investīcija ir diezgan liela. Alternatīvi var izmantot starpnieku fondu, kurš agregē un pārdod savas daļas, bet tad jārēķinās ar komisijas maksu. Ar akcijām varbūt ir vienkāršāk, bet, manuprāt, sadrumstalotāk. Ir jāsabalansē visi iepriekšminētie kritēriji, tāpēc arī ieguldījumos pieturos pie dažādības.
- Iepriekš esat minējis, ka dēļ neizprotamajiem notikumiem akciju tirgos, Jūs labāk pieturaties pie investīcijām obligācijās. Vai un kā tas ir mainījies?
Jā, pirms pāris gadiem tiešām tā uzskatīju, taču finanšu tirgus un dažādu investīciju pieejamība Latvijā ir strauji augusi, līdz ar to ir mainījušās domas par man piemērotiem ieguldījumiem. Piemēram, 15 gadus atpakaļ korporatīvo vērtspapīru parādi bija ļoti maz, Latvijas uzņēmumi, kas būtu kotēti biržā - arī ļoti maz. Tāpēc arī ELKO Grupa nolēma veikt obligāciju emisiju, un pieprasījum pēc tām ievērojami pārsniedza piedāvājumu. Tā bija ļoti interesanta pieredze. Taču šobrīd parādu vērtspapīri ir pieejami daudz. Uzņēmumi emitē, un tirgus ir attīstījies tiktāl, ka Baltijas uzņēmumi var rēķināties ar to kā ar labu finansēšanas avotu. Protams, tas ir pateicoties kapitālam, kas cilvēkiem ir uzkrājies.
Kopumā man sirdij tuvākas ir investīcijas, kur redzams, - ko uzņēmums plāno darīt ar naudu un ka tam ir noteikts laika horizonts. Investēt uzņēmumos man personiski ir interesantāk. Varu skatīties, kādi lēmumi tiek pieņemti, no tā mācīties un iegūt informāciju. Turpretī, piemēram, bieži vien, ieguldot akcijās publiski kotētos uzņēmumos, atgriezeniskā saite ir ļoti maza. Man patīk skatīties mini seriālu ar noteiktu sēriju skaitu. Patīk zināt, ka tur būs kaut kāds gals - labs vai slikts, bet tas būs. Savukārt akciju tirgu var salīdzināt ar nebeidzamu seriālu. Kā ieguldītājs vari ielēkt seriāla vidū un netraucēti skatīties, vai vari izlēkt un tad atkal pēc laika izdomāt paskatīties. Man personīgi tas nešķiet interesanti.
- Kādas rutīnas Jūs īstenojat, lai sekotu līdzi tam, kas notiek finanšu tirgos?
Lasu dažādas ziņas, piemēram, Bloomberg, Economist. Man tas, protams, arī priekš ikdienas darba ir svarīgi - vienkārši saprast, kas ikdienā notiek ekonomikā, finanšu tirgos, ģeopolitikā. Tā ir ikdienas vingrošana, lai nepaliktu neveikls un stīvs. Tad ir tā interesantā sadaļa, kur ir noteikti vērtspapīri un jaunuzņēmumi, kuros esmu ieguldījis. Tad attiecīgi vai nu sekoju publiskajai informācijai, vai arī tiešais kontakts ar attiecīgo uzņēmumu. Tā ir interesantāka ieguldīšanas daļa - individuālā saskarsme ar uzņēmumiem, kad uzzini, kā viņiem iet, kādus lēmumu pieņem un tamlīdzīgi. Tā ir iespēja man mācīties saprast viņu loģiku, sekot, kā lēmumi, ko viņi pieņem, ietekmēs rezultātu. Noteikti ar laiku būšu uzkrājis pieredzi, kas var noderēt, kad nonākšu līdzīgā situācijā.
- Investīcijās svarīgs ir rezultāts. Kā Jūs nosakāt to, vai ieguldījums bijis sekmīgs?
Protams, samērojot risku ar atdevi. Grūti gan runāt par konkrētiem skaitļiem, jo bilde šobrīd ir diezgan pamainījusies, salīdzinājumā ar gadu atpakaļ. Ir daļa portfeļa, ar kuru es vienkārši mēģinu pasargāt savu kapitālu, respektīvi, nealkstu lielu peļņu, bet, ja nosedz inflāciju, lieliski, (kas mūsdienās nav nemaz tik viegli!). Un tad ir portfeļa sadaļa, kurai atkal ir diezgan agresīvi jāpelna, bet rēķinos, ka no šī kaut kādas daļas varu arī pazaudēt. Kopumā šai sadaļai sagaidu agresīvu atdevi pretī riskam. Izejot no abām sadaļām, vari arī spriest, vai esi beigās veiksmīgs, vai nē.
- Ko Jūs ieteiktu, ko neieteiktu darīt tiem, kuri plāno sākt ieguldīt vērtspapīru tirgū?
Pirmkārt, iesaku diversificēt savus ieguldījumus. Otrkārt, nespēlēties, neriskēt ar summām, ko būtu sāpīgi zaudēt. Tas ir līdzīgi kā ar azartspēlēm. Ja summa priekš personas ir liela un būtiska, tad izvērtēt un izvēlēties drošāku ilgtermiņa investīciju ar mazāku atdevi, bet stabilāku. Ja startēsi agresīvi, bet nebūsi gatavs, jārēķinās, ka var pieredzēt ko nepatīkamu un tādu, ka vairs pēc tam negribēsies investēt. Iznākums var būt dažāds. Līdz ar to labāk drumstalot, diversificēt un būs mierīgāks prāts.
- Kas, Jūsuprāt, varētu pamudināt Latvijas iedzīvotājus investēt aktīvāk?
Es domāju, ka kustība investīciju jomā ir sākusies. Ikdienā ir pietiekami daudz sociālo grupas, interešu klubi. Iespējams, lielāku interesi varētu radīt tas, ja tiktu uzsākta valsts uzņēmumu kapitāla daļu kotācija biržā. Tas varētu iedrošināt arī pašus iedzīvotājus ieguldīt vismaz vietējā finanšu tirgū. Protams, arī izglītība. Ir svarīgi, lai jauniešiem būtu vismaz pamata zināšanas par principiem individuālā kapitāla uzkrāšanā un labklājības veidošanā. Uzskatu, ka būtu svarīgi, lai izglītības sistēma vismaz higiēnas līmenī nodrošinātu šīs zināšanas.
