Šajā raidieraksta sērijā Jānis Krops kopā ar Swedbank lauksaimniecības ekspertu Rolandu Zeltiņu, kā arī Latvijas Dabas fonda lauksaimniecības ekspertu, padomes priekšsēdētāju un bioloģisko lauksaimnieku Andreju Briedi un dabas zemnieku, saimniecības “Drubazas” īpašnieku Ģirtu Dzērvi sarunājas par bioloģiskās un konvencionālās lauksaimniecības sadzīvošanas iespējām un dabiskajām pļavām.
Kā bioloģiskie lauksaimnieki šodien risina dilemmu par apjomu un dabai draudzīgu saimniekošanu?
“Bioloģiskajiem lauksaimniekiem labāks rezultāts iespējams, saimniekojot gudrāk. Tas prasa gan vairāk zināšanu, gan arī vairāk aprēķinu. Ir ārkārtīgi daudz mainīgo apstākļu, kas prasa pielāgošanos, tāpēc, piemēram, vīnkopību kā bioloģisku saimniekošanu, joprojām neesmu attīstījis. Manā gadījumā tas nozīmētu riskēt ar visas sezonas ražu un to gluži vienkārši nevaru atļauties,” savā pieredzē dalās Ģirts Dzērve.
Rolands Zeltiņš sarunu papildina, uzsverot: “Es kā ekonomists vienmēr uzdodu jautājumu par mērķi - kur savas rīcības rezultātā vēlamies nonākt. Bioloģiskās saimniekošanas rezultāts visai bieži ir ar nulli vai nelielu plusiņu, ko izlīdzina saņemtās subsīdijas, kā tas ir gaļas liellopu vai graudu audzēšanā.”
Kāda ir situācija likumdošanas jomā?
Sarunā kā viens no lielajiem nozares jautājumiem tiek izvirzīts dažādie saimniekošanas apgrūtinājumi un liegumi, par kuriem zemes iegādes brīdī saimniekam var būt nepilnīga informācija. Lauksaimniekiem un mežsaimniekiem nereti nākas saskarties ar pēkšņiem ierobežojumiem, piemēram, kādas putnu vai augu sugas dēļ, kuras dēļ stipri ierobežotas ciršanas iespējas, kas savukārt neļauj atpelnīt ieguldījumus un apgrūtina turpmāko saimniekošanu. Neizpratni raisa arī lēmumi, kas var tikt pieņemti post factum, pēc zemes iegādes.
Kam nepieciešami lielāki finanšu resursi – konvencionālajai vai bioloģiskajai saimniecībai?
Mīts, ka nozīmīgi ieguldījumi nepieciešami tikai konvencionālajā lauksaimniecībā, nav patiess. Arī bioloģiskajiem saimniekiem nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi. Tā, piemēram, uzbūvējot robotizētu piena fermu, konvencionālajai saimniecībai būs tādas pašas izmaksas kā tās būs bioloģiskajai saimniecībai, tomēr izslaukums bioloģiskajā saimniecībā būs daudz mazāks, līdz ar to arī ieguldījumi atmaksāsies ievērojami ilgākā laika posmā. Tehnikas izmaksas ir līdzvērtīgas gan vienā, gan otrā saimniekošanas pieejā, un arī bioloģiskajai sadaļai jāspēj nodrošināt kvantitatīvus rezultātus.
Ieņēmumi no bioloģiskās saimniecības ir mazāki, un visai bieži tās izvietotas arī mazāk auglīgās augsnēs. Tomēr ieņēmumu sadaļas kontekstā svarīgi atcerēties arī to, ka bioloģiskajiem saimniekiem ir mazāka izdevumu sadaļa. To novēro arī Latvijas Dabas fonds.
“No ekonomikas un dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa mums vēl ir rezerves izaugsmei. Britiem, piemēram, ir otra problēma –saimniekošana tiek īstenota, pārsniedzot dabas robežas. Latvijā vēl varam ražošanas intensitāti kāpināt,” viedoklī dalās Andrejs Briedis.
Viņu papildina Ģirts Dzērve: “Pirmos gadus grūtākais uzdevums ir atrast vidusceļu – lai varētu strādāt ražīgi, bet tas neietekmētu ilgtspējīgu saimniekošanu – tātad, būt pietiekošam un rentablam.”
Kas jauns diskusijā par dabiskajām pļavām?
Andrejs Briedis atzīmē, ka diskusiju kultūra ar Zemkopības ministriju pēdējos gados ir uzlabojusies. Jautājums vairs nav par izpratnes veicināšanu jautājumā, vai Latvijā nepieciešami dabiskie zālāji, tomēr, raugoties plašāk, tendences nav iepriecinošas. Piemēram, Lauku putnu indeksa ziņā pēdējos gados redzam kritumu, kas vienkārši sakot nozīmē, ka putniem Latvijas lauki vairs nepatīk tik ļoti kā agrāk.
“Mūsu īstermiņa mērķis ir, lai nepaliek sliktāk. Mūsu IKP aug un dabas resursi samazinās, situācija gadu no gada kļūst bēdīgāka. Un tā nav ilgtspējīga pieeja. Dabīgo pļavu paliek mazāk – vai kļūstam gudrāki kā saimnieki savā zemē? Politiskais atbalsts nenāktu par skādi, pēdējās attīstības tendences Eiropā liek raudzīties bažīgi uz nākotnes perspektīvām. Pašu zemnieku interese ir turpināt dzīvot un pelnīt dabā, nekaitējot tai,” stāsta Andrejs Briedis.
Vai saistībā ar dabiskajām pļavām joprojām ir kādi aizspriedumi?
Latvijā joprojām jācenšas lauzt domāšanu par augsnes auglības celšanu. Ar krāšņajiem zālājiem bieži vien ir tieši pretēji – ceļot auglību tiek zaudēta daudzveidība. Mazauglīgās platībās, kur sastopamas retas augu sugas, būtu lieliski saglabāt zālājus un apstādīšana ar mežu būtu pēdējais, ko vajadzētu darīt.
Ģirts Dzērve uzsver: “Atjaunot varam visu, tomēr jautājums ir par laiku un līdzekļiem. Lai nonāktu līdz vērtīgai pļavai, vajadzīgi gadi. Šobrīd šai jautājumā ir laba pretīmnākšana no valsts puses, kuras līdzdalību dabisko pļavu atjaunošanā varam sajust.”
Ieraksta dalībnieki ir vienisprātis - ja gribam palielināt dabiskās pļavas par 2%, tad atliek doties šai virzienā. Mērķis līdz 2027.gadam ir nedaudz virs 60 tūkstošiem hektāru un tas sasniedzams tikai darot. Ja Latvijā nebūs cilvēku, kas saimniekos, nebūs arī vērtīgo zālāju. Tāpēc arvien svarīgi strādāt ar mītiem, ka aizsargājamajās platībās lauksaimniecības jomās nav iespējams neko iesākt.
Jaunākajā Swedbank raidieraksta sērijā uzziniet arī:
- Vai bioloģiskā un konvencionālā lauksaimniecība ir jānostata kā divas pretējas pieejas?
- Kad ir labākais laiks pļaušanai?
- Kā Eiropas Savienības likumdošana ietekmē situāciju rūpēs par dabas vērtību saglabāšanā?
