Arī Lāsma par to īpaši neaizdomājās līdz brīdim, kad zaudēja mammu. Pēkšņi viņa ne tikai piedzīvoja smagu emocionālu zaudējumu, bet arī uzņēmās atbildību par jaunāko brāli un māsu. Tieši tad pirmo reizi radās jautājums: kas notiktu ar viņiem, ja kaut kas atgadītos man?
Kas notiktu, ja ar mani kas atgadītos?
“Pēc mammas nāves šķiroju dokumentus un atradu, ka viņai bija apdrošināšanas līgums, taču maksājumi par apdrošināšanu nebija veikti. Tajā brīdī sapratu, cik svarīgs var būt šāds drošības spilvens. Man pēkšņi bija jādomā ne tikai par sevi, bet arī par jaunāko brāli un māsu,” atceras Lāsma.
Viņa saka, ka tajā laikā īpaši spilgti sajutusi, cik ļoti ģimenei pietrūkst ne tikai mammas klātbūtne, bet arī finansiālais atbalsts. “Sapratu, ka būs grūti un katrs eiro būs svarīgs. Un tieši tad nolēmu, ka man pašai jāparūpējas par drošību tiem, kuri no manis ir atkarīgi.” Tā Lāsma noslēdza savu pirmo dzīvības apdrošināšanas līgumu.
Dzīve pārbauda pārliecību
Dažus gadus vēlāk notika tas, par ko viņa bija domājusi tikai teorētiski – smaga autoavārija. “Guļot slimnīcā, pēkšņi atcerējos – man taču ir apdrošināšana.”
Negadījumā Lāsma guva nopietnas traumas. Bija salauzta kāja, vairākas ribas, un pēc pirmās operācijas bija nepieciešama vēl viena. “Pieteicu atlīdzību par traumām un to saņēmu. Tajā brīdī tas bija ļoti būtiski.” Pēc avārijas viņa uz kruķiem pavadīja 270 dienas.
Lāsma atzīst, ka fiziskā atveseļošanās bija ilga un sarežģīta, taču apdrošināšana palīdzēja mazināt vismaz vienu būtisku satraukuma avotu.
“Kad tev ir salauzta kāja, ribas un priekšā vēl operācijas, satraukumu jau tāpat netrūkst. Tas, ka ir apdrošināšana, samazina stresu vismaz uz pusi. Tu zini, ka finansiāli esi nodrošināts un vari koncentrēties uz atveseļošanos.”
Saņemtā atlīdzība palīdzēja gan iegādāties citu automašīnu, gan segt dažādus izdevumus atveseļošanās laikā.
Apdrošināšana kā atbildība par tuvākajiem
Šodien Lāsmai pašai ir bērns, un viņš ir viens no tiem, kas saņemtu atlīdzību, ja kas atgadītos.
“Kad pirmo reizi iegādājos apdrošināšanu, tā maksāja nepilnus desmit eiro mēnesī, un tajā laikā tā man bija liela nauda. Tomēr man bija svarīgi to izdarīt, jo pēc mammas aiziešanas sapratu — neviens no mums nezina, kas notiks rīt.”
Viņa uzskata, ka dzīvības apdrošināšana nav tikai rūpes par sevi. “Ja man ir atbildība par citiem cilvēkiem, tad man ir jāparūpējas arī par drošības spilvenu viņiem. Toreiz tas bija mans brālis un māsa, šodien tas ir mans bērns.”
“Ar mani jau tā nenotiks” – līdz brīdim, kad notiek
Dzīves lielākie satricinājumi parasti pienāk negaidīti. Neviens neplāno zaudēt tuvinieku, nonākt slimnīcā pēc autoavārijas vai mēnešiem ilgi atgūties no traumām.
Tieši tāpēc dzīvības apdrošināšana bieži vien nav stāsts par pašu cilvēku, bet par tiem, kuri paliek līdzās un kuriem mūsu atbalsts ir vajadzīgs arī tad, ja paši vairs nevaram to sniegt.
Swedbank apdrošināšanas dati rāda, ka pērn dzīvības apdrošināšanas atlīdzībās Latvijā klientiem izmaksāti 1,56 miljoni eiro. Būtiska daļa atlīdzību saistīta ar nāves gadījumiem, bet arī traumām un invaliditātes gadījumiem, kurās cilvēkam uz laiku vai pavisam zūd iespēja parūpēties par sevi un saviem tuviniekiem.
Kā saka Lāsma: “Mēs neviens nevaram zināt, kas notiks. Taču mēs varam parūpēties, lai cilvēkiem, kurus mīlam, būtu mazāk jāuztraucas, ja dzīve tomēr iegriežas citādi, nekā plānots.”
