Būdama atsaucīga un izpalīdzīga, Renāte labprāt piekrita palīdzēt radiniekiem. Tomēr mājas mīlulis, izmantojis izdevību izsprukt brīvībā, nemaz tik viegli neļāva sevi notvert. Kad Renātei beidzot izdevās kaķi noķert, tas iecirta zobus viņas rokā.
“Tajā brīdī tas nešķita nekas īpašs. Protams, nepatīkami, bet noteikti nelikās, ka nākamajā dienā nonākšu slimnīcā,” atceras Renāte.
Tomēr nākamajā rītā roka bija sapampusi, sāpīga un grūti kustināma. Drīz vien noskaidrojās arī vēl kāds satraucošs fakts – kaķis nebija vakcinēts pret trakumsērgu. Un šis ir viens no tiem stāstiem, kas sākas ar domu: “Ar mani jau tā nenotiks.”
Apgrūtinātas kustības, potes pret trakumsērgu un kavēti dārza darbi
Renāte atceras: “No slimnīcas uzņemšanas nodaļas izgāju ar izrakstu – asais zobs bija iecirties līdz pat cīpslai, tāpēc man bija grūti kustināt pirkstus, papildu jāveic vakcinācijas kurss pret trakumsērgu un jāizdzer antibiotiku kurss. Izrādās, ka kaķa mute ir īsts baciļu perēklis!”
Jau pati trauma bija nepatīkama un tās dēļ apgrūtinātas plaukstas kustības, bet visvairāk viņu satrauca nevis kodums, bet nepieciešamība saņemt vairākas vakcīnas. “Man ir ļoti bail no adatām, tāpēc jebkura pote rada diskomfortu. Šajā gadījumā tas nebija viens dūriens, bet vesels kurss – četras vai piecas vakcīnas noteiktos intervālos.”
Negadījums notika pavasarī, kas ir laiks, kad viņa bija ieplānojusi aktīvu dārza darbu sezonu. “Gribējās skriet ārā un darīt, bet roka bija piepampusi un mazkustīga. Nebija iespējams ne pārstādīt augus, ne nest puķu podus, ne paveikt daudzus citus darbus.” Arī darbā Renātei nācās pielāgoties: “Rakstīšana uz klaviatūras pēkšņi kļuva daudz sarežģītāka, jo daļu pirkstu pilnvērtīgi izmantot nevarēju.”
Apdrošināšana nav tikai lielām nelaimēm
Renāte saka, pēc šīs pieredzes uz traumu apdrošināšanu skatās citādi. “Daudzi domā, ka apdrošināšana palīdz tikai ļoti nopietnos negadījumos. Bet dzīvē ir daudz situāciju, kuras sākumā šķiet sīkums, lai gan sekas izrādās daudz nopietnākas.”
Viņa piebilst, ka atlīdzība pati par sevi neizārstē traumu, taču palīdz vismaz nedaudz kompensēt nepatīkamo pieredzi. “Stāsts kļūst mazliet saulaināks brīdī, kad saproti – saņemtā atlīdzība palīdz segt ārstniecības izdevumus un, ja vēlies, vari sev mierinājumam arī nopirkt kādu kūku.”
“Ar mani jau tā nenotiks” – līdz brīdim, kad notiek
Renātes stāsts ir labs atgādinājums, ka traumas ne vienmēr notiek sporta zālē, uz slēpošanas kalna vai autoavārijā. Dažkārt pietiek ar pavisam ikdienišķu situāciju un vienu neprognozējamu dzīvnieka reakciju.
Swedbank apdrošināšanas dati rāda, ka visbiežāk cilvēki traumas gūst tieši sadzīvē. Pērn sadzīves traumas veidoja 78% no visiem traumu gadījumiem, un bieži tās notika šķietami drošās situācijās – mājās, dārzā, pastaigās vai veicot ikdienas darbus.
Jo dzīvē neparedzamākais bieži vien notiek tieši tad, kad esam pārliecināti – šoreiz gan nekas nevar atgadīties.
