Jau pēc dažām nedēļām viņa saprata – tas bija viens no prātīgākajiem lēmumiem viņas dzīvē. Pagājušā gada nogalē Jolanta kopā ar draugiem devās uz Slovākiju, uz Tatriem, lai svinētu Jauno gadu un izbaudītu slēpošanu. Taču 30. decembris izvērtās pavisam citādāks, nekā bija plānots.
“Es vēlējos pārbaudīt savas slēpošanas prasmes sarkanajā trasē, taču nenovērtēju laikapstākļus,” atceras Jolanta. Tobrīd sniega bija maz, saule to daļēji izkausēja, un trase vietām kļuva ledaina. “Slēpotāji zina, ka tādos brīžos trase kļūst īpaši sarežģīta, un mani spēki šajā izaicinošajā posmā bija nepietiekoši - es nesavaldīju slēpes un nokritu.”
Sākumā šķita, ka trauma nav ļoti nopietna. “Es kliboju, taču vēl spēju pārvietoties,” atceras Jolanta. Slovākijā viņu no trases nogādāja kalnu glābēji, taču uz slimnīcu viņa toreiz neaizbrauca – tikai pēc atgriešanās Latvijā, kad sāpes ar katru dienu kļuva arvien spēcīgākas, viņa vērsās pie ārsta. Izmeklējumi apstiprināja nopietnāko scenāriju – pilns krusteniskās saites plīsums.
Ārsts skaidri pateica, ka bez operācijas aktīva dzīve vairs nebūs iespējama. Tas bija liels šoks, jo ikdienā Jolanta jutās salīdzinoši labi un nebija iedomājusies, ka trauma ir tik nopietna. Operāciju nevarēja veikt uzreiz – bija nepieciešams laiks, lai sagatavotu kāju un atjaunotu kustību apjomu, tāpēc operācija notika tikai martā. Ar to gan viss nebeidzās – sekoja ilgs un joprojām turpinās atveseļošanās process, kas prasīja gan fizisku, gan emocionālu izturību.
“Tas nav tā, ka uztaisa operāciju un tu uzreiz vari dzīvot, kā iepriekš.” Lai gan ārsti sola, ka nākotnē viņa varēs atgriezties uz slēpēm, Jolanta atzīst, ka psiholoģiski tas nebūs viegli. “Pēc sajūtām – diez vai. Tas psiholoģiskais faktors ir ļoti liels.”
Sieviešu intuīcija lika nopirkt apdrošināšanu
Pirms brauciena Jolanta paklausīja savai intuīcijai un pirmo reizi iegādājās dzīvības apdrošināšanu ar traumu segumu.
“Nezinu, laikam tā bija intuīcija – kaut kas iekšā pateica, ka vajag,” atzīst viņa, piebilstot, ka lēmums nebija balstīts uz sliktām priekšnojautām. Drīzāk tā bija sakritība, ka neilgi pirms brauciena bija pieejams izdevīgs piedāvājums. Tieši šī izvēle vēlāk izrādījās izšķiroša.
Apdrošināšana izmaksāja gan atlīdzību par traumu, gan sedza daļu no operācijas izmaksām, kas būtiski samazināja finansiālo slogu laikā, kad jau tā bija jācīnās ar sāpēm un rehabilitāciju. Pēc šīs pieredzes Jolantas attieksme pret apdrošināšanu ir mainījusies pilnībā. Viņa atzīst, ka tagad nekad vairs nedotos ne slēpot, ne citās aktīvās atpūtas gaitās bez apdrošināšanas, un to pašu iesaka arī saviem draugiem.
Jolanta uzsver, ka negadījumi var notikt pat tad, ja pats esi uzmanīgs: “Kalnos pietiek ar vienu neveiksmīgu manevru vai kāda cita kļūdu, lai sekas būtu ļoti nopietnas un dārgas.”
Šodien Jolanta savu pieredzi sauc par rūgtu, bet vērtīgu mācību. Viņa uzsver, ka labāk ir mācīties no citu stāstiem, nevis no savām kļūdām, taču, ja nu tomēr notiek neparedzētais, apdrošināšana var kļūt par reālu glābiņu.
